[dropcap]M[/dropcap]ācītājs Rufus svētdienas dievkalpojumu sāka ar jautājumu: „Kādam nolūkam šodien katrs no mums gaida vārdu no Dieva?” Dieva Vārds ir vajadzīgs tikai tiem cilvēkiem, kuri grib un ir gatavi mainīties, jo citādi dzirdētais vārds tikai nocietinās mūs un padarīs augstprātīgus. Daba pasludina Dieva godību. Un mēs redzam, ka viens un tas pats spēks dabā vienā gadījumā var atnest labumu, bet citā gadījumā – sagrāvi. Piemēram, ūdens dod iespēju cilvēkam pilnvērtīgi dzīvot, veldzēt slāpes, bet ūdensplūdu gadījumā atnes milzīgus postījumus un nāvi. Tieši tas pats notiek ar uguni, ar kura palīdzību cilvēks var sasildīties, pagatavot maltīti, bet ugunsgrēka gadījumā – uguns noposta lielas ēkas un izdzēš cilvēku dzīvības. Dievs Savu Vārdu salīdzina ar ūdeni, uguni un veseri. Ja cilvēks ir gatavs mainīties un pakļaujas Dieva Vārdam, tad šis vārds atnes cilvēka dzīvē lielas svētības un labumu, ja savukārt nē, tad tas pats vārds padara cilvēku reliģiozu un nocietina viņa sirdi.Pēc ievadvārda mācītājs pievērsās savas svētrunas pamattēmai, kuras nosaukums ir „ Reliģiozas dzīves ierobežojumi” vai „Laimīgas dzīves divas kājas”.Sākot ar jauno gadu Dievs pievērsa mūsu uzmanību virknei svarīgu lietu. Dievs teica, ka 2014. gads kļūs par zemes iekarošanas gadu priekš Viņa – katram no mums atsevišķi un visai draudzei kopumā. Lai piepildītu Dieva doto uzdevumu, katram no mums ir jāatbrīvojas no reliģijas, jo reliģija ierobežo mūs un atņem mums dzīvību. Jēzus, dzīvojot uz zemes, teica, ka Viņš ir atnācis tāpēc, lai mums būtu dzīvība ar pārpilnību, un ka Viņa Vārds ir – dzīvība. Farizeji nespēja to saprast un pieņemt, savas reliģiozitātes un tradīciju dēļ viņi nebija laimīgi cilvēki. Reliģija dara cilvēkus nelaimīgus, jo atņem tiem dzīvību. Reliģiozs cilvēks neredz Dieva sirdi, jo tas turas tikai pie rituāliem un tradīcijām. Dievs grib palīdzēt mums ieraudzīt to, ka tikai Dieva dzīvība un attiecības ar Viņu dara cilvēku laimīgu, bet reliģija – nozog dzīvību un laimi.
Mācītājs Rufus īsumā atgādināja mums to, ko Dievs uz mums pēdējā laikā ir runājis:
Dievs vēlas, lai mēs iemantojam to zemi, kuru Viņš mums ir apsolījis.
Dievs grib piepildīt Savus apsolījumus mūsu dzīvē.
Dievs vēlas, lai mūsu sapņi, kurus Viņš dēstījis mūsu sirdīs, piepildās. (Ir svarīgi pierakstīt šos sapņus un konkrēto zemi, kuras robežas Dievs grib lai tu šajā gadā pārkāptu).
Dievs grib, lai mēs atnesam konkrētus augļus, kuri pagodinās Viņu (neauglība dara cilvēku reliģiozu un nelaimīgu).
Dievs grib, lai mēs atklājam un izmantojam savus redzamos un neredzamos resursus, atnesot Viņam slavu.
Dievs saka mums, lai mēs mācāmies un attīstām savas iemaņas, iegūstam zināšanas un gudrību. Mums vajadzīga gudrība, tāpēc mums daudz jālasa, jāpārdomā, jāpēta un jāattīstās.
Dievs saka, ka zemes iekarošanas laikā mēs sastapsimies ar šķēršļiem un grūtībām. Ir svarīgi to visu uztvert ar prieku un pozitīvu attieksmi.
Dievs saka, lai neesam slinki, bet centīgi strādājam, jo Dievs svētī mūsu roku DARBU, nevis mūsu skaistos vārdus.
Mums jāfokusējas uz Dieva Valstību un Viņa taisnību ( tas viss nav par mani, bet par Viņu, par Dieva varenību un skaistumu, par Viņa Valstību un Viņa taisnību – jo Dievs ir Ķēniņš).
Man jāattīsta tuvas attiecības ar Ķēniņu, jādraudzējas ar Viņu, jābūt paklausīgam Viņam. Un caur šīm attiecībām jāsaņem idejas un virzība no Dieva, jāiepazīst Viņa griba un vēlēšanās, lai pēc tam ietu un piepildītu šo gribu. Lūk, ko nozīmē papriekš meklēt Dieva Valstību un Viņa taisnību.
