Nepretojies Dieva darbam tavā dzīvē. Dievs vēl tev tikai labu!

Sveicu jūs, dārgie draugi, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es ticu, ka lasot šos ikdienas vēstījumus, jūs saņemat uzmundrinājumu un iedvesmu.Vakar mēs aplūkojām stāstu par to, kā Dievs mācīja pravieti Eliju paļauties tikai uz Viņu, un nevis uz kādiem citiem avotiem. Mēs runājām arī par to, ka tad, ja mēs sekosim Dievam un ļausim Viņam mainīt mūs, tad visi apstākļi mūsu dzīvē kalpos par labu mums.Aplūkosim Bībeles pravieša Jonas dzīves stāstu. Jona mīlēja Dievu un bija dedzīgs un krietns cilvēks – Dieva pravietis. Dievs redzēja Jonas sirdi un vēlējās to mainīt. Tālab Dievs sūtīja Jonu pravietot uz Ninivi. Taču pravietis negribēja iet uz šo pilsētu. Jona, tāpat kā daudzi no mums, neko nevēlējās mainīt savā dzīvē. Savukārt Dievs vēlējās ieviest Jonas dzīvē nopietnas pārmaiņas.Mēs zinām, ka pēc virknes vissarežģītāko situāciju Jona nožēloja grēkus un devās turp, kur Dievs lika viņam iet. Vēlos atzīmēt, ka izmaiņas pieprasīs no mums grēku nožēlu. 
„Un Jona no zivs vēdera raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības un sacīja: “Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu. Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri, tā ka man šķita – es esmu atstumts no Tavu acu skata un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu! Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs! Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev pienesīšu. Glābšana ir pie Tā Kunga!” Un Tas Kungs pavēlēja zivij, un viņa izspļāva Jonu malā.”(Jonas 2:2-11).
 Patieso Jonas sirds stāvokli varēja ieraudzīt tad, kad tas devās uz Ninivi sludināt, kā rezultātā šīs pilsētas iedzīvotāji nožēloja grēkus. Tieši tad Jona apvainojās uz Dievu. Un Dievam joprojām nācās strādāt pie Sava pravieša rakstura.Tieši šī iemesla dēļ Dievs arī pieļāva dažādus apstākļus, kuri aprakstīti turpmāk: 
„Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad piesauca lūgšanā To Kungu un teica: “Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!” Bet Tas Kungs teica: “Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?” Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. Bet Dievs Tas Kungs lika tur uzaugt ricinus stādam; tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ricinus stādu. Bet otrā dienā Dievs Tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus stādam, un tas nokalta. Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā, ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: “Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!” Tad Tas Kungs teica Jonam: “Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?” Jona atbildēja: “Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!” Bet Tas Kungs sacīja: “Tev sāp sirds par ricinus stādu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?”(Jonas 4:1-11).
 Dievs vēlējās pielīdzināt Savu pravieti žēlīgā un līdzcietīgā, bagātā žēlastībā un lēnprātīgā Dēla Jēzus Kristus tēlam.Šim nolūkam Dievs izjauca Jonas dzīvē komfortablo un ērto stāvokli, pieļaujot, ka nokalst tas augs, kas pasargāja Jonu no saules. Kad tas notika, saule varēja spiest Jonam virs galvas.Dievs sekoja Savam mērķim – mainīt Sava pravieša un kalpa raksturu.Dievs vēlas mainīt arī mūs. Un lai to darītu, ja būs nepieciešams, Viņš pieļaus nopietnus sarežģījumus mūsu dzīvē. Ja būs nepieciešams, Dievs var izārdīt tās lietas, kas traucē mums mainīties, jo Viņam nav problēmu tās radīt no jauna.Nepretojies Dieva darbam tavā dzīvē. Dievs vēl tev tikai labu! Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt.Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums

    Vakar mēs ar jums runājām par to, ka ne tikai mēs ticam Dievam, ne tikai mēs paļaujamies un uzticamies Dievam, bet arī Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums. Mēs Dievam esam nepieciešami brīdī, kad Viņam parādās dienišķā vajadzība.„Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, ….tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā.” (Salamana Pamācības 1:24,28,29).
  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta III

    „Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:32-35).
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs III

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.
  • Grēks ir ļaunuma sākums

    „Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1Jāņa 3:8).Sātans neieredzēja Dievu un visu to, kas pagodināja Dievu, tāpēc viņš kārdināja Ādamu un Ievu, kuri atspoguļoja Dieva slavu uz zemes. Neskatoties uz to, ka Ādamam un Ievai bija dota griba un izvēles tiesības, viņi izlēma pakļauties ienaidnieka balsij, nevis paklausīt Dievam. Tā rīkojoties, viņi pakļāva sevi un visas nākamās paaudzes grēkam. Viņi pārdeva sevi un visus savus pēcnācējus nāves rokās. No tā brīža, nāve sāka valdīt pār cilvēkiem.
  • Ikdienas paklausība Dievam dažādos dzīves jautājumos aizvedīs tevi pie tava aicinājuma II

    „Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jesaja 54:10).Cik gan brīnišķīgs ir Dieva Vārds! Cik brīnišķīgi un spēcīgi ir Dieva apsolījumi Saviem bērniem! Dievs ir žēlastības un mīlestības Dievs. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Dievs ir visa redzamā un neredzamā Radītājs.
  • Viss apslēptais noteikti taps zināms II

    «Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!» (Ps.32:1-2). Dāvids saka, ka pēc gēku nožēlas cilvēka dzīvē ienāk Dieva piedošana, viņa grēki ir nolīdzināti un pārkāpumi piedoti. Dāvids nosauc tādu cilvēku par svētīgu. Cilvēks, kurš neslēpj savā sirdī viltības, ir atvērts Dieva priekšā. Nav piedošanas tam, kas nenožēlo un neatklāj savus grēkus Dieva priekšā.