Pestīšanas cerība III

Labdien, dārgais draugs! Es ticu, ka Dievs priekš tevis šodien ir sagatavojis daudz uzvaru, tālab mana lūgšana ir par to, lai tu esi jūtīgs pret to, ko Viņš tev saka, un seko Viņa Gara pamudinājumam visas šīs dienas laikā. Bez paklausības Viņa balsij nav uzvaras!

Jēzus sacīja:

 „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28).

Mēs turpinām runāt par trim bruņojuma veidiem, kurus Tas Kungs dod mums uzvarai pēdējās dienās. Mēs runājām par to, cik svarīgi ir staigāt ticībā un mīlestībā. Bet tagad mēs runājam par pestīšanas cerību.

Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet tā labvēlīgi ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd.

Lai mēs varētu efektīvi apbruņoties ar pestīšanas cerību, mums ir jāsaprot, kas mēs esam šajā pasaulē un kā mums jālieto šis miers.

Pāvils sacīja:

„Un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.” (1.Korintiešiem 7:31).

Nav nepieciešams turēties pie šīs pasaules, jo šīs pasaules veidols paiet, un mūžīgi paliks tikai debesu veidols. Tieši tāpēc visi ticības varoņi sauca sevi par piemājotājiem un svešiniekiem šajā pasaulē.

„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem 11:13).

Šajā rakstu vietā autors aprakstīja tos, kuri dzīvo ticībā, bet ne redzamajās lietās, – svešinieki un piemājotāji.

Mums ir jānoskaidro priekš sevis, kas mēs esam uz šīs zemes un kāpēc mēs šeit atrodamies.

Arī Pēteris patiesos ticīgos sauca par svešiniekiem un piemājotājiem.

„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pētera 2:11-12).

Piemājotāji (Bībeles tulkojumā krievu valodā – ceļinieki) – tie ir tie, kuri ir tālu no mājām, tie, kuri viesojas jaunā vietā. Ceļinieki nezina labākos restorānus, lielākās bankas, iespējams, viņam ir sveša arī šīs vietas kultūra utt. Vietējie iedzīvotāji ne uzreiz saprot, ka šis cilvēks ir ceļinieks. Kāds reiz ir teicis, ka ceļinieks no visiem izceļas kā iekaisis lielais pirksts.

Ticīgajiem patiesi ir jāizskatās pēc ceļiniekiem visu to acīs, kuriem nav pilsonības debesīs.

„Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Filipiešiem 3:20).

Mums ir jārunā citādi, jārīkojas un jāreaģē citādi, un, protams, jādomā citādi (mums ir cita iztēle un citas vērtības), ne tā, kā to dara pasaule. Mūs varbūt arī sauks par „dīvaiņiem”, taču mēs zinām, ka esam – ceļinieki, kuri dzīvo ārzemēs. Mēs esam ceļinieki uz zemes. Esot par ceļiniekiem uz šīs zemes, mums ir mājas citā vietā, un mums ir jātiecas uz šīm mājām.

Un vēl mēs esam svešinieki. Svešinieki – tie ir ceļotāji, kuri dodas ceļā uz kaut kurieni.

Esot svešinieki, mēs dodamies mājup +un mums ir jābūt tam sagatavotiem. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka kaut kas vai kāds attur mūs, nedrīkstam ļaut sajaukt mums galvu mūsu ceļā uz mājām.

Šī pasaule nav mūsu, kristiešu, mājas. Mēs šeit dzīvojam un strādājam, bet mums jātiecas uz savām īstajām mājām. Tad, kad Jēzus teica mācekļiem glabāt savus dārgumus debesīs, un ne virs zemes, ar to Viņš vēlējās paskaidrot, kur tad ir mūsu īstās mājas.

„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:19-21).

Mums kā kristiešiem ir jānonāvē sava miesa un nav jādzīvo šīs pasaules lietām. Mums ir jākrāj sev dārgumi debesīs, jo mēs vairs neuzskatām šo zemi par savām mājām. Zeme, – tā nav tā vieta, kurā jāuzglabājas mūsu dārgumiem!

Jāņa Evaņģēlijā Jēzus runāja par mūsu debesu mājām:

„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” (Jāņa 14:1-4).

Cik brīnišķīgu mājvietu mums gatavo mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus!

Ļausim šīm gaidām uz tikšanos ar Viņu ietekmēt to, kā mēs jau šobrīd dzīvojam šai pasaulē, kā arī mūsu dzīves vērtības!

