Miers jums, dārgie Dieva bērni! Paldies Dievam par šo dienu, kuru Viņš mums ir dāvājis! Paldies Dievam par iespēju mājot Viņa Vārdā, komunicēt ar Viņu caur lūgšanu un smelties sev tajā spēku, stiprumu un gudrību. Mēs ar jums runājam par ziedošanos Dieva aicinājumam un attaisnošanos, kuru daži cilvēki izvēlas tāpēc, lai nesekotu šim aicinājumam. Mēs ar jums runājām par to, ka dzīve Dievam un dzīve, kas veltīta Viņa Valstības paplašināšanai atnes labumu (svētības) mums un mūsu tuviniekiem, bet par to nāksies maksāt cenu. Šī cena ir ziedošanās Dievam un Viņa aicinājumam. Dievs ir sagatavojis bagātīgas svētības tiem, kuri ziedojuši Viņam savas dzīves, lai darītu Dieva Valstības darbus, bet izvēle vienmēr paliek cilvēka ziņā – vai viņš izvēlēsies ziedošanos, vai arī attaisnošanos. Iedomājieties, kā jūtas Dievs, kad mēs Viņam sakām, ka mums nav laika Viņam un Viņa Valstībai. Kā tas ir iespējams? Laiku mums Dievs taču ir devis tieši šim mērķim!
„Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.” (Lūkas 24:18-20).
Citiem vārdiem sakot, visi šie cilvēki Dievam teica: „Atvaino Dievs, mums Tev nav laika”. Dievs katram cilvēkam dod izredzes izkļūt no pelēcīgās un viduvējās dzīves, taču daudzi ir tik akli, ka paiet šīm iespējām garām. Tad, kad cilvēks ir garīgi akls, viņš neko neredz, tāpēc arī paiet garām savām svētībām un zaudē tās. Sacīt Dievam: „Man nav laika Tev” var tikai garīgi akls cilvēks. Lūk, kāpēc es lūdzu par to, lai Dievs atver acis visiem, kuri lasa šo vēstījumu. Lai Dievam nekad vairs nav jādzird tas, ka mums nav laika Viņam un tam, lai piepildītu Dievišķo mērķi, kuru Dievs mums nolicis. Jā, es saprotu to, ka mēs dzīvojam uz zemes, un mums ir milzum daudz problēmu. Mēs dzīvojam miesā, kura pieprasa savas rūpes. Mēs esam iesaistīti dažādās savstarpējās attiecībās, kuras arī pieprasa savu laiku. Atbildīgi cilvēki nevar atstāt bez uzmanības vai rūpēm savu ģimeni, savus bērnus, pienākumus savā dzīvē. Tomēr, tas viss nevar kļūt par iemeslu tam, ka trūkst ziedošanās Dievam. Tieši pretēji, vajag pieņemt stingru lēmumu ziedot sevi Dievam. Es nesaku, ka tas būs viegli, bet tas ir pats gudrākais lēmums un pats pareizākais savas dzīves un sava laika ieguldījums. Ziedošanās nedodas viegli, tā nav iespējama bez piekrišanas maksāt nepieciešamo cenu. Šis princips tika nodemonstrēts kādas bībeliskās personas dzīvē – Esteres. Tad, kad ebreju tautai iestājās grūti laiki, Estere sacīja: „Ja es miršu, tad miršu!” Un tā bija viņas ziedošanās cena Dievam. Dievs atveda Esteri uz ķēniņa zemi ar noteiktu nolūku – lai glābtu ebreju tautu. Tomēr, kad pietuvojās laiks šī mērķa īstenošanai, apstākļi Esterei nebija visai labvēlīgi. Lūk, kāda izskatījās situācija: Nozīmētajā diena, Hamans draudēja iznīcināt visus ebrejus, un Mordohajs, Esteres tēvocis, vērsās pie viņas pēc palīdzības, – lai viņa ietu pie ķēniņa un iejauktos šai situācijā.„Kad Esteres kalpones un viņas galma ļaudis nāca un stāstīja viņai par visu to, ķēniņiene ļoti izbijās; viņa sūtīja drēbes, lai Mordohajs tās apģērbtu un novilktu no sevis maisu, bet viņš nepaklausīja. Tad Estere sauca Hatahu, vienu no ķēniņa galminiekiem, ko viņš bija iecēlis, lai tas viņai kalpotu, un lika viņam iet pie Mordohaja, lai uzzinātu, kas par lietu un kāpēc tas viss notiek. Un Hatahs izgāja pie Mordohaja uz pilsētas laukuma, kas bija ķēniņa vārtu priekšā, un Mordohajs izstāstīja Hataham visu, kas bija noticis ar viņu, un arī par noteikto naudas summu, ko Hamans bija apsolījis iemaksāt ķēniņa mantu glabātavā par jūdiem, tas ir, par atļauju viņus iznīcināt. Viņš deva viņam arī kādu norakstu no Sūsās rakstītā rīkojuma par jūdu iznīcināšanu, lai parādītu to Esterei un darītu viņai zināmu un lai liktu viņai iet pie ķēniņa lūgt viņa žēlastību un aizlūgt viņa priekšā par savu tautu. Kad Hatahs atnāca un darīja zināmus Esterei Mordohaja vārdus.”(Esteres 4:4-9).
Grūtības bija tajā, ka pēc likuma, Estere nedrīkstēja iet pie ķēniņa bez uzaicinājuma. Taču, ja viņa neies pie ķēniņa, tad visi ebreji mirs, bet ja ies bez uzaicinājuma, – tad var nomirt viņa.„Tad Estere runāja ar Hatahu un sūtīja viņu atkal ar jaunu ziņu pie Mordohaja: “Visi ķēniņa kalpi un ķēniņa zemju ļaudis zina, ka ikviens vīrs vai sieva, kas ienāk iekšējā pagalmā pie ķēniņa bez aicinājuma, ir pakļauts vienam un tam pašam likumam, proti, tapt nogalinātam, izņemot vienīgi to, kam ķēniņš izstiepj pretī savu zelta scepteri, lai to atstātu dzīvu. Bet es neesmu aicināta iet pie ķēniņa nu jau visas šīs trīsdesmit dienas.” Un Hatahs paziņoja Mordohajam Esteres vārdus.”(Esteres 4:10-12).
Situācija izskatījās smaga un bezcerīga, bet, patiesībā, – atrisināma caur Esteres ziedošanos savam Dievišķajam mērķim un aicinājumam. Paldies Dievam par Mordohaju, jo tieši viņš palīdzēja Esterei to saprast. Tieši Mordohajs atvēra Esteres acis uz to, ka viņa ir kļuvusi par ķēniņieni tieši tāpēc, lai atrisinātu šo problēmu.„Tad Mordohajs sacīja, lai atbild Esterei: “Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo, ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā. Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Esteres 4:13-14).
Kad Estere saprata, ka tas ir viņas liktenis un aicinājums no Dieva, viņa tūlīt pat nolēma ziedot sevi tam, lai piepildītu šo uzdevumu, pat ja nāktos nomirt.„Tad Estere pavēlēja atbildēt Mordohajam tā: “Ej, sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ: neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Esteres 4:15-16).
Līdz tam brīdim, kamēr jūs nenomirsiet sev, kā to darīja Estere, jūs nevarēsiet piepildīt Dieva gribu un pakļaut sevi augstākajam likumam – Dievišķā mērķa un aicinājuma likumam. Līdz rītam! Lai Dievs katru no jums bagātīgi svētī šai dienā! Mācītājs Rufus Adžiboije
