Uzvara pār lepnību, attīstot pazemīgu sirdi (Mācītājs Rufus Ajiboye)

Šo svētdien mācītājs Rufus vēlreiz pievērsa uzmanību tam, ka jau no pašiem zemes radīšanas pirmsākumiem Dieva vēlēšanās paliek nemainīga, un konkrēti, – lai cilvēks uz zemes pārstāvētu Dievu.

Dievs vēlas, lai mēs esam Viņa pārstāvji uz zemes. Viņš pasargāja mūs priekš Sevis, un tad, caur ticību uz Jēzu Kristu, ieveda mūs savstarpējās attiecībās ar Viņu. Mēs atnācām pie Dieva, un mūsu grēki tika piedoti uz visiem laikiem. Nu grēks vairs nevar šķirt vai atdalīt mūs no Dieva, ja vien mēs paši sevi neatdalām no Dieva. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs varam turpināt grēkot.

Dievs mūs izglābis tāpēc, lai mēs mainītos un tad pārstāvētu (reprezentētu) Viņu. Rakstura jautājums mūsu izmaiņu procesā spēlē ļoti svarīgu lomu. Debesu Valstībā varēs ieiet tikai cilvēki ar izmainītu raksturu. Vairumam no mums ir nepareiza izpratne, domājot, ka, līdzko cilvēks ir noskaitījis grēku nožēlas lūgšanu, viņš tūlīt pat ieiet Dieva Valstībā. Bet Bībelē šādam interpretējumam nav apstiprinājuma. Grēku nožēla un Jēzus Kristus atzīšana par savu Kungu, – tas ir glābšanas sākums, kad atdzimst tikai mūsu gars.

Bībelē tiek runāts par to, ka “kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.”(Mateja24:13). Tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš saņēmis gara atdzimšanu caur grēku nožēlu un piedošanas saņemšanu, jāturpina sadarboties ar Dievu savas dvēseles glābšanai.

Arī mūsu dvēselei ir vajadzīga glābšana. Pirmie cilvēki Ēdenes dārzā – Ādams un Ieva – bija kaili, bet viņi to neredzēja, viņi vienkārši dzīvoja un baudīja Dievu. Kāpēc viņi neredzēja savu kailumu? Vai tāpēc, ka tie bija fiziski akli? Nē, viņiem bija lieliska fiziskā redze, bet, tai pat laikā, viņi neredzēja savu kailumu. Dievs nāca no debesīm un kontaktējās ar viņiem, un Ādams un Ieva bija spējīgi kontaktēties ar Viņu. Tas liecina mums par to, ka viņi bija ne tikai fiziski, bet arī garīgi redzīgi, – jo Dievs ir Gars. Bet, pēc tam, kad Ādams un Ieva bija nobaudījuši no aizliegtā augļa, kaut kas notika, – tie pēkšņi ieraudzīja, ka ir kaili. Kas tad notika pēc grēkā krišanas? Līdz grēkā krišanai Ādams un Ieva uz visu skatījās ar sava gara acīm, un tāpēc tie neredzēja savu kailumu. Bet, pēc grēkā krišanas viņu gars šo spēju pazaudēja, un tagad virsroku ņēma dvēsele. Pēc grēkā krišanas sāka valdīt cilvēka dvēsele, nevis viņa gars. Tā rezultātā cilvēks pazaudēja saikni ar Dievu.

Pēc grēku nožēlas mums jāstrādā pie savas dvēseles glābšanu. Gara glābšana ir pirmšķirīga, un tas ir suverēns Dieva darbs, bet savukārt ar jautājumu, kas saistīts ar mūsu dvēseles glābšanu vairs nenodarbojas tikai Dievs, par to esam atbildīgi arī mēs.

„Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.”(Filipiešiem 2:12-13).

Gars jau ir glābts. Tagad mums pašiem, sadarbojoties ar Dievu, ir jāveic savas dvēseles glābšana!

Neglābta dvēsele Dieva Valstībā neieies. Lai ieietu Dieva Valstībā ar grēku nožēlu nepietiek. Mūsu rakstura izmaiņas – tas ir nosacījums tam, lai ieietu Dieva Valstībā. Un Bībele visai skaidri apstiprina šo pozīciju. Piemēram, zemāk minētajā Rakstu vietā ir teikts, ka, tikai pēc tam, kad būsim uzvarējuši miesas darbus, mēs varēsim ieiet Dieva Valstībā.