Atbildība – atslēga uz veiksmi! II

Sveicinu katru lasītāju, šajā brīnišķīgajā dienā, kuru ir radījis Dievs! Lai Dievs mums šodien dāvā Viņa Vārda gudrības un atklāsmes garu, kurš ir dzīvs un darbojās. Mēs turpinām runāt par to, ka atbildība ir atslēga uz veiksmi un valdīšanu dzīvē. Vakar mēs runājām par to, ka Dievs apbalvo katru cilvēku, kurš uzņemas atbildību par savu dzīvi un to, ko viņam ir uzticējis Dievs. Mēs redzējām, ka bezatbildīgi cilvēki, noteikti zaudēs ietekmi, bet atbildīgajiem – tiks uzticēts vēl vairāk.Šodien vērsīsimies pie vienas epizodes Bībelē, kura vēl skaidrāk attēlos šo principu:
„Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Bet Sauls sacīja Dāvidam: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām.” Tad Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!” Un Dāvids turpināja un sacīja: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām – tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost.”  (1Sam. 17:31-39).
Šī rakstu vieta mums stāsta par laiku, kad valdīja pirmais Izraēla tautas ķēniņš – Sauls. Pār Saulu, kā pār ķēniņu un galveno komandieri, tika uzlikta atbildība vest Izraēla tautu karā pret ienaidniekiem. Filistieši savācās karam pret Izraēlu un viņu vidū izcēlās stiprinieks, vārdā Goliāts. Kad Sauls ar saviem kareivjiem izdzirdēja vārdus, kurus teica milzis Goliāts, viņi nobijās un aizbēga.
„Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās…
 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās.” (1 Sam.17:11,24).
 Sauls novērsās no savas atbildības un sāka meklēt kādu, kurš varētu stāties pret Goliātu.
„Kāds Israēla vīrs sacīja: “Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!” (1 Sam. 17:25).
Jaunietis Dāvids izdzirdēja tos pašus Goliāta vārdus, kurus dzirdēja visi pārējie, bet tā vietā, lai nobītos, viņā radās greizsirdība cīnīties ar Goliātu.
„Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: “Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?”
Tad Dāvids sacīja: “Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.”
 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti…”
Sauls sūtīja jauno puisi, kurš nebija apguvis kara mākslu uz pirmo rindu, bet pats, pie tā visa, atkāpās uz aizmugurējo plānu. Sauls pārlika savu atbildību uz Dāvidu, nepadomājot par sekām.
„Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost.” (1Sam.17:38, 39).
Nododot Dāvidam savas karavīra drēbes, Sauls, reizē ar tām, pārlika uz viņu savu atbildību. Un, kopā ar to, viņš nodeva Dāvidam arī savu autoritāti.Atbildīgajiem pieder slava un autoritāte. Lūk, tāpēc atgriežoties no kaujas, Dāvids saņēma vairāk goda, nekā Sauls – oficiālais, tā laika ķēniņš.
„Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī. Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: “Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu.”  Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: “Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!” (1Sam.18:6-8).
Sauls gribēja, lai uzvara tiktu viņam piedēvēta tikai tāpēc, ka viņš bija – ķēniņš. Bet, izraēliešu sievietes piedēvēja šo uzvaru un slavu tam, kurš patiešām, to bija pelnījis. Tev var būt tronis, tituls vai augsts stāvoklis sabiedrībā, bet ja pie tā visa, tu – esi bezatbildīgs, tad tev nebūs autoritāte un vara.Par visu ir sava balva – gan par atbildību, gan par bezatbildību. Atbildīgajiem pieder slava un autoritāte, bet bezatbildīgajiem – neslava un kauns.Lai Dievs mums palīdz nepārlikt savu atbildību uz citiem. Dievs nedos tev nest vairāk, kā vari izturēt. Ar Viņa žēlastību pietiek, lai tev palīdzētu un glābtu tevi jebkurā situācijā!Ar Dievu!Rīt turpināsim!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Lūgšana – tas ir lūgums Dievam un saņemšana no Viņa

    „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.”(Mateja 7:7-8).Šī Rakstu vieta atklāj trīs lūgšanas pakāpes. Es vēlos, lai mēs tās ieraugām. Ir daudz vietu Bībelē, kurās Dievs jau mums ir atklājis Savas vēlmes vai Savu gribu, Savus apsolījumus. Mēs varam lūgt ko lūgšanā tad, kad Dieva griba jau ir skaidra, jau ir zināma.
  • Lai rīkotos gudri, nav vērts salīdzināt sevi un savus rezultātus ar citiem

    Mēs turpinām sarunu par tēmu: „Tava dāvana(talants vai spējas) atradīs tev vietu.” Mēs runājām par to, ka dāvana(talants vai spējas), kas laista apgrozībā, atnesīs augļus un aizvedīs mūs uz vajadzīgo vietu, kuru Dievs mums ir sagatavojis Kristus Miesā. Vēl mēs runājām par to, ka cilvēki bieži vien salīdzina rezultātus un vērtē cits citu pēc paveiktā daudzumu, bet Jēzus vērtē pēc mūsu sirds attieksmes un pēc tā, kā mēs izdarījām to, kas mums bija jāizdara.Lai rīkotos gudri, nav vērts salīdzināt sevi un savus rezultātus ar citiem. Tā vietā, labāk ir koncentrēt savu uzmanību uz to, kā mēs savā kalpošanā Tam Kungam varam izkopt vai attīstīt pareizu attieksmi un uzticību. Daudzi cilvēki tā arī nesāk kalpot, jo viņi nav pārliecināti, ka spēs to paveikt tā, kā to spēj citi, vai arī nesasniegs tādu rezultātu, kāds tas ir citiem. Ja tev ir līdzīga problēma, tad tev ir jāsaprot, ka Jēzu, vairāk par visu, interesē tava paklausība un uzticība, un ne padarītā daudzums salīdzinājumā ar kādu citu.
  • Mēs esam radīti labiem darbiem, kurus Dievs mums ir paredzējis piepildīt II

    „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”(Efeziešiem 2:8-10).Te mēs redzam, ka labie darbi neglābj cilvēku. Dievs nepasludina cilvēku par taisno tikai tālab, ka tas dara daudz labu darbu. Tieši pretēji, Dievs attaisno tādu cilvēku, kurš ticībā pieņem Dieva dāvanu – Jēzu Kristu. Cilvēks iemanto labvēlību Dieva acīs tad, kad viņš ticībā pieņem tos darbus, ko Dievs paveicis Kristū.
  • Cik svarīgi ir būt dievbijībā

    Bībele māca, ka gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā.Kamēr nav dievbijības, nevar būt runa par gudrības garu vai atklāsmi no Dieva. Tāda dievišķa gudrība, kas liek jūsu sejai mirdzēt arī dzīves tumšajos brīžos un liek jūsu zvaigznei spīdēt spožāk par spīti dzīves nelabvēlīgajiem apstākļiem, rodas no dievbijības.
  • Kāpēc cilvēka dzīvē rodas traģēdijas?

    Daudzi cilvēki jautā: „Ja, Dievs ir tik labs, kāpēc tad Viņš pieļauj tik daudz asaras, traģēdijas un bēdas šajā pasaulē? Ja, tas nav Dieva roku darbs, tad no kurienes rodas viss šis ļaunums? No kurienes rodas traģēdijas? Kur ir traģēdiju iesākums?Godīgi un ārēji nevainīgi cilvēki, kuri cieš, grib zināt, kāpēc un par ko, viņi cieš? Ticīgie, kuri ziedojušies un patiesi ar visu savu sirdi paļaujas uz Dievu, bet pie tā visa cieš un mokās, arī grib zināt, kāpēc tas viss notiek viņu dzīvēs.
  • Kāpēc mums nepieciešama labvēlība? II

    „Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus.”(2.Mozus 12:36). Kad Dievs bija labvēlīgs Israēla bērniem, viņi vienā dienā paņēma milzīgu daudzumu ēģiptiešu zelta un sudraba. 400 gadus Israēla bērni strādāja Ēģiptē par grašiem, viņus apspieda, par viņiem ņirgājās, viņus izsmēja. Tomēr, vienā mirklī Dieva labvēlība atgrieza viņiem visu to, ko ēģiptieši bija ieturējuši no viņiem. Tā visa rezultātā, viņi acumirklī kļuva bagāti.