Ciešanas kā disciplīnas mērs

Labdien, dārgie draugi! Es pateicos Dievam par kārtējo iespēju dalīties ar jums Dieva dotajā gudrībā. Šodien es gribētu uzsākt sarunu par tēmu: „Ciešanas kā disciplīnas mērs.” Šī uzrunas sērija būs no manas jaunās grāmatas „Kā pārvērst traģēdiju triumfā”. Grāmata atrodas pagaidām vēl tikai elektroniskā formātā. Es aicinu jūs lūgt par to, lai Dievs palīdz izdot grāmatu īstajā laikā. Viens no iemesliem kāpēc Dievs pieļauj ciešanas Savu bērnu dzīvēs ir, lai pievērstu mūsu uzmanību Sev, lai mainītu un disciplinētu mūs. Mēs zinām, ka Dievs būtībā maina mūs pēc Sava vārda. 
 „ Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. ”(2.Timot.3;16-17).
 Tomēr, daudzi ticīgie ir neuzmanīgi pret Dieva vārdu un izturas nevērīgi. Dievs bieži runā uz mums skaidrā veidā, bet mēs rīkojamies pilnīgi pretēji tam ko Viņš saka . 
” Vēl Tas Kungs ir sacījis: “Tādēļ ka šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža, 14 tad Es joprojām apiešos ar šo tautu brīnišķā un neparastā veidā, tā ka viņas gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs aptumšots.” (Jesaja 29:13-14).
 Augstāk minētajā piemērā mēs redzam, ka ir iespējams tuvoties Dievam, bīties Viņu un neskatoties uz visu to savā sirdī būt tālu prom no Viņa. Citiem vārdiem, to varētu nosaukt par divkosību. Kā Dievs var pievērst cilvēku uzmanību, kuri zina Viņa vārdu, bet dzīvo pilnīgi pretēji tam? Kā Dievs var mainīt Savus bērnus, kuriem ir ausis, bet kas nedzird no Svētā Gara. Lūk, kādēļ Dievs var pieļaut ciešanas cilvēka dzīvē, lai mainītu viņu. Jona ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kas biežāk notiek ticīgo cilvēku dzīvēs. Dievs teica Jonam ej uz Ninīvi, bet viņš devās pilnīgi pretējā virzienā uz Taršišu. 
 „ Tā Kunga vārds nāca pār Jonu, Amitaja dēlu: “Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Mana vaiga priekšā!” Bet Jona cēlās, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņš jāaizved uz Taršišu, projām no Tā Kunga acīm.4 Tad Tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīz sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims.” (Jona1:1-4).
 Dievs apstādināja stūrgalvīgo pravieti tieši caur ciešanām un pārbaudījumiem, novietojot to tieši zivs vēderā. 
 „ Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jūrā; vētras trakošana mitējās, un drīz jūra norima pavisam. 16 Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes Tā Kunga priekšā; viņi nesa Tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam solījumus. Bet Tas Kungs sūtīja lielu zivi aprīt Jonu. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis.” (Jonas1:15 un 2:1)
 Un tieši tur zivs vēderā Jona saprata, ka viņš no Dieva bija aizgājis pārāk tālu. Un tā rezultātā Jona nožēloja to Dieva priekšā un lūdza piedošanu. 
” Un Jona no zivs vēdera raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības un sacīja: “Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu. Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri,5 tā ka man šķita – es esmu atstumts no Tavu acu skata un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu! Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs! Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā.(Jona2:2-8).
 Redzat kā ciešanas un pārbaudījumi atvēra Jonam acis uz acīmredzamu patiesību par to, ka viņš bija atkāpies no Dieva. Jona pēkšņi atcerējās par Dievu, neskatoties uz to, ka pirms tam bija rīkojies kā ”īsts varonis”, kas bija savas dzīves kungs un noteicējs. Disciplīna un Dieva sods maina mūs, tas nāk mums par labu, kaut arī tas ir sāpīgi. Bet labāk ir būt Dieva pārmācītam un tajā pašā laikā saglabāt prāta un gara skaidrību, nekā palikt nesodītam un iet bojā ar neuzticīgajiem. Lai Dievs apgaismo Jūsu sirdi! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo

    Vai mēs varam kalpot Dievam pēc Viņa nosacījumiem, un ne pēc saviem nosacījumiem? Vai mums kaut ko maksā mūsu kalpošana Dievam? Vai arī mēs vienkārši dodam Dievam, mūsu laika pārpalikumu, kurš jau tāpat nav, vai arī mēs dodam Viņam no saviem pirmatņiem? Vai mēs kalpojam Dievam tikai tad, kad mums tas ir ērti un izdevīgi, vai arī mēs esam gatavi ziedot savas ērtības dēļ Dieva Valstības interesēm?
  • Mūsu redzējums nosaka to, par ko kļūstam

    Dievs vēlas, lai tu atbildi uz jautājumu: Ko tu redzi?Kā tu redzi savu dzīvi? Kādu jau šodien tu redzi savas nākotnes ainu? Kādu tu redzi savu nākotni pēc 2 gadiem, 5 gadiem, 7 gadiem? Kādu tu nākotnē redzi savu ģimeni? Kā nākotnē izskatīsies tava kalpošana?
  • Cīnieties par savu bērnu dzīvībām, saviem tuviniekiem un draugiem!

