Pestīšanas cerība III

Labdien, dārgais draugs! Es ticu, ka Dievs priekš tevis šodien ir sagatavojis daudz uzvaru, tālab mana lūgšana ir par to, lai tu esi jūtīgs pret to, ko Viņš tev saka, un seko Viņa Gara pamudinājumam visas šīs dienas laikā. Bez paklausības Viņa balsij nav uzvaras!Jēzus sacīja:
 „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28).
Mēs turpinām runāt par trim bruņojuma veidiem, kurus Tas Kungs dod mums uzvarai pēdējās dienās. Mēs runājām par to, cik svarīgi ir staigāt ticībā un mīlestībā. Bet tagad mēs runājam par pestīšanas cerību.Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet tā labvēlīgi ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd.Lai mēs varētu efektīvi apbruņoties ar pestīšanas cerību, mums ir jāsaprot, kas mēs esam šajā pasaulē un kā mums jālieto šis miers.Pāvils sacīja:
„Un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.” (1.Korintiešiem 7:31).
Nav nepieciešams turēties pie šīs pasaules, jo šīs pasaules veidols paiet, un mūžīgi paliks tikai debesu veidols. Tieši tāpēc visi ticības varoņi sauca sevi par piemājotājiem un svešiniekiem šajā pasaulē.
„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem 11:13).
Šajā rakstu vietā autors aprakstīja tos, kuri dzīvo ticībā, bet ne redzamajās lietās, – svešinieki un piemājotāji.Mums ir jānoskaidro priekš sevis, kas mēs esam uz šīs zemes un kāpēc mēs šeit atrodamies.Arī Pēteris patiesos ticīgos sauca par svešiniekiem un piemājotājiem.
„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pētera 2:11-12).
Piemājotāji (Bībeles tulkojumā krievu valodā – ceļinieki) – tie ir tie, kuri ir tālu no mājām, tie, kuri viesojas jaunā vietā. Ceļinieki nezina labākos restorānus, lielākās bankas, iespējams, viņam ir sveša arī šīs vietas kultūra utt. Vietējie iedzīvotāji ne uzreiz saprot, ka šis cilvēks ir ceļinieks. Kāds reiz ir teicis, ka ceļinieks no visiem izceļas kā iekaisis lielais pirksts.Ticīgajiem patiesi ir jāizskatās pēc ceļiniekiem visu to acīs, kuriem nav pilsonības debesīs.
„Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Filipiešiem 3:20).
Mums ir jārunā citādi, jārīkojas un jāreaģē citādi, un, protams, jādomā citādi (mums ir cita iztēle un citas vērtības), ne tā, kā to dara pasaule. Mūs varbūt arī sauks par „dīvaiņiem”, taču mēs zinām, ka esam – ceļinieki, kuri dzīvo ārzemēs. Mēs esam ceļinieki uz zemes. Esot par ceļiniekiem uz šīs zemes, mums ir mājas citā vietā, un mums ir jātiecas uz šīm mājām.Un vēl mēs esam svešinieki. Svešinieki – tie ir ceļotāji, kuri dodas ceļā uz kaut kurieni.Esot svešinieki, mēs dodamies mājup +un mums ir jābūt tam sagatavotiem. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka kaut kas vai kāds attur mūs, nedrīkstam ļaut sajaukt mums galvu mūsu ceļā uz mājām.Šī pasaule nav mūsu, kristiešu, mājas. Mēs šeit dzīvojam un strādājam, bet mums jātiecas uz savām īstajām mājām. Tad, kad Jēzus teica mācekļiem glabāt savus dārgumus debesīs, un ne virs zemes, ar to Viņš vēlējās paskaidrot, kur tad ir mūsu īstās mājas.
„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:19-21).
Mums kā kristiešiem ir jānonāvē sava miesa un nav jādzīvo šīs pasaules lietām. Mums ir jākrāj sev dārgumi debesīs, jo mēs vairs neuzskatām šo zemi par savām mājām. Zeme, – tā nav tā vieta, kurā jāuzglabājas mūsu dārgumiem!Jāņa Evaņģēlijā Jēzus runāja par mūsu debesu mājām:
„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” (Jāņa 14:1-4).
Cik brīnišķīgu mājvietu mums gatavo mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus!Ļausim šīm gaidām uz tikšanos ar Viņu ietekmēt to, kā mēs jau šobrīd dzīvojam šai pasaulē, kā arī mūsu dzīves vērtības!Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse

