Pestīšanas cerība III

Labdien, dārgais draugs! Es ticu, ka Dievs priekš tevis šodien ir sagatavojis daudz uzvaru, tālab mana lūgšana ir par to, lai tu esi jūtīgs pret to, ko Viņš tev saka, un seko Viņa Gara pamudinājumam visas šīs dienas laikā. Bez paklausības Viņa balsij nav uzvaras!Jēzus sacīja:
 „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28).
Mēs turpinām runāt par trim bruņojuma veidiem, kurus Tas Kungs dod mums uzvarai pēdējās dienās. Mēs runājām par to, cik svarīgi ir staigāt ticībā un mīlestībā. Bet tagad mēs runājam par pestīšanas cerību.Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet tā labvēlīgi ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd.Lai mēs varētu efektīvi apbruņoties ar pestīšanas cerību, mums ir jāsaprot, kas mēs esam šajā pasaulē un kā mums jālieto šis miers.Pāvils sacīja:
„Un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.” (1.Korintiešiem 7:31).
Nav nepieciešams turēties pie šīs pasaules, jo šīs pasaules veidols paiet, un mūžīgi paliks tikai debesu veidols. Tieši tāpēc visi ticības varoņi sauca sevi par piemājotājiem un svešiniekiem šajā pasaulē.
„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem 11:13).
Šajā rakstu vietā autors aprakstīja tos, kuri dzīvo ticībā, bet ne redzamajās lietās, – svešinieki un piemājotāji.Mums ir jānoskaidro priekš sevis, kas mēs esam uz šīs zemes un kāpēc mēs šeit atrodamies.Arī Pēteris patiesos ticīgos sauca par svešiniekiem un piemājotājiem.
„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pētera 2:11-12).
Piemājotāji (Bībeles tulkojumā krievu valodā – ceļinieki) – tie ir tie, kuri ir tālu no mājām, tie, kuri viesojas jaunā vietā. Ceļinieki nezina labākos restorānus, lielākās bankas, iespējams, viņam ir sveša arī šīs vietas kultūra utt. Vietējie iedzīvotāji ne uzreiz saprot, ka šis cilvēks ir ceļinieks. Kāds reiz ir teicis, ka ceļinieks no visiem izceļas kā iekaisis lielais pirksts.Ticīgajiem patiesi ir jāizskatās pēc ceļiniekiem visu to acīs, kuriem nav pilsonības debesīs.
„Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Filipiešiem 3:20).
Mums ir jārunā citādi, jārīkojas un jāreaģē citādi, un, protams, jādomā citādi (mums ir cita iztēle un citas vērtības), ne tā, kā to dara pasaule. Mūs varbūt arī sauks par „dīvaiņiem”, taču mēs zinām, ka esam – ceļinieki, kuri dzīvo ārzemēs. Mēs esam ceļinieki uz zemes. Esot par ceļiniekiem uz šīs zemes, mums ir mājas citā vietā, un mums ir jātiecas uz šīm mājām.Un vēl mēs esam svešinieki. Svešinieki – tie ir ceļotāji, kuri dodas ceļā uz kaut kurieni.Esot svešinieki, mēs dodamies mājup +un mums ir jābūt tam sagatavotiem. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka kaut kas vai kāds attur mūs, nedrīkstam ļaut sajaukt mums galvu mūsu ceļā uz mājām.Šī pasaule nav mūsu, kristiešu, mājas. Mēs šeit dzīvojam un strādājam, bet mums jātiecas uz savām īstajām mājām. Tad, kad Jēzus teica mācekļiem glabāt savus dārgumus debesīs, un ne virs zemes, ar to Viņš vēlējās paskaidrot, kur tad ir mūsu īstās mājas.
„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:19-21).
Mums kā kristiešiem ir jānonāvē sava miesa un nav jādzīvo šīs pasaules lietām. Mums ir jākrāj sev dārgumi debesīs, jo mēs vairs neuzskatām šo zemi par savām mājām. Zeme, – tā nav tā vieta, kurā jāuzglabājas mūsu dārgumiem!Jāņa Evaņģēlijā Jēzus runāja par mūsu debesu mājām:
„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” (Jāņa 14:1-4).
Cik brīnišķīgu mājvietu mums gatavo mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus!Ļausim šīm gaidām uz tikšanos ar Viņu ietekmēt to, kā mēs jau šobrīd dzīvojam šai pasaulē, kā arī mūsu dzīves vērtības!Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kā uzturēt sevi cerību sāpju un problēmu laikā?

    Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām.Šī rakstu vieta atgādina mums par to, ka esam pestīti cerībā. Ejot caur sāpēm, tu nedrīksti zaudēt cerību.
  • Lūgšana – tas ir aicinājums Dievam ņemt dalību mūsu dzīvē

    Dievs neienāks tavā dzīvē, ja tu Viņu neuzaicināsi. Lūgšana – tas ir lūgums Dievam nākt mums palīgā. Tā ir izpratne par to, ka esmu vājš, un ka ir Tas, Kurš ir stiprāks, Kurš mīl un rūpējas par mani. Lūgšana – tas ir uzaicinājums Tam, Kurš ir stiprāks par mani un maniem apstākļiem.Vai atceraties Jairu? Par viņu ir rakstīts Marka Evaņģēlija 5:22.23. Jairs nosūtīja cilvēkus pie Jēzus, lai uzaicinātu Viņu pie sevis uz mājām, jo viņa meita bija tuvu nāvei.
  • Esi uzticams mazumā, un tad Dievs tevi iecels pār daudzumu!

    Dievs atnāks! Un šī līdzība – tā ir pravietiska. Jēzus ir mūsu Kungs, un Viņš drīz atnāks! Kad Jēzus atgriezīsies, Viņš apbalvos katru pēc viņa nopelniem. Tāpat, Jēzus nosodīs tos, kuri būs pelnījuši šo nosodījumu. 19. pantā ir teikts, ka Kungs atnāca „pēc ilga laika”. Tas nozīmē, ka Jēzus var neatnākt tad, kad mēs to gribam. Bet tas nenozīmē arī to, ka mums nav jābūt nomodā tikai tāpēc, ka Jēzus vēl nav atnācis. Mums jābūt nomodā!
  • Ticība – tā ir paklausība Dievam!

    Vai tu gribi piedzīvot Dievu un Viņa spēku savā dzīvē? Tad uzticies Dievam un parādi savu uzticēšanos caur paklausību Viņam. Bībele saka, ka bez ticības Dievam nevar patikt. Ja tu neizpatīc Dievam, tad tu nevari arī piedzīvot Viņa klātbūtni un Viņa spēku. Tad, kad Dievs atklāj vai parāda tev to, ko Viņš grib darīt, tev tūlīt pat vajag atsaukties Viņa aicinājumam. Tā ir pazīme tavai pašatdevei un pazīme tam, ka tu arī turpmāk gribi klausīt Dieva balsij. Nepaklausība nocietina sirdi un dara mūs nespējīgus dzirdēt no Dieva.
  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
  • To, ko cilvēks sēj, tieši tas viņam būs arī jāpļauj

    Visa jūsu dzīve sastāv no sēšanas. Mūsu vārdi – tā ir sēkla, mūsu darbības – arī ir sēkla. Pat visa jūsu pasivitāte, vai bezdarbība – arī ir sēkla.Un tā, katru dienu jūs savā dzīvē sējat, vai nu miesā, vai nu garā. Viens veids, kā jūs varat sēt garā, – ir izmantot katru iespēju, kuru jums dod Dievs, lai darītu kaut ko labu visiem cilvēkiem, īpaši saviem ticības biedriem.