Dieva Valstības un šīs pasaules principi (Mācītājs Rufus Adžiboije)

Pirmais, no kā Dievs grib mūs atbrīvot, – tā ir lepnība. Viena no lepnības pazīmēm ir vēlme kritizēt citus. Lepns cilvēks piever acis uz nepareizajām lietām savā dzīvē, bet labi tās saskata citu cilvēku dzīvē. Jēzus teica, ka, pirms tu kaimiņam teiksi, lai tas izvelk skabargu no savas acs, vispirms izvelc baļķi no savas acs. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mums nevajag labot vienam otru. Pazemīgs cilvēks vienmēr pateicas, kad viņu labo. Svarīgi ir labot korekti, ar gudrību un mīlestību. Bet, pirms es laboju citu cilvēku, man vispirms ir jāpārbauda sevi un jāizlabo nepareizās lietas savā dzīvē, un tikai tad jālabo citi.

Dzīve pasaulē un dzīve Dieva Valstībā.

Pēc kādiem principiem un standartiem tu gribi dzīvot? Pēc šīs pasaules standartiem vai Dieva Valstības standartiem? Izvēle vienmēr ir tavā ziņā. Vēlme dzīvot pēc Dieva Valstības standartiem – tas jau ir sākums pārmaiņām uz labo pusi tavā dzīvē. Ja es pieņemšu lēmumu dzīvot tā, kā tas pieņemts Dieva Valstībā, tad Dievs noteikti palīdzēs man un panāks pretī. 

„Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.”(Romiešiem 12:2).

• Saskaņā ar pasaulīgo izpratni brīvība – tā ir iespēja dzīvot tā, kā es gribu, tā ir visatļautība, dzīve bez bremzēm un ierobežojumiem. Līdzko cilvēkam pasaulē noliek kādus ierobežojumus, viņš tūlīt pat bēg no šīs vietas. Bieži vien tā rīkojas bērni – ja vecāki tiem kaut ko neatļauj, bērni uzskata, ka vecāki ir slikti un nemīl savus bērnus. Diemžēl tā rīkojas arī pieaugušie, kuri balsta savu dzīvi uz pasaulīgajiem standartiem, – savās mājās, darba vietās un pat draudzē.

Dieva Valstībā brīvība – tā ir tad, kad cilvēks dara tikai to, kas tīkams Dievam. Dieva Valstībā ne tu izlem, kas jādara, bet Dievs. Uzvarēt lepnību var tikai tas cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu darīt ne to, ko viņš pats grib, bet gan to, ko grib Dievs. Sevis un savas gribas pakļaušana Dievam – tas ir labi cilvēkam. Dievs nav muļķis ieliekot mūs vietās ar dažādiem ierobežojumiem. Tas nav nejauši, tādā veidā Dievs maina mūs.

„un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”(Jāņa 8:32).

Dieva izpratnē BRĪVĪBA – tā ir dzīve saskaņā ar Dieva patiesību. Jēzus teica:

“ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani”(Jāņa 14:6).

„Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.”(Jāņa 1:1).

Patiesība – tas ir Dieva Vārds, kurš tapis par miesu. Cilvēciskais viedoklis parasti balstās uz faktiem, bet patiesība – uz Dieva Vārdu. Fakti nevar mūs atbrīvot, to var tikai Dieva vārda patiesība. Kad mēs dzīvojam saskaņā ar Dieva vārdu, mēs atrodamies Dieva apsardzībā. Izvēloties dzīvot ārpus Dieva Vārda, mēs izejam no Dieva apsardzības. Mēs nevarēsim uzvarēt lepnību sevī, ja nenoteiksim priekš sevis Dieva Valstības vērtības. Ja mēs pieņemsim lēmumu dzīvot saskaņā ar Dieva valstības standartiem, – tikai tad mēs varēsim dzīvot patiesā uzvarā. Tu māni sevi, ja dari vien to, ko pats vēlies, un tai pat laikā domā, ka esi brīvs. 

• Pasaulē pastāv uzskats, ka veiksme ir apslēpta spēkā. Dieva Valstībā viss ir pilnīgi pretēji: savas bezspēcības atzīšana ir tavs spēks un veiksme, tava iespēja. Es kļūstu patiesi spēcīgs tad, kad itin visā paļaujos uz Dievu, un ne uz sevi. Bieži vien cilvēki, vēloties sasniegt veiksmi un spēku, dara to pazemojot citus cilvēkus, caur meliem un manipulācijām. Daudzi domā, ka, jo vairāk cilvēku tie pārvalda, jo tie ir stiprāki. Vīra, kā ģimenes galvas spēks neslēpjas tajā, ka viņš tikai visiem dod pavēles, bet gan tajā, ka viņš kalpo savai ģimenei. Reiz Jēzus mācekļi strīdējās savā starpā par to, kurš no viņiem ir lielāks, kuru no viņiem Jēzus mīl vairāk. Patiesībā, mācekļi strīdējās par varu, jo domāja, ka tieši varas esamība darīs tos veiksmīgus. Pasaulē ir pieņemts domāt, ka, ja tu māki komandēt un pavēlēt cilvēkiem, tad tu esi labs vadītājs. Bet Dieva Valstībā liels skaitās tas cilvēks, kurš kalpo citiem, un ne sev. Pazemība – tā ir prasme kalpot, prasme mesties ceļos un nolikt sevi zemāk par citiem.

„Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”(Mateja 20:25-28).

Pazemīgs cilvēks redz citu vajadzības un cenšas piepildīt un atrisināt tās, jo viņam ir vēlēšanās kalpot citiem. Daži cilvēki kalpo, bet tai pat laikā sevī kurn, un tā ir lepnība. Mēs varam attīstīt sevī pazemīgu sirdi caur patiesu kalpošanu citiem. Veiksme un spēks – nav tajā, ka tu spēj pavēlēt vai pieņem citu cilvēku kalpošanu, bet gan tajā, ka tu pats meklē iespēju kalpot citiem, pat tad, ja tevi neviens nepamana. 

• Pasaulē, lai varētu pacelties augstāk, cilvēki pazemina un pazemo citus cilvēkus, atrod vājās vietas citu cilvēku dzīvēs (bet tādas ir visiem) un ar saviem vārdiem padara šīs vājības lielākas, aprunā citus, – ar nolūku, lai ieņemtu viņu vietu. Dieva Valstībā darbojas pilnīgi cits princips: lai tevi paaugstinātu, tev jākalpo citiem, jāceļ un jāpaceļ citi.

Kādā mērā es ļauju Dievam ierobežot sevi, kādā mērā esmu gatavs darīt visnenozīmīgākās lietas citu labā, kādā mērā es gribu redzēt citus cilvēkus veiksmīgus, kādā mērā esmu paklausīgs Dievam – tieši tādā mērā manā sirdī attīstīsies pazemība.