    Ja tu nepraktizē lūgšanu, tad tajā brīdī, kad tev tā izmisīgi būs nepieciešama, tu nezināsi, kā vajag lūgt. Tas ir ļoti svarīgi! Katram no mums reiz izmisīgi ir bijusi nepieciešama vai arī būs nepieciešama lūgšana. Mēs spēsim pieaugt tikai tajā, ko praktizējam un darām pastāvīgi. Ja mēs neesam sadraudzībā ar Dievu, tad noteikti atradīsies kas tāds, kas piepildīs mūsu laiku, un mēs pamanīsim to, ka runājam vienu, bet mūsu dzīvē notiek pavisam kas cits. Mēs sakām: „Es mīlu Tevi, Kungs!”, bet mūsu darbi parāda to, ka mums nav laika Dievam, ka mēs nepiegriežam vērību Dievam, un mēs nedisciplinējam sevi, lai praktizētu tās lietas, kas tuvina mūs Viņam.
  • Mūs apgāna tikai tas, kas iziet no mūsu sirds!

    Kad mēs runājam par izmaiņām, runāts tiek par mūsu sirdi. Tas, ko mums nodara citi, nenāk no mūsu sirds, bet tas tiek vērsts uz to, lai pārbaudītu mūsu sirds stāvokli. Mūsu reakcija uz cilvēku rīcību, uz spiedienu no malas – tieši tas nosaka mūsu sirds stāvokli. „Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!”(Salamana pamācības 4:23).
  • Tas, kas ir tev visapkārt ietekmēs to, vai tu ieiesi savā liktenī no Dieva vai arī nē III

    Eksistē milzum daudz lietu, kuras rada cilvēkiem prieku, un tas ir labi. Taču, Jēzus Savu mācekļu uzmanību vērsa uz to, ka viņu priekam ir jābūt balstītam uz mūžīgām vērtībām un mūžīgiem mērķiem. Priecāties par pārejošām lietām – tas vēl nav patiesais prieks. Īstais prieks ir tad, kad jūs varat sasaistīt visus notikumus savā dzīvē ar mūžīgā mērķa piepildīšanu, mērķa, kura dēļ jūs dotajā mirklī pat esat gatavi ciest.
  • Dieva Valstība III

    Jēzus atnesa uz šo zemi Debesu Valstību, un viņš vēlas, lai mēs ar jums iesaistītos Viņa Valstības paplašināšanas procesā uz šīs zemes. Dievs vēlas, lai Viņa Valstība iekarotu visu zemi. Un ir bezjēdzīgi spriedelēt par to, notiks tas vai nē – šis jautājums jau ir atrisināts, tas noteikti notiks. Jautājums ir šāds – vai Dieva Valstības paplašināšana notiks ar tavu līdzdalību vai nē.Esmu pārliecināts, ka katrs ticīgais, kurš patiesi mīl Dievu, vēlas būt par šī procesa sastāvdaļu, vēlas Debesu valstību ne tikai sevī, bet vēlas To izplatīt sev visapkārt.
  • Pestīšanas cerība II

    Ābrahāma piemērs mums šodien ir kā modelis tam, kā mums jādzīvo šajā pasaulē, un vēl – tas palīdz mums izprast pestīšanas cerības lomu pēdējo laiku kaujā.Tālab, ka Ābrahāmam bija pestīšanas cerība, viņš ne pie kā neturējās šajā pasaulē un neļāva bagātības valdzinājumam traucēt viņa attiecībām ar Dievu.Ja tev ir pestīšanas cerība, tad dotajā brīdī tev ir viegli staigāt ticībā, un neatkarīgi no tā, kas tev ir vai kā tev nav, – tev ir viegli priecāties jau šobrīd.
  • Atskaitīšanās princips Jēzus Kristus dzīvē

    Kad mēs skatāmies uz Jēzus Kristus dzīvi, mēs redzam, ka pat Viņš nedzīvoja neatkarīgu dzīvi. Jēzus vienmēr atskaitījās Tēvam – par to, ko Viņš runāja vai darīja.„Tad Jēzus sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.”(Jāņa 8:28).