Author: Mācītājs Rufus Adžiboije

„Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.”(Lūkas 6:45).

Ir cilvēki, kuri pastāvīgi kādu vaino, viņu sirds ir piepildīta ar negatīvismu, bailēm, pašpaļāvības trūkumu. Tas viss notiek tikai tālab, ka šis cilvēks pats ir ielaidis visas šīs lietas savā sirdī. Tas, ko tu esi ielaidis savā sirdī, ar ko esi to piepildījis, tas arī plūst, iziet no tevis.

Tas Dieva Vārds, kuru tu glabā savā sirdī, tas tevi arī izglābs! Grūtību laikā, kad cilvēki nostāsies pret tevi, kad pār tevi gāzīsies melu straume, vai kad apstākļi būs tev nelabvēlīgi, – tevi glābs tikai Vārds, kuru tu glabā savā sirdī. Tālab arī ir teikts, ka Dieva Vārds – tas ir balsts. Kas ir balsts? Tas ir kā ēkas nesošā siena. Celtnieki zina, ka, ja tiks nojaukta nesošā siena, ēka sabruks, jo tieši uz nesošās sienas gulstas pamatslodze.

Dievs ir tik labs pret katru no mums! Esmu pateicīgs Dievam par šo iespēju dalīties ar jums atklāsmēs, kuras Dievs man dod. Dievs vēlas, lai viņa tauta iepazīst Viņa vārdu – patiesību, kura atbrīvo cilvēku no jebkādiem meliem un grēka. Bībelē ir teikts, ka Jēzus atnāca tāpēc, lai dotu mums dzīvību un dzīvi ar pārpilnību. Dieva dzīvība ir apslēpta Viņa Vārdā. Dieva gudrība un varenums apslēpts Viņa Vārdā! Dievs vēlas, lai tu izprastu, kāda bagātība tev dāvāta caur Dieva Vārdu. Šo bagātību nevar salīdzināt ne ar sudrabu, ne ar zeltu. Dieva Vārds – tā ir nezūdoša bagātība, mūžīga, tāda, kas atnes dzīvību un veselību, atbildes un risinājumus.

Lai no mums plūstu dzīvība, mums jāpiepildās ar šo dzīvību. Bībele saka, ka Jēzus Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Pieņemot Kristu par savu Kungu un Glābēju, mēs pieņemam Viņa dzīvību sevī. Taču šai dzīvībai ir nepārtraukti jānostiprinās mūsos, un tas ir iespējams tad, kad mēs piepildāmies ar Dieva Vārdu. Tu pats nosaki to, ar ko piepildīsi savu sirdi – Dieva Vārdu vai šīs pasaules vērtību sistēmu, svētumu vai grēku, ticību vai bailēm. Dieva Vārds atnes mūsu dzīvē ticību, spēku, veselību. Staigāšana svētumā ļauj mums redzēt Dieva spēka izpausmi mūsu dzīvē, ticība uz Dievu, balstīta uz Dieva Vārdu, savieno mūs ar Dievu un Viņa iespējām.

„Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!”(Salamana pam. 4:20-23).

Balstoties uz šo rakstu vietu varam apliecināt, ka tavas un manas dzīves kursam, tavam un manam liktenim nav jāatrodas citu cilvēku rokās. Ņem savu likteni savās rokās!

Ļoti bieži mēs domājam, ka mūsu likteni nosaka citi cilvēki un tas, ko viņi dara attiecībā uz mums. Vai arī, dažkārt cilvēki domā, ka liktenis ir atkarīgs no tiem apstākļiem, kas ieskauj mūs, vai arī no tā, kas notiek ar mums pašiem un mums visapkārt. Taču tā nav patiesība un Dievs tā nedomā! Dievs domā, ka apstākļi, kuri tevi ieskauj, nevar noteikt tavu likteni. Tas ko cilvēki dara attiecībā uz tevi vai nedara, – arī tas nevar noteikt tavu likteni. Tavu likteni nosaka tas, kas atrodas tavā sirdī. Tālab, Dievs saka mums, lai vairāk par visu mēs sargājam savu sirdi.

Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.

Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu.
Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.

Nepateicība aptur labvēlības plūsmu cilvēka dzīvē. Nevar pagurt svētīt pateicīgu cilvēku.
Dāvids bija cilvēks, kurš piederēja pie tādu cilvēku kategorijas, kuri ir pateicīgi. Viņš pateicās Dievam par visu un aicināja citus cilvēkus pateikties Dievam līdz ar viņu.

„Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu!”
(Psalms 34:4).

Vai labvēlība Mordohaja dzīvē bija nejaušība? Akvai, nē! Cilvēka dzīvē labvēlība tiek atbrīvota un darbojas likumsakarīgi. Viens no likumiem, kuram ir pakļauta labvēlība, – tas ir sēšanas un pļaušanas likums.
Ja tu pastāvīgi sēsi labvēlību un žēlastību citu cilvēku dzīvē, tad tu vari būt pārliecināts, ka šī labvēlība atnāks arī tavā dzīvē, brīdī, kad tā tev būs visvairāk nepieciešama.

„Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.”(Filipiešiem 1:6).

Kāpēc Pāvels bija pārliecināts, ka Kungs pabeigs labo darbu, kuru Viņš iesācis ticīgo cilvēku dzīvēs? Rūpīgi aplūkojot kontekstā, jūs ieraudzīsiet, ka Pāvela pārliecība balstījās uz šo cilvēku attieksmi pret Dieva darbiem.
Savas Vēstules iesākumā Pāvels runā par to, ka jau no paša sākuma, kopš šie cilvēki sāka staigāt ar Dievu, viņi ņēma līdzdalību evaņģēlijā.