Ciešanas kā disciplīnas mērs II

Laipni lūgti mūsu rubrikā ”Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mums ir dāvāta vēl viena Dieva svētīta diena. Un es ticu, ka Viņa žēlastība un palīdzība būs pietiekama visiem darbiem šajā dienā. Vakar mēs sākām runāt par to kā Dievs caur ciešanām pārveido mūs, un palīdz mums ieraudzīt Viņa patiesību. Mēs runājām par Jonu, kurš ieraudzīja savu sirds stāvokli tikai tad, kad viņam nācās ciest savas nepaklausības dēļ. Tieši ciešanas un pārbaudījumi atvēra Jonam acis un parādīja viņa atkāpšanos no Dieva. Nokļūstot zivs vēderā, Jona varēja iet bojā, bet Dievs nepieļāva to, jo nebija ieinteresēts grēcinieka bojāejā, bet gan viņa nožēlā. Dievs ir ieinteresēts, lai Viņa bērni nožēlotu savu nepaklausību, un tādēļ Viņš izmanto ikvienu iespēju, ietverot sāpes un ciešanas. Dievs pieļauj nepaklausīgo bērnu dzīvē ciešanas un pārbaudījumus tādēļ, lai disciplinētu, un Viņš ir tas, kas kontrolē situāciju. Mans pienākums un atbildība kā ticīgam cilvēkam ir dzīvot pienācīgu dzīvi un staigāt paklausībā Dieva priekšā. Ja es kļūstu nepaklausīgs, tad Bībele saka, ka mans Debesu Tēvs pārmācīs un sodīs mani. Sodīt – nozīmē pārmācīt, lai morāli pilnveidotu. Lūk, ko Bībele saka: 
„Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl.3:19)
 
„Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. – Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.”(Ebr.12;6-8).
 Tieši tāpat kā mīl atbildīgs tēvs uz zemes, kurš disciplinē savus bērnus kad tie nepaklausa, tā arī Debesu Tēvs disciplinē mūs – Savus bērnus. Pirmajā Pāvila vēstulē Korintiešiem ir teikts: 
„Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. 32 Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti”. ( 1.Korint.11:31-32)
 Mēs varēsim izbēgt Dieva sodam, ja SODĪSIM PAŠI SEVI nevis ignorēsim savus grēkus ar to liekot Dievam mūs sodīt. Vēršoties pie kristiešiem Jona teica: 
 „ Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” ( 1.Jāņa1:19)
 Manā kristieša pienākumā ietilpst ieguldīt maksimālu piepūli, lai tiektos saņemt spēku no Dieva, lai varētu dzīvot bez grēka. Un tomēr, ja es sagrēkoju, man tas ir jānožēlo, un jāatzīst savi grēki Dieva priekšā. Savukārt, ja es to nevēlos darīt, tad es esmu nepaklausības bērns, un mans Debesu Tēvs pārmācīs un sodīs mani. Lai cik skumīgi tas arī neizklausītos, tā tomēr ir patiesība, ka daudzi kristieši šodien piedzīvo traģēdijas un ciešanas tikai tāpēc, ka atteikušies atzīt un nožēlot savus grēkus Dieva priekšā. Vai atminaties cik bieži mūs disciplinēja mūsu vecāki, kad bijām vēl bērni un ņēmām to, kas bija aizliegts? Un tādos mirkļos kā ikviens bērns centāmies uzstāt uz to, lai vecāki atceltu šos ierobežojumus, un ļautu mums iegūt ko vēlamies. Bet vecāki mums atbildēja noliedzoši! Kad tēvs un māte mums teica: ”Nē”, tas tik un tā nemazināja mūsu vēlēšanos iegūt to, kas bija aizliegts. Un ļoti bieži, kad vecāku nebija līdzās, vai arī kad viņi neskatījās uz mums mēs ņēmām un darījām to, kas bija aizliegts. Kas notika tad, kad mēs tikām notverti vai pieķerti? Vecāki mūs disciplinēja mūsu nepaklausības dēļ. Kā Vecajā tā arī Jaunajā Derībā Bībele uzsver, ka Dievs soda Savus bērnus. Ar to es negribu uzsvērt, ka Dievs ir par iemeslu visām traģēdijām mūsu dzīvē. Bet svarīgi ir saprast, ka Dievs var mūs disciplinēt pieļaujot sāpes un ciešanas, ja mēs paši tam atveram durvis caur savu nepaklausību. Turpināsim rīt! Dieva svētību jums vēlot mācītājs Rufus Adžiboije!

