„Bet viņam sekoja priesteris Azarja, kuru pavadīja astoņdesmit Tā Kunga priesteri, kas visi bija izcili vīri. Un tie nostājās pret ķēniņu Usiju un sacīja viņam: “Tas tev, Usija, neklājas – nest Tam Kungam kvēpināmo upuri, bet gan tikai priesteriem, Ārona dēliem, kas ir iesvētīti, – viņiem pienākas nest kvēpināmo upuri. Atstāj svēto vietu, jo tu esi izdarījis pārkāpumu un ar to tu neesi sev ieguvis pagodinājumu Dieva, Tā Kunga, priekšā!” Tad Usija apskaitās, un kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ar ko kvēpināt; bet, kad nu viņš savas dusmas izgāza pret priesteriem, tad viņa pierē izsitās spitālība visu priesteru klātbūtnē Tā Kunga namā, stāvot kvēpināmā altāra priekšā….. Un, kad Usija gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja pie viņa tēviem klajā laukā, pie ķēniņa kapenēm, jo tie sacīja: “Viņš ir spitālīgs.” Un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā.”(2.Laiku 26:17-19,23).
Usija apskaitās, – tā ir vēl viena lepnības izpausme, kad cilvēks uz to, ka viņu kāds no malas palabo reaģē nevis ar nožēlu par izdarīto, bet dusmām. Lepnība vienmēr ved uz sakāvi. Usija pārklājās ar spitālību un palika spitālīgs līdz savas dzīves beigām. Var labi uzsākt savu ceļu, kā tas bija Usijas dzīvē, bet lepnības dēļ beigt kā spitālīgajam. Svarīgi ir ne tikai uzsākt labi, svarīgi ir aiziet līdz galam ar pazemību sirdī.
Dievs katram cilvēkam ir noteicis savu vietu Viņa Namā un uzticējis pildīt savu funkciju. Tāpēc, katram no mums ir svarīgi zināt savu vietu un nepārkāpt šīs vietas robežas. Jūs varat izlasīt stāstu par Korahu un viņa dēliem, kas aprakstīts 4-tās Mozus grāmatas 16 nodaļā. Korahs bija Mozus radinieks, no priesteru dzimtas. Viņa uzdevums bija nest Tā Kunga mājokļa svētos priekšmetus no vienas vietas uz citu tautas pārgājiena laikā. Korahs, neskatoties uz to, ka bija bagāts cilvēks un visai ietekmīgs, nolēma, ka viņa vieta nav pietiekami godājama. Korahs teica Mozum, ka viņš nav zemāks par to, ka arī viņš dzird Dievu, tieši tāpat kā Mozus, ka visi ir vienlīdzīgi. Bez tam, Koraham izdevās inficēt ar šo nepareizo garu arī viņam blakus dzīvojošos Rūbena nometnes ļaudis.
”Bet Levija dēla Kehata dēla Icehara dēls Korahs ņēma Datanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, un Onu, Peleta dēlu, no Rūbena cilts, un sacēlās pret Mozu līdz ar divi simti piecdesmit vīriem no Israēla bērnu vidus, kas visi bija draudzes vadoņi, sapulču izziņotāji, vīri ar vārdu. Un tie sapulcējās pret Mozu un Āronu un sacīja tiem: “Lai nu jums pietiek! Visa draudze tagad ir svēta, jo pats Tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat valdīt pār Tā Kunga draudzi?” Kad Mozus to dzirdēja, tad viņš krita uz sava vaiga”.(4.Mozus 16:1-4).
Koraha un Rūbena cilts neapmierinātība ļoti sarūgtināja Mozu, jo viņš zināja, ka šajā vietā viņu(Mozu) ielicis Dievs, nevis viņš pats. Lepni cilvēki sagroza patiesību.
Bīsties Dievu un nekad nesadarbojies ar tiem, kas uzstājas pret Dieva ielikto varu. Nošķiries no dumpiniekiem.
Dievs ir ilgpacietīgs Dievs, un Viņš dod laiku tam, lai mēs pārdomātu un labotu savus ceļus. Bet, bieži vien Dieva klusēšanu cilvēki traktē nepareizi, domājot, ka tā ir Dieva labvēlība un svētība. Dievs grib, lai Viņa žēlastība mūs vestu uz grēku nožēlu, un ne uz lepnību un dumpi. Šodien Dievs nevar darīt to, ko Viņš grib- tās negantības dēļ, kas ir Dieva Namā. Dievs grib attīrīt Savu namu. Bet mums ir jāļauj Viņam to izdarīt, citādi līdz ar negantību Dievs attīrīs Savu Namu arī no visiem tiem, kuri pretojas Viņa kārtībai. Dievs attīra Savu Namu no svešas uguns, no visiem tiem, kas nepakļaujas Viņa varai. Dievs nodibinājis varu visur, un šo principu mēs nevaram ignorēt. Šodien Dievs mūs aicina uz pazemību, pakļaušanos un bijību Viņa Vārda priekšā, jo tikai tādu cilvēku vidū Dievs varēs mājot.
Mums jāzemojas Dieva priekšā un jāpakļaujas Viņa kārtībai. Mums nevajag mainīt to, ko nodibinājis Dievs, mums jāmainās pašiem – saskaņā ar Viņa Vārdu.
