Uzticības un vairošanas principi – 3. daļa

4) Dievs gaida, ka Viņa bērni paudīs uzticību liecībā par Viņu un Viņam. Mēs, Dieva bērni, nākam uz draudzi, lasām Bībeli, ik dienu šķīstam sevi un tas viss ir labi un nepieciešami. Bet tas nav pats galvenais dzīvē. Pat svētums nav pats galvenais. Nepietiek būt ticīgam un dzīvot svētu dzīvi. Bez visa tā Dievs gaida no mums, ka nodarbosimies ar kalpošanas lietām. Vēstulē efeziešiem ir rakstīts:

“Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Еfeziešiem 4:11-12)

Primārais kalpotāju uzdevums ir, – pilnveidot svētos, sagatavot viņus kalpošanas darbam. Dievs gaida no mums, ka paliksim kalpošanas darbos un izplatīsim vēsti par Viņu. Dievs katram cilvēkam devis iespēju kalpošanai, lai uz zemes izplatītos Viņa labā smarža. Dieva vēlas, lai Dieva bērni runātu par Viņu itin visur, liecinātu cilvēkiem par Viņa darbiem, izmantotu katru iespēju, lai dalītos ar cilvēkiem labajā vēstī par Jēzu Kristu. Pēc vēl vienas aptaujas ticīgo vidū, izrādījās, ka 98% aptaujāto nekad nav aicinājuši uz draudzi savus draugus, kolēģus, kaimiņus. Bet, aptaujājot neticīgos, izrādījās, ka 90% no viņiem būtu gatavi iet uz draudzi, ja vien kāds no ticīgajiem viņus būtu aicinājis. Šiem skaitļiem ir jāliek mums pārskatīt savu dzīvi. Kurš liecinās par Kristu, ja ne mēs – Dieva bērni, Kristus mācekļi? Jēzus teica:

 “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu d.1:8)

Lai evaņģēlijs sasniegtu pašu pasaules galu, katram no mums jāsāk sludināt par Jēzu tajā vietā, kurā Dievs mūs nolicis. Daudzi ticīgie sākuši savu ceļu ar Dievu dedzīgi un ar vēlēšanos piepildīt Dieva gribu. Bet pēc kāda laika viņi ir atsaluši savā degsmē un mīlestībā uz Dievu, pametuši ceļu, jo piedzīvojuši vilšanos, – aizmirstot par uzticību Dievam un savam aicinājumam. Būt uzticamam nebūt nav viegli. Būt uzticīgam – tas nozīmē iet līdz galam, neskatoties ne uz ko; tas nozīmē būt vajadzīgajā vietā pat tad, kad ir ļoti grūti, kad visi tevi saprot un kad tevi neviens cits nesaprot. Lai būtu neuzticams, visu pamestu pusceļā, lai viltos, – tam nevajag daudz gudrības vai lielas piepūles. Līdzīga uzvedība cilvēkam ir pilnīgi dabiska. Tikai ar piepūli un upurēšano var palikt uzticīgs un iet uz priekšu, piepildot savu aicinājumu. Mācītājs dalījās kādā notikumā no Hadsona Teilora, pazīstama angļu misionāra Ķīnā, Ķīnas iekšējās misijas dibinātāja, dzīves. Reiz, atrodoties Anglijā, Teiloram bija ieplānots vakara dievkalpojums. Bet tieši tajā dienā sākās spēcīga vētra, un daudzi ieteica viņam atlikt dievkalpojumu. Bet misionārs izlēma, ka, pat ja nāksies sludināt tikai vienam pašam sargam, viņš to darīs tik un tā. Atnākot viņš ieraudzīja zālē vien dažus cilvēkus, bet tas viņu neapturēja. Svētrunas laikā Svētā Gara spēks nonāca pār katru no klātesošajiem. Kā rezultāts šim dievkalpojumam kļuva tas, ka visi klātesošie vēlāk kļuva par misionāriem, atnesot augļus Dieva Valstībā un slavu Dievam. Tā bija balva par viena cilvēka uzticību.