Dzīves mērķa meklēšana III

Dārgie draugi, laipni lūgti mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs ar jums runājam par cilvēka centieniem atrast savas dzīves mērķi. Līdz šim par piemēru mēs ņēmām Salamana – Dāvida dēla dzīvi. Salamans bija pats gudrākais cilvēks uz zemes. Mēs redzējām, ka sava ceļa sākumā Salamans ieguva gudrību un bagātību, jo viņš mīlēja Dievu un iepazina Viņu. Bet Salamana dzīvē bija arī tāds periods, kad viņš aizgāja no Dieva un sekoja citiem dieviem. Tieši šajā laikā Salamans mēģināja piesātināt savu dvēseli ar dažādām lietām, viņš meklēja apmierinājumu dažādās lietās. Bet galu galā Salamans saprata, ka bez Dieva laime un apmierinājums šajā dzīvē nav iespējams. Vakar mēs ieraudzījām, ka Salamans mēģināja rast apmierinājumu un dzīves jēgu izglītībā, zināšanās un gudrībā. Un visā tajā viņam izdevās sasniegt ievērojamus panākumus, bet ar visu to Salamans nonāca pie secinājuma, ka „viss bija niecība un vēja ķeršana!”. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka zināšanas horizontālajā līmenī – tajā, kas notiek zem debess, bez vertikālajām zināšanām par Dievu – To, Kurš atrodas virs debesīm, Kurš ir dzīvības Radītājs, – tādas zināšanas ir tukša niecība. Cilvēks savā dzīvē var zināt daudz ko, bet ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs izskaidrot, kas un kāpēc notiek šajā dzīvē, ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs iegūt patiesās dzīves vērtības, patiesās morālās vērtības. To visu var izdarīt tikai Dievs. Šodien mēs aplūkosim to, kā Salamans mēģināja atrast laimi un apmierinājumu izpriecās un dzīves baudās. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” (Salamans Mācītājs 2:1-3).
 Šeit mēs redzam, ka Salamans, būdams bagāts cilvēks, varēja atļauties sev visu, ko vēlējās viņa sirds. 
„ Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:10).
 Daudzi cilvēki saka, ka mums ir tikai viena dzīve, tāpēc tā jānodzīvo uz visu maksimumu. Salamans arī nolēma pamēģināt dzīvot uz visu maksimumu. Bet pēc kāda laika viņš saprata, ka viss tas ir niecība un tas viss nespēj atnest cilvēkam laimi. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz, kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un – kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre – sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:1-10).
  Salamans ēda dažādas kulinārijas delikateses, izsmalcinātus ēdienus, bet tai pat laikā viņš tajā neatrada laimi un apmierinājumu. Salamana miesa bija paēdusi, bet viņa dvēsele tik un tā bija izsalkusi. Salamans saka:
 „Visas cilvēka pūles ir domātas viņa mutei, un tomēr viņa ēstgriba pilnīgi nekad netiek apmierināta.” (Salamans Mācītājs 6:7).
 Dvēseli nevar pabarot ar ēdienu. Dārgie draugi, varbūt jūs domājat, ka kļūsiet laimīgi tad, kad jums būs iespēja nopirkt visu, ko vien vēlaties. Tas tā nav! Salamans izgāja tam visam cauri, bet saprata vienu, – dvēseli nevar piesātināt ne ar ko materiālu. Dvēsele rod piepildījumu tikai no personīgām attiecībām ar dzīvo Dievu, ar Radītāju. Un tikai tādā veidā cilvēks var iemantot laimi un apmierinājumu šajā dzīvē. Līdz rītam! Esiet svētīti! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Pateicība par itin visu – tā ir dievbijība

    Iespējams, ka arī tev mājās šobrīd nekā nav, kā tikai sāls un cukurs. Pateicies par to, kas tev ir, un tad tu ieraudzīsi, ko Dievs ar šo mazumiņu izdarīs. Vienmēr atrodi iemeslu, par ko pateikties Dievam.Pāvils teica: „Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību.” (1.Timotejam 6:6).
  • Pateicības derība

    Mēs ar jums atrodamies derībā ar Dievu, un šajā derībā Dievs visā pilnībā atdod Sevi mums. Katrā derībā pastāv zināmi nosacījumi, kurus piepildot derība stājas spēkā.Pateicība ir viens no šādiem nosacījumiem, kuru piepildot derība stājas spēkā. Visu, kas tev šodien pieder, tu esi saņēmis no Dieva, un ja dotajā brīdī tu būsi pateicīgs Dievam, tad tu varēsi ieiet visa tā pilnībā , ko Dievs priekš tevis ir sagatavojis nākotnē. Tas ir ļoti svarīgs paziņojums, jo tas, kas tev pieder šodien, – tas vēl nav viss, ko Dievs priekš tevis ir sagatavojis. Pateicība dotajā brīdī dod tev pieeju itin visam, ko Dievs tev ir sagatavojis.
  • Kā ieiet savā kalpošanā II

    Vakar mēs sākām runāt par to, kā mēs varam ieiet savā kalpošanā. Mēs runājām par to, ka mums ir jābūt stiprai vēlmei kalpot. Bet vēlēšanās kalpot ir saistīta ar mūsu sapratni par Dieva gribu un mūsu pestīšanas mērķi. Mēs runājām par to, ka kalpošana palīdz mums atklāt mūsu potenciālu. Kalpošana palīdz mums izzināt sevi, savu aicinājumu, lai mēs nostiprinātu Dieva Valstību uz zemes un darītu darbus, kas tīkami Dievam. Dievs ir noteicis katram no mums darīt konkrētus labos darbus. Dievs vēlas, lai mēs esam auglīgi savā dzīvē, un ar to pagodinām Viņu uz zemes. Dievs caur mums un mūsu kalpošanu vēlas piepildīt zemi ar zināšanām par Viņu un Dieva Valstību. Dievs vēlas, lai caur kalpošanu mēs nostiprinām Viņa principus katrā dzīves sfērā un iekarojam cilvēkus Viņam.
  • Dzīve – tas ir pārbaudījums

    Kad mēs saprotam, ka dzīve – tas ir pārbaudījums, tad daudzi jautājumi atkrīt paši par sevi, un tad mēs varam priecāties un baudīt dzīvi. Kad cilvēks saprot, ka dzīve – tas ir pārbaudījums, tad ikviena grūta situācija liksies kā iespēja ne viss kā traucēklis.Bībelē bieži tiek runāts par to, ka Dievs pārbauda Savus bērnus. Dievs to nedara tādēļ, ka Viņš neieredz vai vēlētos redzēt mūsu kritienu. Nē! Dievs mūs pārbauda vairāku iemeslu pēc. Dievs svētīja Ābrahāmu, dāvājot viņam dēlu Īzaku, un tad sūtīja pārbaudījumu – Viņš lūdza to ziedot. Dievs pieļāva pārbaudījumus Ījaba dzīvē, un tas izgāja cauri rūgtām un briesmīgām lietām.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte?

    1. Vieta, kurā viņi atradās, nodrebēja.Tas līdzinājās zemestrīcei. Dievs satricināja šo vietu sakarā ar mācekļu lūgšanu. Šī vieta nodrebēja un sakustējās. Dievs var satricināt un izsist no tevis visu, kam jāaiziet: bailes, pārliecības trūkumu, vilšanos utt.Tad, kad lūdzam, noteikti būs kustība!