Vai jūs pieaugat savās gaitās ar Dievu?

Vai jūs pieaugat savās gaitās ar Dievu?

Sveicināti, draugi!
Cik lieliska iespēja atkal šajā brīnišķīgajā dienā uzņemt sevī Dieva vārdu!

Šodien Dieva vārds ir licis man sirdī pastāstīt jums par pieaugšanu žēlastībā un atziņā par Kungu Jēzu.

“Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!…” (2. Pētera 3: 18)

Es jūtu, ka Dievs vēlas, lai jūs atbildētu uz šo ārkārtīgi svarīgo jautājumu: Vai jūs pieaugat savās gaitās ar Dievu?

Dievs vēlas, lai ikviens Viņa bērns turpinātu pieaugt attiecībās ar Viņu. Iemesls ir skaidri lasāms Bībelē: kamēr mēs nepieaugsim, mēs nevarēsim baudīt tās priekšrocības, ko Dievs ir sagādājis mums kā saviem dēliem un meitām.

“Bet es saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. 2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospriestam laikam. 3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.” (Galatiešiem 4: 1-3).

Augstākminētajā Rakstu vietā teikts, ka, ja vien mēs nepieaugsim, mēs paliksim kalpi un nebaudīsim Dieva mantinieku tiesības; mēs paliksim to lietu varā, pār kurām mums vajadzētu valdīt. Mēs nonākam gūstā, nevis staigājam brīvībā kā Dieva bērni.

Jēzus pats bija mums par piemēru, kā mums vajadzētu pieaugt savās gaitās ar Dievu. Viņš Savu dzīvi ir devis mums par piemēru, lai mēs varētu sekot Viņa pēdās:

“Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu… Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūkas 2: 40, 52).

Jēzus piedzima kā bērns, bet Viņš pieauga un tika dots pasaulei kā Dēls, uz kura pleciem bija Dieva vara.

“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem…”( Jesajas 9:5).

Kamēr mēs nepieaugsim, Dievs mums nevarēs uzticēt zināmu daļu no valstības varas. Viņš nevar mums uzticēt noteiktus Viņa valstības resursus.

  • Vai jūsu dzīvē ir redzami pierādījumi, ka jūs augat kā kristieši?
  •  Vai Dievs jums var uzticēt vairāk Viņa valstības dārgumu?
  • Vai jūs esat kristieši ar atbildības izjūtu vai tomēr jūs joprojām esat bērnišķīgi savā domāšanā un attieksmē pret dzīvi?
  • Vai jūs joprojām atrodaties to lietu varā, pār kurām jums vajadzētu valdīt?
  • Ko jūs darāt ikdienā, lai būtu droši, ka pieaugat un topat stipri Kungā?

Ļaujiet Svētā Gara gaismai iespiesties jūsu sirdīs, kad šodien pārdomāsiet šos jautājumus.
Lūdzu, jau šodien sekojiet Kristus piemēram un pielieciet pūles, lai pieaugtu garīgi.

Atcerieties, kamēr nepieaugsiet, jūs nevarēsiet baudīt savas Dieva dēlu un meitu priekšrocības.

Lai Dievs svētī jūsu dienu ar bagātīgām svētībām!
Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Cik svarīga ir paļāvība uz Svēto Garu un sadarbība ar Svēto Garu

    Pamatojoties uz Apustuļu Darbiem 1:1-12 mēs noskaidrojām, ka Jēzus Pats, dzīvojot uz zemes, itin visā paļāvās uz Svēto Garu. Jēzus saprata Savu atkarību no Svētā Gara un nepieciešamību pēc Svētā Gara. Tieši par to Viņš mācīja arī Saviem mācekļiem. Bez tam, mēs ieraudzījām, ka kristīšana ar Svēto Garu un piepildīšanās ar Svēto Garu – tā ir Dieva pavēle, un ne Viņa padoms mums. Piepildīties ar Svēto Garu vajag pastāvīgi. Un tas, kurš to nedara, nepaklausa Dievam. Savukārt paklausība – tā ir mūsu cena, kuru mēs maksājam par to, lai ietērptos Dieva spēkā.
  • Jēzus maina tos, kuri seko Viņam III

    Mums arvien kā mērķi savā priekšā ir jāpatur Dieva aicinājumu uz pārmaiņām. Līdzko mēs nācām pie Dieva un iegājām Viņa Valstībā, par mūsu dienišķo maizi ir jākļūst vēlēšanās mainīties un pielīdzināties Kristum. Un tad, kad mēs sāksim mainīties, arī viss mums apkārt sāks mainīties saskaņā ar mūsu iekšējām izmaiņām. Tad pašas briesmīgākās situācijas sāks mainīties uz labo pusi, smagās problēmas sāks atrisināties. Un viss tas notiks vienlaicīgi ar mūsu rakstura un garīgās izaugsmes pārveidošanos.
  • Priecājies tai Kungā! II

    Dārgie draugi, Dievs vēlreiz mudina mūs kalpot Viņam ar prieku. Jēzus reiz teica saviem mācekļiem: „Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”(Lūkas, 10:20). Ja tavs vārds ierakstīts Mūžīgās Dzīvības grāmatā, ja esi Dieva bērns, tad esi arī Kristus līdzmantinieks. Un tas ir pietiekoši, lai tu priecātos un pateiktos Dievam par katru dienu.
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs III

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.
  • Praktiskā ticība pieprasa, lai mēs esam pateicīgi Dievam un citiem cilvēkiem

    Bez tam, es gribu lai mēs pamanām kaut ko vairāk. Jēzus teica: „Tava ticība tev ir palīdzējusi”. Bībeles tulkojumā krievu valodā – „ Tava ticība tevi ir izglābusi”. Tulkojumā angļu valodā šī Rakstu vieta skan nedaudz savādāk: „Tava ticība ir darījusi tevi veselu”, citā Bībeles tulkojumā šis pants ir tulkots „Tava ticība ir darījusi tevi neskartu”. Varētu teikt, ka šis cilvēks jau bija vesels. Bet, patiesībā, šis cilvēks atnāca pateikties Jēzum par to, ka Viņš atbrīvoja viņu no spitālības. Tādā gadījumā, par kādu vēl veselību Jēzus šeit runā? Runa ir par to svētību, kura ir domāta tikai pateicīgiem cilvēkiem, un kuru nesaņēma pārējie deviņi spitālīgie savas nepateicīgās sirds dēļ. Tikai viens no desmit samariešiem tika apbalvots ar šo svētību.
  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse

    Ja tu nepraktizē lūgšanu, tad tajā brīdī, kad tev tā izmisīgi būs nepieciešama, tu nezināsi, kā vajag lūgt. Tas ir ļoti svarīgi! Katram no mums reiz izmisīgi ir bijusi nepieciešama vai arī būs nepieciešama lūgšana. Mēs spēsim pieaugt tikai tajā, ko praktizējam un darām pastāvīgi. Ja mēs neesam sadraudzībā ar Dievu, tad noteikti atradīsies kas tāds, kas piepildīs mūsu laiku, un mēs pamanīsim to, ka runājam vienu, bet mūsu dzīvē notiek pavisam kas cits. Mēs sakām: „Es mīlu Tevi, Kungs!”, bet mūsu darbi parāda to, ka mums nav laika Dievam, ka mēs nepiegriežam vērību Dievam, un mēs nedisciplinējam sevi, lai praktizētu tās lietas, kas tuvina mūs Viņam.