Ticības spēks, kas maina

Kam tu gribi izpatikt – Dievam vai cilvēkiem? Darīt labu cilvēkiem un censties viņiem izpatikt – tas ir labi un pareizi. Bet, ja cilvēku vēlēšanās ir pretrunā ar to, ko no mums vēlas Dievs, – tieši tad ikviens no mums izdara izvēli, kam mēs izpatiksim. Ja tu izlemsi itin visā sekot un izpatikt Dievam, tad tev jābūt gatavam, ka daudzi no taviem paziņām un draugiem var tevi nesaprast un pat novērsties no tevis. Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām par to, kā pirmo Jēzus mācekļu ticība palīdzēja viņiem piepildīt savu aicinājumu. 
„Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus Vārdā. Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam?”(Apustuļu d. 4:18-19)
 
„Un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja: “Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī Vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.” Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu d.5:27-29)
 Pateicoties pirmo mācekļu pārliecībai un stingrai dzīves pozīcijai, viņu ticība Dievam šodien ir sasniegusi mūs. Dievs meklē ticīgus cilvēkus, kuru dzīves pozīcija ir itin visā izpatikt Dievam, nevis cilvēkam. Tā kā pirmajiem apustuļiem bija tieši šāda pozīcija jeb nostāja, viņus lika cietumā, pazemoja, sita, iebiedēja, izdarīja uz viņiem spiedienu. Tas viss tika darīts ar nolūku, lai apustuļi izmainītu savu pārliecību un atteiktos no ticības Kristum. Daudzi ticīgie šodien cilvēku priekšā baidās atklāti paziņot par savu ticību, jo pārdzīvo, ko citi par viņiem domās un teiks. Bet ticīgam cilvēkam svarīgi ir tas, ko par viņu saka un domā Dievs. Neviens no cilvēkiem nemīl tevi vairāk par Dievu, tāpēc nav vērts nodot Dievu, lai izpatiktu cilvēkiem. Atceries, ka cilvēki var novērsties no tevis tavu uzskatu, tavas ticības dēļ, bet Dievs tevi nekad nenodos un neatstums. Ticībā ir mierinājums un prieks no Dieva, jo tieši ticība ļauj cilvēkam baudīt Dieva labvēlību. Ticība maina cilvēka dzīvi. Bet ticēt un izpatikt Dievam – tas cilvēkam dārgi maksās. To, ko tu baidies pazaudēt, tu noteikti pazaudēsi,- ja tu tāpēc, lai to saglabātu, esi gatavs novērsties no Dieva un pazaudēt Viņu. Ādams un Ieva izlēma apmainīt Dievu un attiecības ar Viņu pret aizliegtā augļa nobaudīšanu. Viņi pazaudēja ne tikai sadraudzību ar Dievu, bet arī to, ko viņi tik ļoti vēlējās. Izpatikt Dievam – tas ticīgam cilvēkam ir ne vien pareizi, bet arī lietderīgi.

Līdzīgi raksti

  • Dieva mīlestības un Kristus Asiņu spēks

    Šajā svētdienā mūsu draudzē kalpoja evaņģēlists no Amerikas – Ēriks Kasto. Viņš kalpo daudzās valstīs un pilsētās, sludinot par pestīšanu ticībā uz Jēzu Kristu. Ēriks Kasto uzmundrināja draudzi ar Dieva Vārdu, aicinot neatslābt savā sekošanā Dievam un turpināt kalpot Viņam. Viņš runāja par Dieva mīlestības spēku, kas mūs pasargā. Kad mēs staigājam Dieva mīlestībā, tādā veidā mēs parādam cilvēkiem mūsu Dievu.
  • Kristīgās dzīves skrējiens. 2.daļa.

