Uzvara pār lepnību attīstot pazemīgu sirdi (Mācītājs Rufus Ajiboye)

Pazemība – tas ir Dieva Valstības pamatprincips. Lai uz zemes un draudzē tiktu piepildīta Dieva griba ir svarīgi, ka Dieva Namā pastāv pakļaušanās, kārtība, paklausība, sadarbība un pazemība. Dievs ir noteicis varas struktūru, un Viņš arī ir noteicis kārtību Savā Namā – caur pakļaušanās principu, paklausību un pazemību. Dievs neizies uz kompromisu ar saviem principiem, tāpēc Viņš satrieks jebkādu sacelšanos pret Viņa kārtību. Tev tas var nepatikt, bet tas Dieva kārtību nemainīs. Dieva Valstībā pastāv kārtība. Jēzus ir – Draudzes Galva, un Viņš ir iecēlis draudzē Savas varas pārstāvjus (skat. Efeziešiem 4:11; 1.Korintiešiem 12:28). Dieva Valstībā varu piešķir ne cilvēks, bet tikai Dievs. Ja cilvēks pats sagrābj varu savās rokās, – viņu vada dumpības gars. Jēzus dod varu noteiktiem cilvēkiem, bet visiem pārējiem ir jāatrod sava vieta un attiecībā pret Dieva deleģēto varu ir jāieņem pakļaušanās pozīcija. Dievs vēlas, lai mēs ikviens esam apmierināts ar to vietu, kurā Dievs mūs ir ielicis. Dieva gribas piepildīšanās uz zemes ir atkarīga no manas paklausības, sadarbības un pakļaušanās.Tieši tāpēc Dieva vēlas, lai mums būtu pazemīgs un salauzts gars, bijība Dieva Vārda priekšā. Cilvēka varenība nav atkarīga no tā, kā viņš prot komandēt vai valdīt pār citiem cilvēkiem, bet gan no tā, kādā mērā viņš ar prieku ir spējīgs pakļauties un kalpot citiem cilvēkiem. Vērsīsimies pie piemēra par ķēniņu Usiju, kas aprakstīts 2.Laiku grāmatā. 

„Viņš uzstatīja Jeruzālemē arī gudru lietpratēju izdomātas šaujamās ierīces, kuras varēja novietot uz torņiem un stūros, lai varētu šaut kā ar bultām, tā arī ar lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens. Bet, kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret To Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja Tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri.”(2.Laiku 26:15-16).

 Pēc tam, kad ķēniņš Usija bija kļuvis slavens un varens, viņš savā sirdī kļuva lepns „lai tiktu iznīcināts”.Lepnība jebkādā tās izpausmes veidā ved uz iznīcību. Lepnība ved uz muļķīgu un nelikumīgu rīcību. Lepnība padara cilvēku aklu un kurlu pret Dieva balsi. Pēc tam, kad Usijas sirdi bija pārņēmusi lepnība, viņš sāka darīt to, ko Dievs tam nebija uzticējis darīt – kvēpināt uz altāra. Viņš ņēma savās rokās varu, kādu Dievs tam netika piešķīris.