Dzīves mērķa meklēšana III

Dārgie draugi, laipni lūgti mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs ar jums runājam par cilvēka centieniem atrast savas dzīves mērķi. Līdz šim par piemēru mēs ņēmām Salamana – Dāvida dēla dzīvi. Salamans bija pats gudrākais cilvēks uz zemes. Mēs redzējām, ka sava ceļa sākumā Salamans ieguva gudrību un bagātību, jo viņš mīlēja Dievu un iepazina Viņu. Bet Salamana dzīvē bija arī tāds periods, kad viņš aizgāja no Dieva un sekoja citiem dieviem. Tieši šajā laikā Salamans mēģināja piesātināt savu dvēseli ar dažādām lietām, viņš meklēja apmierinājumu dažādās lietās. Bet galu galā Salamans saprata, ka bez Dieva laime un apmierinājums šajā dzīvē nav iespējams. Vakar mēs ieraudzījām, ka Salamans mēģināja rast apmierinājumu un dzīves jēgu izglītībā, zināšanās un gudrībā. Un visā tajā viņam izdevās sasniegt ievērojamus panākumus, bet ar visu to Salamans nonāca pie secinājuma, ka „viss bija niecība un vēja ķeršana!”. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka zināšanas horizontālajā līmenī – tajā, kas notiek zem debess, bez vertikālajām zināšanām par Dievu – To, Kurš atrodas virs debesīm, Kurš ir dzīvības Radītājs, – tādas zināšanas ir tukša niecība. Cilvēks savā dzīvē var zināt daudz ko, bet ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs izskaidrot, kas un kāpēc notiek šajā dzīvē, ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs iegūt patiesās dzīves vērtības, patiesās morālās vērtības. To visu var izdarīt tikai Dievs. Šodien mēs aplūkosim to, kā Salamans mēģināja atrast laimi un apmierinājumu izpriecās un dzīves baudās. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” (Salamans Mācītājs 2:1-3).
 Šeit mēs redzam, ka Salamans, būdams bagāts cilvēks, varēja atļauties sev visu, ko vēlējās viņa sirds. 
„ Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:10).
 Daudzi cilvēki saka, ka mums ir tikai viena dzīve, tāpēc tā jānodzīvo uz visu maksimumu. Salamans arī nolēma pamēģināt dzīvot uz visu maksimumu. Bet pēc kāda laika viņš saprata, ka viss tas ir niecība un tas viss nespēj atnest cilvēkam laimi. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz, kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un – kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre – sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:1-10).
  Salamans ēda dažādas kulinārijas delikateses, izsmalcinātus ēdienus, bet tai pat laikā viņš tajā neatrada laimi un apmierinājumu. Salamana miesa bija paēdusi, bet viņa dvēsele tik un tā bija izsalkusi. Salamans saka:
 „Visas cilvēka pūles ir domātas viņa mutei, un tomēr viņa ēstgriba pilnīgi nekad netiek apmierināta.” (Salamans Mācītājs 6:7).
 Dvēseli nevar pabarot ar ēdienu. Dārgie draugi, varbūt jūs domājat, ka kļūsiet laimīgi tad, kad jums būs iespēja nopirkt visu, ko vien vēlaties. Tas tā nav! Salamans izgāja tam visam cauri, bet saprata vienu, – dvēseli nevar piesātināt ne ar ko materiālu. Dvēsele rod piepildījumu tikai no personīgām attiecībām ar dzīvo Dievu, ar Radītāju. Un tikai tādā veidā cilvēks var iemantot laimi un apmierinājumu šajā dzīvē. Līdz rītam! Esiet svētīti! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā III

    „ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt .” (Mateja 17:16-20).
  • Lūgšana – tas ir lūgums Dievam un saņemšana no Viņa II

    Lūgšana – tas ir viens no veidiem, kā Dievs atklāj mums Savu gribu.Kāpēc Jēzus teica, ka, Es neko nedaru no Sevis, bet tikai to, ko redzu Savu Tēvu darām. Kāpēc Jēzus lūdza? Kāpēc Viņš darīja to, ko Viņš darīja? Tāpēc, ka Viņš lūgšanā meklēja Dieva gribu, un Viņš saņēma atklāsmi par Dieva gribu.
  • Kāpēc Jēzus slavēja un pateicās Dievam?

    Jēzus pateicās Dievam par to ka Dievs atklājās daudziem cilvēkiem un ka tie varēja pieņemt gaismu no debesīm. Tajā mēs redzam Jēzus attieksmi pret Dievišķajām atklāsmēm un tas ir piemērs, lai arī mēs rīkotos tāpat. Mums ir jāciena Dievišķās atklāsmes tieši tāpat kā to darīja Jēzus. Mēs varam pateikties Dievam par visu to ko Viņš mums atklāj. Bībele runā par Dievišķo gudrību kā par noslēpumainu un dārgu gudrību, kas ir apslēpta daudziem. Ne visiem atklājas Dievišķā gudrība.
  • Izmaiņām ir jāsākas ar mums

    „Kad es biju jauns cilvēks, manai iztēlei nebija robežu. Tālab, es gribēju izmainīt visu pasauli. Ar laiku es sapratu, ka es nespēšu mainīt pasauli, tālab, es nolēmu pamēģināt izmainīt savu valsti. Kad es atklāju, ka arī valsti es nespēšu izmainīt, tad es koncentrēju savu uzmanību uz savu pilsētu. Taču, es nespēju mainīt arī savu pilsētu. Tālab, esot jau cienījamā vecumā, es mēģināju izmainīt savu ģimeni. Tagad, kad jau esmu vecs vīrs, kurš atrodas uz nāves gultas, es sapratu, ka vienīgais, kuru es varēju mainīt, tas ir – sevi pašu. Pēkšņi es sapratu, ka tad, ja es būtu strādājis pie tā, lai mainītu sevi, iespējams, es reāli spētu ietekmēt savu ģimeni, un tad, es un mana ģimene, iespējams, varētu ietekmēt savu pilsētu. Caur mūsu pilsētas ietekmi, iespējams, mēs mainītu savu valsti, un tad arī visu pasauli.”
  • Bez Dieva dzīvē zem debess nav nekādas laimes un apmierinājuma! III

    Mēs turpinām izskatīt Salamana ceļojumu, meklējot savai dzīvei mērķi, laimi un apmierinājumu. Mēs jau runājām par to, ka sava ceļa sākumā Salamans meklēja Dievu un mīlēja Dievu, un Dievs dāvāja viņam gudrību un bagātību, laimi un apmierinājumu dzīvē. Tomēr, Salamans sāka aizrauties ar šīs pasaules virspusējām lietām un sāka sekot citiem dieviem. Salamans sāka meklēt laimi un apmierinājumu dažādās lietās un darbos. Viļoties tajā visā, Salamans atgriezās pie saviem pirmsākumiem. Tādā veidā, Salamans katram cilvēkam mēģina atklāt to, ka savas dzīves mērķi, laimi un apmierinājumu nav iespējams rast ārpus attiecībām ar Dievu. Tālab, mums ir nepieciešams attīstīt un nostiprināt savas personīgās attiecības ar Dievu.
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs

    Viens no iemesliem kāpēc Dievs pieļauj ciešanas Savu bērnu dzīvēs ir, lai pievērstu mūsu uzmanību Sev, lai mainītu un disciplinētu mūs. Mēs zinām, ka Dievs būtībā maina mūs pēc Sava vārda . „ Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. ”(2.Timot.3;16-17).