    Dievs grib, lai mēs pienesam Viņam tīkamus augļus. Mēs jau pagājušajā dievkalpojumā runājām, ka ne visi augļi ir Dievam patīkami. Kad jūs skatāties uz savu dzīvi, ir ļoti svarīgi izanalizēt to, uz ko tiek tērēts jūsu laiks, kur un kam jūs esat veltījuši savas dzīves gadus. Laiks paskrien ļoti ātri. Bērnībā likās, ka laiks virzās ļoti lēni, bet ar gadiem jūs saprotat, ka laiks lido ar milzīgu ātrumu. Un mums ir jāķer mirkļi, iespējas, lai darītu to, kas ir pareizi, to, dēļ kā jūs Dievs radīja. Lai Dievs palīdz katram no mums neatlikt uz vēlāku laiku to, kas ir jāizdara tagad. Kamēr jūs domājat, ka kaut ko izdarīsiet vēlāk, pēkšņi jūs apzināsieties, ka laiks un dotā iespēja ir pagājuši, un vairs neatgriezīsies. Dievs saka, ka Viņš mums ir devis laiku tam, lai mēs darītu to, kam Viņš mūs ir radījis. Dievs katram no mums ir devis kalpošanu, kura mums ir jāpiepilda.
  • Cik svarīgi ir dzirdēt Dieva balsi

    Dieva dzīvība atnāk pie mums tad, kad mēs dzirdam Dieva balsi un pakļaujamies šai balsij. Vārds, kuru saka Dievs, ir piepildīts ar spēku un žēlastību, tas atnes mierinājumu un dziedināšanu. Mūsu Dievs ir Mierinātājs. Dievs grib mierināt raudošos un noskumušos. Ikreiz, kad mēs dzirdam Dieva balsi, mēs piepildāmies arī ar ticību, jo mūsu Dievs ir ticības Dievs.
  • Garīgais apbruņojums Valstības ietekmei. 3.daļa.

    Atcerieties, ka Valstības ietekmes paplašināšana vienmēr ir saistīta ar garīgu cīņu. Tāpēc, lai piedalītos šinī karā un uzvarētu, mums ir jābruņojas. Mums ir jāatkaro tertorijas un cilvēki priekš Dieva. Un tas mums ir jādara apzināti, ar skaidru izpratni par to, ko mēs darām, un  ka mēs atrodamies karā. Ir svarīgi saprast, ka šis karš jau ir beidzies. Jēzus jau ir uzvarējis ienaidnieku, ar kuru mums ir darīšana. Rodas jautājums, kāpēc tad mums ir jācīnās ar uzvarētu ienaidnieku? Mūsu ienaidnieks ir viltīgs, viņš izmanto cilvēku nevērību, lai ar meliem sasniegtu savu mērķi.
  • Dieva gudrība tava sapņa piepildīšanai (Mācītājs Rufus Adžiboije)

    Svētdienas dievkalpojuma iesākumā mācītājs dalījās ar virkni domu, kuras Dievs deva viņam slavēšanas laikā. Dievam ir svarīgi kādā stāvoklī atrodas mūsu sirds. Zinot to, mums laiku pa laikam jāapstājas savā ceļā un jāizanalizē tas, ko mēs darām, ar kādu nolūku to darām un vai tas ir saistīts ar Dieva mērķa piepildīšanu. Lūdzot par neglābtajiem cilvēkiem, mēs nedrīkstam to darīt aiz ieraduma, neieguldot tajā savu sirdi un mīlestību uz cilvēkiem. Daudzi cilvēki ir atsaluši savās lūgšanās, un dara to vien ķeksīša dēļ. Vai tava sirds pārdzīvo par neglābtajiem cilvēkiem? Vai ir kādi cilvēki, kurus tu nes savā sirdī un lūdz Dievam par viņu glābšanu? Dievs vēlas glābt cilvēkus un šim nolūkam Viņš sūta Savus bērnus.
  • Uzvara pār lepnību caur pazemīgas sirds attīstīšanu /turpinājums/ (Mācītājs Rufus Adžiboije)

    Šodienas svētrunu mācītājs Rufus sāka ar jautājumu: „Kāpēc mēs svētdienās nākam uz draudzi?” Viens no iemesliem kādēļ mēs nākam uz draudzi – tā ir vēlēšanās iemācīties dzīvot pareizi un izmainīties Kristus līdzībā. Pirms nožēlojām grēkus, mēs domājām, ka zinām, kā mums vajag dzīvot. Mēs dzīvojām, kā gribējām, kā sanāca, jo domājām, ka mūsu dzīve pieder mums pašiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *