Kāds, tad patiesībā – izskatās atbildīgs cilvēks?

Es esmu priecīgs atkal no jauna jūs sveicināt mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!

Mēs turpināsim runāt par to, cik ir svarīgi būt atbildīgam cilvēkam visās dzīves sfērās. Mēs ar jums runājām, ka atbildībai ir apbalvojums no Dieva – slavas, autoritātes, varas, ietekmes un paaugstināšanas veidā. Savukārt bezatbildība, noved cilvēku līdz kaunam un neslavai, kā arī līdz varas, autoritātes vai ietekmes zaudēšanai.

Šodien es gribētu jums parādīt atbildīga cilvēka portretu. Kāds tad patiesībā izskatās atbildīgs cilvēks?

1. Atbildīgs cilvēks – nav aizmāršīgs.

Atbildīgam cilvēkam nav pastāvīgi jāatgādina viens un tas pats. Pietiek pateikt vienu reizi, lai atbildīgs cilvēks uzreiz to ņemtu vērā.

Atbildīgs cilvēks dokumentē visu svarīgo informāciju, uzdevumus vai rīkojumus. Ja no tevis nevar neko atprasīt dēļ tā, ka pastāvīgi aizmirsti, – tas nozīmē, ka tu esi bezatbildīgs cilvēks. Ir cilvēki, kuri pastāvīgi saka: „Piedodiet, es aizmirsu.” Tādi cilvēki ir bezatbildīgi cilvēki, no kuriem praktiski nav iespējams neko panākt.

1. Atbildīgs cilvēks tur savu vārdu un solījumu.

Pats Dievs ir atbildīgs, jo tur Savu Vārdu un apsolījumus. Šī Dieva īpašība kļuva par pamatu mūsu ticībai uz Viņu. Mēs uzticamies Dievam tāpēc, ka zinām, ka Viņš tur Savu Vārdu.

„Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam,  tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes.55: 10-11).

Ja tu neturi savus solījumus un neturi savu vārdu, tad tev nevar ticēt. Bet, ja tev nevar ticēt, tad tu vienkārši kā personība neīstenosies. Atbildīgs cilvēks nevaino citus savās problēmās, bēdās, bet no sākuma meklē vainu sevī un to novērš.

Ja tu vaino tikai citus savās bēdās, tad ar to tu aizver acis uz savām kļūdām. Protams, tas ir izdevīgi – pārlikt vainu uz kādu citu, bet tas nenoved ne pie kā laba. Bezatbildīgs cilvēks aizstāv un attaisno savas nepareizās rīcības un meklē kādu, uz kuru norādīt ar pirkstu. Ja jūk ģimene, tad vīrs nevar tajā vainot sievu, bērnus vai vēl kādu citu līdz brīdim, kamēr nav atzinis savu vainu. Ādams centās tā dzīvot, bet tas viņam nepalīdzēja. Dievs sauca uz Ādamu, bet nevis uz Ievu, kaut arī Ieva pirmā ēda aizliegto augli.

„Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.  Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus.  Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā.  Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?”  Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.”  Bet Viņš sacīja: “Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?”  Un cilvēks sacīja: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.”  Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: “Ko tu esi darījusi?” Un sieva sacīja: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.” (1Moz.3:6-13).

Kāpēc Dievs sauca uz Ādamu, nevis uz Ievu? Tāpēc, ka Ādams kā ģimenes galva, ir atbildīgs par savu ģimeni Dieva priekšā. Tā vietā, lai atzītu savu bezatbildību Dieva priekšā, Ādams ar pirkstu norādīja uz Ievu, kura savukārt norādīja uz čūskas vainu. Ja pārfrāzētu Ādama vārdus, tad tas skanētu apmēram šādi: „Dievs, es šeit neesmu vainīgs, Ieva ir vainīga, Tu man viņu devi, redzi, kāda viņa ir.”

Savukārt Ieva teiktu: Ne es esmu vainīga, čūska mani pievīla.”

Es domāju, ja Dievs pajautātu čūskai, tad viņa atbildētu, ka nevis viņa ir vainīga, bet – sātans, kurš ir iemājojis viņā. Bet sātans atbildētu apmēram tā: „Es te neesmu pie vainas, jautājiet Dievam, jo tas bija Viņš, kas izdzina mani no debesīm.”

Redziet, cik ir izdevīgi norādīt uz otru, tā vietā, lai pats uzņemtos atbildību par notikušo.

Es domāju, ka šodien pietiks ar šiem trīs punktiem, lai mēs aizdomātos un kaut ko izmainītu savā dzīvē. Lai Dievs mums palīdz kļūt par cilvēkiem, kuri pilda doto vārdu, kuriem var uzticēties un kuri nepārliek savu atbildību vai vainu uz citiem.

Rīt mēs turpināsim runāt par to, kāds ir atbildīga cilvēka portrets.

Lai šajā dienā Dievs bagātīgi svētī katru no jums!

Mācītājs Rufus Adžiboije