Līdzīgi raksti

  • Lai arī kāda tavas dzīves sfēra netiktu skarta, neko nedari bez lūgšanas!

    Pirms esi uzsācis ēst, – lūdz! Pirms tu izej no mājas, – lūdz! Pirms esi nolēmis iedarbināt mašīnu un uzsācis braukt, – lūdz! Sūti bērnus uz skolu, – lūdz! Esi atnācis uz darbu, – lūdz! Lūgšanai ir jābūt pirms itin visa! Bet to nedrīkst darīt reliģiozi. To nedrīkst darīt, kā rituālu. Lūgšanu nedrīkst pārvērst rutīnā. Lūgšana – tas ir instruments, kurš atnes dzīvību.
  • Attaisnošanās vai ziedošanās? II

    Šodien turpināsim sarunu par to, ko mēs izvēlamies – ziedošanos Dievam un Viņa aicinājumam vai attaisnojumu meklēšanu priekš tā, lai nesekotu savam aicinājumam. Mēs ar jums runājām par to, ka kalpošana cilvēkiem – tas ir ceļš, kurš ved uz svētlaimi (gandarījumu) un paaugstināšanu no Dieva. Bet Jēzus mums māca to, ka, attiecībā pret cilvēkiem, mums nevajag būt aprēķinātājiem. Mums vienmēr ir jābūt motivētiem ar vēlmi svētīt citus, – bez jebkādiem savtīgiem mērķiem vai aprēķina. Kalpojot cilvēkiem, mums ir jāstaigā mīlestībā, gaidot atlīdzību no Dieva, bet ne no cilvēkiem.
  • Ko tu dari ar savu talantu? III

    „Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (Kolos.3:2).Taču tu nevari pēkšņi pārslēgties un sākt domāt par To Kurš ir augšā-tas ir process. Ta sir atkarīgs no tā kā tu dzīvo. Tāpēc Jēzus saka mums, lai mēs ieguldam sevi un savu mantu Dieva Valstībā, jo tur kur būs tava manta, tur būs arī tava sirds. Ja tu pastāvīgi domā par to, kā tu vari piedalīties Debesu Valstības celtniecībā-tu ieguldi tajā savas finanses, laiku, centību un pūles-tad tur arī būs tava sirds. Tas ir likums: tava sirds būs tur, kur atradīsies tava manta.
  • Pasaules gudrība un Dieva gudrība

    Dieva gudrība atšķiras no šīs pasaules gudrības ar to, ka tā ir apslēpta no visiem līdz tam laikam, kamēr Pats Dievs to neatklās cilvēkiem. Kas attiecas uz šīs pasaules gudrību, tad tā ir cilvēciska gudrība, kas ir uztverama ar pieciem maņu orgāniem (redze, dzirde, oža, garša un tauste), kuri ir dabiskie gudrības iegūšanas kanāli.Atšķirībā no Dieva gudrības, kas ir paredzēta mūsu celšanai godā, šīs pasaules gudrība ir pārejoša gudrība. Bībele saka, ka „Dieva ģeķība ir gudrāka par cilvēkiem, un Dieva nespēks ir stiprāks par cilvēka spēku”, jo vairāk Viņa gudrība. Dieva gudrība ir daudz pārāka par cilvēka gudrību. Interesanti ir tas, ka Dievs ir gatavs padalīties ar mums Savā gudrībā, ja mēs pēc tā slāpsim.
  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta III

    „Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:32-35).