Uzticības un vairošanas principi – 3. daļa

4) Dievs gaida, ka Viņa bērni paudīs uzticību liecībā par Viņu un Viņam. Mēs, Dieva bērni, nākam uz draudzi, lasām Bībeli, ik dienu šķīstam sevi un tas viss ir labi un nepieciešami. Bet tas nav pats galvenais dzīvē. Pat svētums nav pats galvenais. Nepietiek būt ticīgam un dzīvot svētu dzīvi. Bez visa tā Dievs gaida no mums, ka nodarbosimies ar kalpošanas lietām. Vēstulē efeziešiem ir rakstīts:
Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Еfeziešiem 4:11-12)
Primārais kalpotāju uzdevums ir, – pilnveidot svētos, sagatavot viņus kalpošanas darbam. Dievs gaida no mums, ka paliksim kalpošanas darbos un izplatīsim vēsti par Viņu. Dievs katram cilvēkam devis iespēju kalpošanai, lai uz zemes izplatītos Viņa labā smarža. Dieva vēlas, lai Dieva bērni runātu par Viņu itin visur, liecinātu cilvēkiem par Viņa darbiem, izmantotu katru iespēju, lai dalītos ar cilvēkiem labajā vēstī par Jēzu Kristu. Pēc vēl vienas aptaujas ticīgo vidū, izrādījās, ka 98% aptaujāto nekad nav aicinājuši uz draudzi savus draugus, kolēģus, kaimiņus. Bet, aptaujājot neticīgos, izrādījās, ka 90% no viņiem būtu gatavi iet uz draudzi, ja vien kāds no ticīgajiem viņus būtu aicinājis. Šiem skaitļiem ir jāliek mums pārskatīt savu dzīvi. Kurš liecinās par Kristu, ja ne mēs – Dieva bērni, Kristus mācekļi? Jēzus teica:
 “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu d.1:8)
Lai evaņģēlijs sasniegtu pašu pasaules galu, katram no mums jāsāk sludināt par Jēzu tajā vietā, kurā Dievs mūs nolicis. Daudzi ticīgie sākuši savu ceļu ar Dievu dedzīgi un ar vēlēšanos piepildīt Dieva gribu. Bet pēc kāda laika viņi ir atsaluši savā degsmē un mīlestībā uz Dievu, pametuši ceļu, jo piedzīvojuši vilšanos, – aizmirstot par uzticību Dievam un savam aicinājumam. Būt uzticamam nebūt nav viegli. Būt uzticīgam – tas nozīmē iet līdz galam, neskatoties ne uz ko; tas nozīmē būt vajadzīgajā vietā pat tad, kad ir ļoti grūti, kad visi tevi saprot un kad tevi neviens cits nesaprot. Lai būtu neuzticams, visu pamestu pusceļā, lai viltos, – tam nevajag daudz gudrības vai lielas piepūles. Līdzīga uzvedība cilvēkam ir pilnīgi dabiska. Tikai ar piepūli un upurēšano var palikt uzticīgs un iet uz priekšu, piepildot savu aicinājumu. Mācītājs dalījās kādā notikumā no Hadsona Teilora, pazīstama angļu misionāra Ķīnā, Ķīnas iekšējās misijas dibinātāja, dzīves. Reiz, atrodoties Anglijā, Teiloram bija ieplānots vakara dievkalpojums. Bet tieši tajā dienā sākās spēcīga vētra, un daudzi ieteica viņam atlikt dievkalpojumu. Bet misionārs izlēma, ka, pat ja nāksies sludināt tikai vienam pašam sargam, viņš to darīs tik un tā. Atnākot viņš ieraudzīja zālē vien dažus cilvēkus, bet tas viņu neapturēja. Svētrunas laikā Svētā Gara spēks nonāca pār katru no klātesošajiem. Kā rezultāts šim dievkalpojumam kļuva tas, ka visi klātesošie vēlāk kļuva par misionāriem, atnesot augļus Dieva Valstībā un slavu Dievam. Tā bija balva par viena cilvēka uzticību.

Līdzīgi raksti

  • Uzticības un vairošanas principi – 2. daļa

    Šajā vārdā ir mierinājums Dieva bērniem, un vienlaikus tas ir aicinājums šīs tumsības pasaules varām un valdībām. Ar šo tumsu var tikt galā tikai Dievs – caur Savu Draudzi. Un tajā apslēpta Viņa gudrība. No augšminētā psalma mēs redzam, ka mums ir Dieva atziņas cerība un sadraudzība ar Viņu, bet tā visa nav cilvēkiem, kuri vēl nav izlīdzinājušies ar Dievu.
  • Virzīšanās uz priekšu

    Svētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufus runāja par to, cik svarīga ir pastāvīga attīstība un pastāvīga virzīšanās uz priekšu. Daudzās Rakstu vietās Dievs aicina, lai Viņa bērni neapstātos pie sasniegtā, nepierastu pie tā, kas tiem ir, bet pieaugtu, attīstītos un nestu augļus. Dievs nevēlas, ka mūsu dzīve pārvērstos nedzīvā rutīnā.
  • Ietekme caur pareizu ieradumu veidošanu. 1.daļa.

    Mēs varam pagodināt Dievu un parādīt Valstības ietekmi uz zemes, veidojot un attīstot labus paradumus. Kādā no pētījumiem ir pierādīts, ka 40% no visa tā, ko cilvēks dara, tiek darīts aiz ieraduma. Cilvēka paradumi nosaka to, kāda būs cilvēka nākotne. Pieradumus mēs nemantojam no vecākiem, tie veidojas visas mūsu dzīves laikā. Var būt labi un slikti paradumi. Sliktie un kaitīgie paradumi cilvēkā veido sliktas rakstura iezīmes. Apzinoties šo faktu, katram no mums ir jāveic savu ieradumu inventarizācija, lai ieraudzītu labos un sliktos ieradumus. Pēc tam ir ļoti svarīgi izravēt visu, ko Dievs sauc par Viņam nederīgu – savus sliktos ieradumus. To nedarot, mēs nespēsim izpildīt  savu Dieva doto aicinājumu un sasniegt pašu nospraustos mērķus.   
  • Dievkalpojuma pārskats

    Svētdienas dievkalpojumu mācītājs Rufus iesāka ar uzmundrinājuma vārdu par to, ka mūsu lielākā bagātība ir Jēzus Kristus, Kas dzīvo mūsos. Patiesa bagātība ir pārbaudītas attiecības ar Dievu, draudzība un tuvas attiecības ar Viņu. Cilvēks kļūst īpašs, kad Viņam ir dzīvas attiecības ar Dievu un tad vairs nav svarīgi, kā viņu novērtē pārējie. Nav nekā briesmīgāka, kā pazaudēt attiecības ar Dievu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *