Atbildība – atslēga uz veiksmi! II

Sveicinu katru lasītāju, šajā brīnišķīgajā dienā, kuru ir radījis Dievs! Lai Dievs mums šodien dāvā Viņa Vārda gudrības un atklāsmes garu, kurš ir dzīvs un darbojās. Mēs turpinām runāt par to, ka atbildība ir atslēga uz veiksmi un valdīšanu dzīvē. Vakar mēs runājām par to, ka Dievs apbalvo katru cilvēku, kurš uzņemas atbildību par savu dzīvi un to, ko viņam ir uzticējis Dievs. Mēs redzējām, ka bezatbildīgi cilvēki, noteikti zaudēs ietekmi, bet atbildīgajiem – tiks uzticēts vēl vairāk.Šodien vērsīsimies pie vienas epizodes Bībelē, kura vēl skaidrāk attēlos šo principu:
„Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Bet Sauls sacīja Dāvidam: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām.” Tad Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!” Un Dāvids turpināja un sacīja: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām – tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost.”  (1Sam. 17:31-39).
Šī rakstu vieta mums stāsta par laiku, kad valdīja pirmais Izraēla tautas ķēniņš – Sauls. Pār Saulu, kā pār ķēniņu un galveno komandieri, tika uzlikta atbildība vest Izraēla tautu karā pret ienaidniekiem. Filistieši savācās karam pret Izraēlu un viņu vidū izcēlās stiprinieks, vārdā Goliāts. Kad Sauls ar saviem kareivjiem izdzirdēja vārdus, kurus teica milzis Goliāts, viņi nobijās un aizbēga.
„Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās…
 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās.” (1 Sam.17:11,24).
 Sauls novērsās no savas atbildības un sāka meklēt kādu, kurš varētu stāties pret Goliātu.
„Kāds Israēla vīrs sacīja: “Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!” (1 Sam. 17:25).
Jaunietis Dāvids izdzirdēja tos pašus Goliāta vārdus, kurus dzirdēja visi pārējie, bet tā vietā, lai nobītos, viņā radās greizsirdība cīnīties ar Goliātu.
„Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: “Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?”
Tad Dāvids sacīja: “Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.”
 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti…”
Sauls sūtīja jauno puisi, kurš nebija apguvis kara mākslu uz pirmo rindu, bet pats, pie tā visa, atkāpās uz aizmugurējo plānu. Sauls pārlika savu atbildību uz Dāvidu, nepadomājot par sekām.
„Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost.” (1Sam.17:38, 39).
Nododot Dāvidam savas karavīra drēbes, Sauls, reizē ar tām, pārlika uz viņu savu atbildību. Un, kopā ar to, viņš nodeva Dāvidam arī savu autoritāti.Atbildīgajiem pieder slava un autoritāte. Lūk, tāpēc atgriežoties no kaujas, Dāvids saņēma vairāk goda, nekā Sauls – oficiālais, tā laika ķēniņš.
„Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī. Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: “Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu.”  Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: “Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!” (1Sam.18:6-8).
Sauls gribēja, lai uzvara tiktu viņam piedēvēta tikai tāpēc, ka viņš bija – ķēniņš. Bet, izraēliešu sievietes piedēvēja šo uzvaru un slavu tam, kurš patiešām, to bija pelnījis. Tev var būt tronis, tituls vai augsts stāvoklis sabiedrībā, bet ja pie tā visa, tu – esi bezatbildīgs, tad tev nebūs autoritāte un vara.Par visu ir sava balva – gan par atbildību, gan par bezatbildību. Atbildīgajiem pieder slava un autoritāte, bet bezatbildīgajiem – neslava un kauns.Lai Dievs mums palīdz nepārlikt savu atbildību uz citiem. Dievs nedos tev nest vairāk, kā vari izturēt. Ar Viņa žēlastību pietiek, lai tev palīdzētu un glābtu tevi jebkurā situācijā!Ar Dievu!Rīt turpināsim!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai

    „Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.” Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.” Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).
  • Kā atbrīvot labvēlību savā dzīvē? II

    Sēšanas un pļaušanas likums kontrolē labvēlības darbību. Labvēlību ir nepieciešams aplūkot kā sēklu, kura jāiesēj. Jēzus saka, ka : „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.”(Mateja 5:7).Citiem vārdiem runājot, Jēzus saka : „Svētīgi tie, kuri sējuši labvēlību vai žēlastību, jo tie pļaus labvēlību vai žēlastību.”Visā visumā, labvēlības līmenis, kurš darbojas tavā dzīvē, ir atkarīgs no tā labvēlības līmeņa, kādu tu sēj citu cilvēku dzīvē. Tas nozīmē, ka es nevaru gaidīt labvēlības ražu savā dzīvē līdz brīdim, kamēr es nebūšu iesējis labvēlību citu cilvēku dzīvē.
  • Uzvaras solis

    Uzvaras solis – kad tu paziņo par savu uzvaru pār kārdinājumiem un stājies pretī sātanam, visiem viņa plāniem un nodomiem tavā dzīvē un tavu tuvinieku dzīvēs.„Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis!”(Jēkaba 4:7-8).
  • Kāpēc Jēzus slavēja un pateicās Dievam?

    Jēzus pateicās Dievam par to ka Dievs atklājās daudziem cilvēkiem un ka tie varēja pieņemt gaismu no debesīm. Tajā mēs redzam Jēzus attieksmi pret Dievišķajām atklāsmēm un tas ir piemērs, lai arī mēs rīkotos tāpat. Mums ir jāciena Dievišķās atklāsmes tieši tāpat kā to darīja Jēzus. Mēs varam pateikties Dievam par visu to ko Viņš mums atklāj. Bībele runā par Dievišķo gudrību kā par noslēpumainu un dārgu gudrību, kas ir apslēpta daudziem. Ne visiem atklājas Dievišķā gudrība.