Šo svētdien mācītājs runāja par to, cik svarīgi ir attīstīties un tiekties uz pilnību Dievā. Mūsu kristīgā dzīve – tas ir ceļš, tas ir ceļojums. Mums jābūt pastāvīgā kustībā (virzībā), un tai pašā laikā svarīgi ir zināt un saprast, kurp mēs ejam. Mēs virzāmies uz konkrētu mērķi – mūžīgo dzīvību.
Caharija bija viens no Dieva praviešiem, kurš dzīvoja laikā, kad Israēla tauta atbrīvojās no verdzības. Tas bija laiks, kad Dievs atjaunoja Savu tautu un Templi. Tas bija laiks, kad Dieva tautai vajadzēja daudz un smagi strādāt. Tas bija arī nopietnas opozīcijas vai pretestības laiks.
Svētdienas dievkalpojumu mācītājs sāka ar apsveikumu klātesošajiem Lieldienās – ar mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Vēsts par Jēzus Kristus augšāmcelšanos ir centrālā vēsts kristiešiem. Neviens un nekad nav uzvarējis nāvi.
Svētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufus turpināja runāt par dievbijības svarīgumu katra ticīgā dzīvē. Staigāšana dievbijībā atbrīvo cilvēku no jebkurām citām bailēm.
Daudzi ticīgie uzskata, ka no Dieva nav jābaidās, jo Viņš ir labsirdīgs, mīlošs un piedodošs.
Mācītājs Rufus runāja par to, cik svarīgi ir meklēt un pielūgt Dievu no visas savas sirds. Dievam ir svarīga cilvēka sirds, nevis formāla nedzīva slavēšana. Bībelē ir teikts:
“Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs…” (Jeremijas 29:12-14)
Svētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufuss Adžiboije runāja par to kā cilvēks var tikt galā savā dzīvē ar neaizsargātību un nepārliecinātību. Mūsu dzīvē notiek dažādas situācijas, un Dievam ir atbildes un risinājumi uz visiem mūsu jautājumiem un grūtībām.
[dropcap]M[/dropcap]ācītājs Rufus svētdienas dievkalpojumu sāka ar jautājumu: „Kādam nolūkam šodien katrs no mums gaida vārdu no Dieva?” Dieva Vārds ir vajadzīgs tikai tiem cilvēkiem, kuri grib un ir gatavi mainīties, jo citādi dzirdētais vārds tikai nocietinās mūs un padarīs augstprātīgus. Daba pasludina Dieva godību. Un mēs redzam, ka viens un tas pats spēks dabā vienā gadījumā var atnest labumu, bet citā gadījumā – sagrāvi. Piemēram, ūdens dod iespēju cilvēkam pilnvērtīgi dzīvot, veldzēt slāpes, bet ūdensplūdu gadījumā atnes milzīgus postījumus un nāvi. Tieši tas pats notiek ar uguni, ar kura palīdzību cilvēks var sasildīties, pagatavot maltīti, bet ugunsgrēka gadījumā – uguns noposta lielas ēkas un izdzēš cilvēku dzīvības. Dievs Savu Vārdu salīdzina ar ūdeni, uguni un veseri. Ja cilvēks ir gatavs mainīties un pakļaujas Dieva Vārdam, tad šis vārds atnes cilvēka dzīvē lielas svētības un labumu, ja savukārt nē, tad tas pats vārds padara cilvēku reliģiozu un nocietina viņa sirdi.Pēc ievadvārda mācītājs pievērsās savas svētrunas pamattēmai, kuras nosaukums ir „ Reliģiozas dzīves ierobežojumi” vai „Laimīgas dzīves divas kājas”.Sākot ar jauno gadu Dievs pievērsa mūsu uzmanību virknei svarīgu lietu. Dievs teica, ka 2014. gads kļūs par zemes iekarošanas gadu priekš Viņa – katram no mums atsevišķi un visai draudzei kopumā. Lai piepildītu Dieva doto uzdevumu, katram no mums ir jāatbrīvojas no reliģijas, jo reliģija ierobežo mūs un atņem mums dzīvību. Jēzus, dzīvojot uz zemes, teica, ka Viņš ir atnācis tāpēc, lai mums būtu dzīvība ar pārpilnību, un ka Viņa Vārds ir – dzīvība. Farizeji nespēja to saprast un pieņemt, savas reliģiozitātes un tradīciju dēļ viņi nebija laimīgi cilvēki. Reliģija dara cilvēkus nelaimīgus, jo atņem tiem dzīvību. Reliģiozs cilvēks neredz Dieva sirdi, jo tas turas tikai pie rituāliem un tradīcijām. Dievs grib palīdzēt mums ieraudzīt to, ka tikai Dieva dzīvība un attiecības ar Viņu dara cilvēku laimīgu, bet reliģija – nozog dzīvību un laimi.
