Dievišķā disciplīna II

Labdien, dārgie draugi! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Lai Dieva labvēlība pavada jūs visu šo dienu. Es pateicos Dievam par iespēju dalīties ar jums atklāsmes vārdā, kuru Dievs ir ielicis manā sirdī. Šodien mēs pabeigsim sarunu par garīgo cīņu un disciplinēšanas procesu, kuru iniciējis Dievs. Ja jūs ejiet cauri garīgai cīņai, tad: 
  1. Izmantojiet visus garīgos ieročus, kurus jums devis Dievs:
 
„ Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu.” (Efeziešiem 6:10-17).
 
  1. Piepildieties ar Svēto Garu un karojiet Svētā Gara spēkā.
 
„ Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni.” (Efeziešiem 5:18).
 
  1. Centieties dzīvot pilnīgā paklausībā Dievam un Viņa vārdam.
 
„ Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Ap.darbi 5:29).
 Ja, savukārt, jūs ejiet cauri disciplinēšanas procesam, kuru iniciējis Dievs, tad: 
  1. Nožēlojiet savus grēkus.
 
„ Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atklāsmes gr. 2:5).
 
  1. Atjaunojiet sadraudzību ar Dievu.
 
„ Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu! Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis! Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus! Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Psalms 51: 3- 12).
 
  1. Meklējiet iespēju atjaunot attiecības ar tiem cilvēkiem, kurus aizskāris jūsu grēks.
 
„ Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. ” (Mateja 5:23-24).
 Noslēgumā es gribētu teikt, ka mēs progresēsim savā dzīvē un savā staigāšanā ar Dievu tikai tad, kad atteiksimies no pasaulīgajām vērtībām un dzīvosim saskaņā ar Dievišķajiem principiem un Viņa vērtībām. Grēku nožēla ir vienīgais solis ceļā uz tā cilvēka glābšanu, kurš iet pa nepareizo ceļu. Iedomājieties cilvēku, kurš nolicis savā priekšā mērķi braukt uz austrumiem, bet, tai pat laikā, viņš dodas uz rietumiem. Viņš saprot savu kļūdu, taču negrib griezties atpakaļ un doties pareizajā virzienā. Šis cilvēks pabeigs savu ceļojumu atrazdamies vietā, kurā nebija plānojis atrasties. Šis cilvēks pēc tam var nožēlot to, vainot citus un skaisties uz citiem, bet tam visam nebūs nekāda rezultāta, jo tikai viņš pats būs vainojams notikušajā. Ja cilvēks nenožēlos savus grēkus, tad tas novedīs šo cilvēku vietā, kurā viņš negribēja nonākt. Grēku nožēla – tas ir pagrieziens, un šo pagriezienu ir jāizdara cilvēkam pašam! 
„…. bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.”(Lūkas 13:3).
 Nožēlojiet grēkus un izvēlieties dzīvību un Dieva svētības! Lai Dievs bagātīgi svētī katru no jums! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Izmaiņas vienmēr dzimst lūgšanās! II

    Ja tu vēlies redzēt un piedzīvot brīnumu no Dieva savā dzīvē, tad tev jāaizmirst par to, patīk vai nē citiem cilvēkiem tas, kā tu lūdz. Šajā periodā tevi jāuztrauc tikai vienam, – patiesajam tavas sirds stāvoklim lūgšanu laikā uz Dievu un milzīgai vēlmei piedzīvot Viņa iejaukšanos. Turpini paļauties un saukt uz Dievu pat tad, kad visi citi jau ir paguruši un pārstājuši ticēt tam, ka tava situācija var mainīties. Dievam patīk uzticami un pastāvīgi cilvēki. Dievam priekš tādiem cilvēkiem vienmēr ir balva.
  • Izmaiņām ir jāsākas ar mums

    „Kad es biju jauns cilvēks, manai iztēlei nebija robežu. Tālab, es gribēju izmainīt visu pasauli. Ar laiku es sapratu, ka es nespēšu mainīt pasauli, tālab, es nolēmu pamēģināt izmainīt savu valsti. Kad es atklāju, ka arī valsti es nespēšu izmainīt, tad es koncentrēju savu uzmanību uz savu pilsētu. Taču, es nespēju mainīt arī savu pilsētu. Tālab, esot jau cienījamā vecumā, es mēģināju izmainīt savu ģimeni. Tagad, kad jau esmu vecs vīrs, kurš atrodas uz nāves gultas, es sapratu, ka vienīgais, kuru es varēju mainīt, tas ir – sevi pašu. Pēkšņi es sapratu, ka tad, ja es būtu strādājis pie tā, lai mainītu sevi, iespējams, es reāli spētu ietekmēt savu ģimeni, un tad, es un mana ģimene, iespējams, varētu ietekmēt savu pilsētu. Caur mūsu pilsētas ietekmi, iespējams, mēs mainītu savu valsti, un tad arī visu pasauli.”
  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.
  • Lai arī kāda tavas dzīves sfēra netiktu skarta, neko nedari bez lūgšanas!

    Pirms esi uzsācis ēst, – lūdz! Pirms tu izej no mājas, – lūdz! Pirms esi nolēmis iedarbināt mašīnu un uzsācis braukt, – lūdz! Sūti bērnus uz skolu, – lūdz! Esi atnācis uz darbu, – lūdz! Lūgšanai ir jābūt pirms itin visa! Bet to nedrīkst darīt reliģiozi. To nedrīkst darīt, kā rituālu. Lūgšanu nedrīkst pārvērst rutīnā. Lūgšana – tas ir instruments, kurš atnes dzīvību.
  • Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt? III

    Jūs zināt, ka cilvēka dzīve sastāv no ieradumiem. Ir labi ieradumi, ir slikti ieradumi. Jebkurš ieradums, kas dod labu rezultātu, pieprasa no mūsu puses piepūli un disciplīnu. Ja, lūgšana nekļūs par vienu no tādiem ieradumiem, tad mūsu lūgšanu dzīve nekad nekļūs efektīva un produktīva. Es gribu nocitēt sengrieķu filozofa Aristoteļa izteikumu par ieradumu: „Mēs esam tie, ko pastāvīgi un vairākkārtēji darām”. Citiem vārdiem sakot, mūsu būtība ir tas, ko mēs pastāvīgi darām. Tāpēc, ja mēs vēlamies būt pārāki kādā lietā, tad šai lietai ir jākļūst par mūsu ieradumu.
  • Mūs apgāna tikai tas, kas iziet no mūsu sirds II

    Tikai Dievs zina patieso mūsu sirds stāvokli (sirds saturu), un Viņš vēlas palīdzēt mums ielūkoties savā sirdī ar to savstarpējo attiecību palīdzību, kurās mēs esam iesaistīti. Mūsu uzvedība, uzskati, darbība un bezdarbība, vārdi – tas viss izsauc dabīgu reakciju, kura tad arī nosaka mūsu garīgā brieduma līmeni.