Pestīšanas cerība III

Labdien, dārgais draugs! Es ticu, ka Dievs priekš tevis šodien ir sagatavojis daudz uzvaru, tālab mana lūgšana ir par to, lai tu esi jūtīgs pret to, ko Viņš tev saka, un seko Viņa Gara pamudinājumam visas šīs dienas laikā. Bez paklausības Viņa balsij nav uzvaras!Jēzus sacīja:
 „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28).
Mēs turpinām runāt par trim bruņojuma veidiem, kurus Tas Kungs dod mums uzvarai pēdējās dienās. Mēs runājām par to, cik svarīgi ir staigāt ticībā un mīlestībā. Bet tagad mēs runājam par pestīšanas cerību.Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet tā labvēlīgi ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd.Lai mēs varētu efektīvi apbruņoties ar pestīšanas cerību, mums ir jāsaprot, kas mēs esam šajā pasaulē un kā mums jālieto šis miers.Pāvils sacīja:
„Un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.” (1.Korintiešiem 7:31).
Nav nepieciešams turēties pie šīs pasaules, jo šīs pasaules veidols paiet, un mūžīgi paliks tikai debesu veidols. Tieši tāpēc visi ticības varoņi sauca sevi par piemājotājiem un svešiniekiem šajā pasaulē.
„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem 11:13).
Šajā rakstu vietā autors aprakstīja tos, kuri dzīvo ticībā, bet ne redzamajās lietās, – svešinieki un piemājotāji.Mums ir jānoskaidro priekš sevis, kas mēs esam uz šīs zemes un kāpēc mēs šeit atrodamies.Arī Pēteris patiesos ticīgos sauca par svešiniekiem un piemājotājiem.
„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pētera 2:11-12).
Piemājotāji (Bībeles tulkojumā krievu valodā – ceļinieki) – tie ir tie, kuri ir tālu no mājām, tie, kuri viesojas jaunā vietā. Ceļinieki nezina labākos restorānus, lielākās bankas, iespējams, viņam ir sveša arī šīs vietas kultūra utt. Vietējie iedzīvotāji ne uzreiz saprot, ka šis cilvēks ir ceļinieks. Kāds reiz ir teicis, ka ceļinieks no visiem izceļas kā iekaisis lielais pirksts.Ticīgajiem patiesi ir jāizskatās pēc ceļiniekiem visu to acīs, kuriem nav pilsonības debesīs.
„Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Filipiešiem 3:20).
Mums ir jārunā citādi, jārīkojas un jāreaģē citādi, un, protams, jādomā citādi (mums ir cita iztēle un citas vērtības), ne tā, kā to dara pasaule. Mūs varbūt arī sauks par „dīvaiņiem”, taču mēs zinām, ka esam – ceļinieki, kuri dzīvo ārzemēs. Mēs esam ceļinieki uz zemes. Esot par ceļiniekiem uz šīs zemes, mums ir mājas citā vietā, un mums ir jātiecas uz šīm mājām.Un vēl mēs esam svešinieki. Svešinieki – tie ir ceļotāji, kuri dodas ceļā uz kaut kurieni.Esot svešinieki, mēs dodamies mājup +un mums ir jābūt tam sagatavotiem. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka kaut kas vai kāds attur mūs, nedrīkstam ļaut sajaukt mums galvu mūsu ceļā uz mājām.Šī pasaule nav mūsu, kristiešu, mājas. Mēs šeit dzīvojam un strādājam, bet mums jātiecas uz savām īstajām mājām. Tad, kad Jēzus teica mācekļiem glabāt savus dārgumus debesīs, un ne virs zemes, ar to Viņš vēlējās paskaidrot, kur tad ir mūsu īstās mājas.
„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:19-21).
Mums kā kristiešiem ir jānonāvē sava miesa un nav jādzīvo šīs pasaules lietām. Mums ir jākrāj sev dārgumi debesīs, jo mēs vairs neuzskatām šo zemi par savām mājām. Zeme, – tā nav tā vieta, kurā jāuzglabājas mūsu dārgumiem!Jāņa Evaņģēlijā Jēzus runāja par mūsu debesu mājām:
„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” (Jāņa 14:1-4).
Cik brīnišķīgu mājvietu mums gatavo mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus!Ļausim šīm gaidām uz tikšanos ar Viņu ietekmēt to, kā mēs jau šobrīd dzīvojam šai pasaulē, kā arī mūsu dzīves vērtības!Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievbijība II