Līdz rītam!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Bīsties Dievu un nepriecājies par kāda cita kritienu!

    „Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi,”(Salamana pam. 24:17).Ir lietas, kurām mums jāpievērš sava uzmanība. Svētība nekad nemēdz būt automātiska, arī paaugstināšana tāda nemēdz būt, tās ir jāizpelnās. Ja tu piever savas acis uz šīm lietām, un tu domā, ka šīs svētības tik un tā nokritīs no debesīm pār tevi, tu vienkārši sevi māni. Dievs vēlas izliet pār mums Savu gaismu. Mums nav jāpriecājas, kad krīt mūsu ienaidnieks.

    „Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi,”(Salamana pam. 24:17)...

  • Pateicīgi cilvēki – tie ir uzupurēties spējīgi cilvēki! II

    Ja mēs iemācīsimies novērtēt un turēt dārgu visu to, ko Dievs dara mūsu dzīvē, tad par dabīgu lietu mums kļūs upurēt vai celt altāri Dievam.Zini, ka tad, kad runa iet par uzupurēšanos, Dievs nekad – nekad nelūgs tev to, kā tev nav! Viņa mīlestība to nepieprasa, Dieva mīlestība – nav vardarbīga. Ja tu pa īstam mīli cilvēku, tu nekad nelūgsi viņam to, kā viņam nav.Aizmirsti par to, kā tev nav, un koncentrējies uz to, kas tev ir. Esi pārliecināts, ka tev pieder daudz!

    Ja mēs iemācīsimies novērtēt un turēt dārgu visu to, ko Dievs dara mūsu dzīvē, tad par dabīgu lietu mums kļūs...

  • Cik svarīgi ir būt uzticīgiem Dievam II

    Dievs paļaujas uz manu un tavu līdzdalību, tieši tāpat, kā Viņš paļāvās uz Mozus līdzdalību uzvarā pār faraonu. Mozus bija uzticams Dieva namā, tālab, neskatoties uz visu faraona varenību un spēku un uz to, ka tam bija milzīga armija, tik un tā, faraons nespēja apturēt Dieva tautas glābšanas un atbrīvošanas procesu.Jēzus Kristus bija uzticīgs Savai misijai, un, tieši tāpēc, visām pasaules tautām šodien ir kļuvusi iespējama grēku izpirkšana, glābšana un atbrīvošana caur Jēzu Kristu.

    Dievs paļaujas uz manu un tavu līdzdalību, tieši tāpat, kā Viņš paļāvās uz Mozus līdzdalību uzvarā pār faraonu...

  • Kas ir pielūgsme? III

    Kāpēc Dievs meklē pielūdzējus? Tāpēc, ka Viņš meklē cilvēku visā pilnībā – viņa sirdi, viņa prātu, viņa gribu un viņa iztēli.Tas viss ir ietverts jēdzienā „pielūgsme”. Tālab, pielūgsmes laiks – tas ir laiks, kad mēs visā pilnībā atdodam sevi Dievam. Tieši šādā atmosfērā sākas svētu dievišķo ideju ieņemšana un pārdabisku Dieva redzējumu dzimšana.Pielūgsmes laikā mēs pieņemam Svētā Gara kalpošanu – Viņa mierinājumu, mieru, dziedināšanu un atklāsmi par to, Kas ir Dievs, un atklāsmi par to, kas mēs esam Viņā.

    Kāpēc Dievs meklē pielūdzējus? Tāpēc, ka Viņš meklē cilvēku visā pilnībā - viņa sirdi, viņa prātu, viņa gribu un...

  • Patiesa kristietība – tas nozīmē parādīt Dievu savā miesā

    „ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu,…” (Ap. darbi 4:13).Pirmie Jēzus mācekļi bija drosmīgi Dievam, – viņi parādīja Viņu ar savu dzīvi, drošsirdīgi runāja par Dievu, jo tie pavadīja laiku ar Viņu.

    „ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās...

  • Cik svarīgi ir būt dievbijībā

    Bībele māca, ka gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā.Kamēr nav dievbijības, nevar būt runa par gudrības garu vai atklāsmi no Dieva. Tāda dievišķa gudrība, kas liek jūsu sejai mirdzēt arī dzīves tumšajos brīžos un liek jūsu zvaigznei spīdēt spožāk par spīti dzīves nelabvēlīgajiem apstākļiem, rodas no dievbijības.

    Bībele māca, ka gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā. Kamēr nav dievbijības, nevar būt runa par gudrības...