    Jūs zināt, ka atmodas vēsturē daudzas sievietes spēlēja noteicošo lomu lūgšanās, jo Dievs deva viņām lūgšanu laiku, lai tās lūgtu par cilvēku dzīvībām. Sievietes prot ilgstoši iznēsāt un atklāt Dieva priekšā to, kas tās uztrauc. Tālab, viena no mātes funkcijām ir lūgšana. Mātes lūgšana ir spēcīga! Mātes lūgšana sasniedz mērķi! Mātes lūgšana atnes brīvību viņas bērniem! Tālab, ja jūs esat – māte, Dievs gaida no jums tādu lūgšanu, kura nebeigsies, līdz neieraudzīsiet vēlamo rezultātu. Nebeidziet lūgt par saviem bērniem. Bērniem ir nepieciešamas jūsu lūgšanas, visiem ir nepieciešamas jūsu lūgšanas.
  • Ja gribi būt efektīvs kalpošanā Dievam, ja vēlies redzēt veiksmi savā dzīvē, – lūdz!

    Pēc tam, kad Jēzus bija lūdzis, – nolaidās Svētais Gars un Jēzus piepildījās ar Svēto Garu. Mēs jau runājām par to, ka tad, kad mēs lūdzam, mēs piepildāmies ar Svēto Garu, piepildāmies ar Dieva gudrību un spēku. Gribu piezīmēt, ka nav svarīgi, kā tu jūties lūgšanas laikā. Mēs nedzīvojam pēc sajūtām, bet ticībā. Pēc tam, kad Jēzus bija piepildījies ar Svēto Garu, Viņš tika Gara vadīts uz tuksnesi, kur Viņš lūdza un gavēja. Mēs redzam, ka Jēzus atkal lūdza.
  • Ja tu nesāksi laist apgrozībā to, kas tev jau šobrīd ir, – tev nebūs kalpošanas

    Mēs turpinām sarunu par tēmu „Tava dāvana (talants vai spējas) atradīs tev vietu.”Mēs ar jums runājām par to, ka viss lielais vai varenais sākas ar mazumu, – liela(diža) personība, liela kalpošana, vareni sasniegumi, liela vai plaša ietekme.Viss sākas ar to, ka cilvēks sāk darīt to, ko viņš var vai spēj, un viņš dara to no visas savas dvēseles, kā Tam Kungam, ticībā un ar pastāvību.Rezultāts tādai attieksmei pret dzīvi vienmēr būs balva no Dieva. Tāds cilvēks noteikti būs Tā Kunga svētīts un paaugstināts. Tāda cilvēkadāvana(talants vai spējas) noteikti atradīs viņam vietu kopējā Dieva ainā, Kristus Miesā.Cilvēka dāvana(talants vai spējas) piešķirs viņam plašumu un pietuvinās augstmaņiem, – tas ir princips, kurš parādīts Bībelē, gan caur Bībeles mācību, gan arī balstoties uz Bībeles varoņu dzīvēm.
  • Viss, kas nonāk Dieva rokās, vairojas vai pieaug

    Jau vairākas dienas mēs ar jums runājam par to, ka jūsu dāvana(talants vai spējas), kas laista apgrozībā lai kalpotu, novedīs jūs virsotnē, – augstmaņu priekšā. Dāvana, kas laista apgrozībā, paplašinās jūsu iespējas un sagraus jebkurus ierobežojumus. Pateicieties Dievam par to, kādus Viņš jūs ir radījis.Dārgais draugs, tev jau ir dots tas, ar ko tu vari uzsākt pārdabisku kalpošanu Dievam. Neskaties uz savu dāvanu kā uz kaut ko mazu un nenozīmīgu.Kad Jēzus uzdeva saviem mācekļiem pabarot lielu tautas daudzumu, mācekļi iebilda Jēzum, sakot: „…mums ir tikai piecas maizes un divas zivis”. Mācekļi, droši vien gaidīja, ka Jēzus sacīs: „O, jā! Tad atlaidiet tautu, jo jums ir pārāk maz, un tā nepietiks visiem!” Taču Jēzus tā neteica un tā nerīkojās. Jēzum izdevās pabarot lielu cilvēku daudzumu pateicoties tam, ka kāds zēns nodeva Jēzus rokās to mazumu, kas tam bija.