    Piesaukt Dievu – tas nozīmē stabilas lūgšanu dzīves esību.Lūgšana tuvina mūs Dievam un atbrīvo Viņa nodrošinājumu, jo Viņš ir tuvu visiem tiem, kuri piesauc Viņu.Vēl mēs runājām par to, ka mūsu nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no mūsu prasmes piesaukt Dievu Vārdu, bet arī no mūsu dievbijības pakāpes.Bīties Dievu – tas nozīmē novērstie no ļauna, darīt labu, meklēt mieru un dzīties pēc miera. Dievišķais nodrošinājums un garš mūžs – tā ir balva tiem, kuri bīstas Dievu. Tāpat mēs runājām par to, ka Dievam ir noslēpumi, kuri domātie tiem ļaudīm, kuri ir ziedojušies, tiem, kuri piesauc Viņa Vārdu un staigā Dievbijībā.
  • Bez noteiktām pārmaiņām mēs nevarēsim saņemt dievišķo redzējumu

    Pirmais, ko Dievs izdarīja ar Ābramu, – Viņš izveda viņu no telts jeb no viņa komforta zonas. Kamēr mēs atrodamies komforta zonā, kur mums ir ērti, kur no mums netiek prasīta īpaša piepūle, kur viss notiek pēc ierastā scenārija, tikmēr mēs arī nebūsim spējīgi ieraudzīt to, ko Dievs vēlas mums parādīt. Tāpēc ļoti bieži Dievs mudina mūs iziet no komforta zonas, no sava pierastā, ērtā dzīvesveida un pieliekam pūliņus, lai paplašinātu savas zināšanas par Dieva gribu mūsu dzīvei.
  • Dieva pielūgsme

    Dievs vēlas, lai mēs vēršamies pie Viņa, kā pie Tēva. „Tēvreizē” Jēzus saka: „Svētīts lai top Tavs Vārds!”. Vārds „svētīts” pauž pielūgsmi un cieņu pret Dievu. Pielūgsme noskaņo mūsu garu uz satikšanos ar Dievu. Pielūgsme ieslēdz mūsu garu. Tas līdzinās tam, kā tad, ja tu vēlies paklausīties radio, – tev tas ir jāieslēdz un jānoskaņo uz vajadzīgo vilni. Pielūgsme palīdz ieslēgt mūsu garu un noskaņot to uz Dieva vilni. Jēzus teica:„….tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”
  • Pārtrauc visus vainot savās nelaimēs

    Citi cilvēki var būt vainīgi, ka tu esi zem jūga, bet neviens nav vainīgs, ka tu līdz šim turpini tur atrasties. Kamēr tu meklēsi vainīgos, tu pats nevarēsi paņemt atbildību par savas dzīves virzību. Dievs šodien tev grib teikt:nevaino sātanu, stājies viņam pretī (Jēkaba vēstule 4:7); nevaino Dievu, bet pakļaujies Viņam (1. Mozus 3:12—13); nevaino savus apstākļus vai grūto stāvokli, bet cīnies ar tiem un izej caur tiem ticībā (4. Mozus 12—14 nodaļas).
  • Mīlestība – tas ir pēdējo laiku uzvaras ierocis III

    Mīlestības princips pasargā mūsu sirdis, pasargā mūsu emocijas, mūsu dzīvi no traumām un rētām. Pēdējās dienās palielināsies ļaunums, naids, nodevība, cietsirdība, nepareizas attiecības cilvēku starpā. Jēzus negrēkoja, bet cilvēki tik un tā zaimoja, runāja ļaunu par Viņu. Bet, kā tad Viņš reaģēja uz šīm ļaunajām valodām, zaimiem? Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, Viņš nekad ļaunu neuzvarēja ar ļaunu. Jēzus zināja, ka tas nedarbosies, bet tikai vairos ļaunuma, sāpju, emocionālo rētu un naida straumi tā cilvēka dzīvē, kurš mēģinās ļaunu uzvarēt ar ļaunu
  • Ja tu neesi gatavs mainīties un pretojies pārmaiņām, tad tu vēl joprojām neesi gatavs kļūt par Jēzus Kristus mācekli

    Kas ir māceklis? Māceklis – tas ir cilvēks, kurš, saprotot to, ka tam nepieciešams pieaugt un uzkrāt zināšanas, mācās no kāda cita. Māceklis – tas ir tas, kurš seko mācībai un sava skolotāja(mācītāja) dzīvei. Māceklis atdarina un vēlāk kļūst tāds, kā viņa skolotājs(mācītājs).