Dievs vēlas, lai Viņa bērni dzīvotu mīlestībā, vienotībā un sadarbībā cits ar citu

Sveicu jūs, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus!

Mēs turpinām sarunu par atskaitīšanās svarīgumu. Mēs ar jums noskaidrojām, ka tieši atskaitīšanās kāda priekšā un kristīgā sadraudzība palīdz mums pieaugt garīgi un dzīvot dievbijīgu dzīvi. Dievs nekad nedomāja, ka viņa bērni dzīvos šķirti. Tieši otrādi, – Dievs vēlas, lai Viņa bērni dzīvotu mīlestībā, vienotībā un sadarbībā cits ar citu. Un tieši atskaitīšanās sistēma palīdz mums sasniegt to visu.

• Mums ir nepieciešams konsekvents atbalsts un uzmundrinājums no citu cilvēku puses.

„Tāpēc iepriecinait cits citu, kā jūs to jau tagad darāt!”(1.Tesaloniķiešiem 5:11).

• Lai mēs varētu uzvarēt grēku un nostiprināties savā vēlmē dzīvot dievbijīgu dzīvi, mums ir nepieciešama citu kristiešu palīdzība.

„Bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka “šodien”, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību.”(Ebrejiem 3:13).

• Lai mēs varētu ieraudzīt savus grēkus un nožēlot tos, mums ir nepieciešama citu brāļu un māsu līdzdalība, ieguldījums un palīdzība.

„Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.”(Galatiešiem 6:1).

• Mums ir nepieciešams izsūdzēt savus grēkus citu ticīgo priekšā un pakļauties viņiem, tādā veidā sagraujot grēka varu pār mums.

„Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.”(Jēkaba 5:16).

Vakar es jums stāstīju par kādu kalpotāju, kuram bija problēmas ar pornogrāfiju, par ko tas nevienam nestāstīja. Un es jums teicu, ka viņa problēma bija tā, ka viņš gribēja tikt ar to galā saviem spēkiem, neaicinot palīgā citus brāļus un māsas no vietējās draudzes, kurā Dievs bija viņu ielicis. Bet kādā veidā tad šis cilvēks tomēr atbrīvojās no grēka, kas tik ilgi bija mocījis un paverdzinājis viņu.

Reiz šis mācītāja palīgs tika uzaicināts uz studiju, lai piedalītos raidījuma ierakstā, kuru vadīja viņa mācītājs. Viņi studijā bija divi vien, un šis kalpotājs, pārdzīvojot spēcīgu iekšēju spiedienu un pamudinājumu no Dieva, nolēma izstāstīt par visu savam mācītājam, taču neizdarīja to. Raidījumu ierakstīja, un visi jau gatavojās doties mājup. Šis kalpotājs nodomāja, ka viss beidzies, un tagad viņš var atslābināties un nedomāt par to, kas tam bija jāizdara. Tomēr, viņš nezināja, ka Dievs tieši ar šo dienu ir ieplānojis sākt viņā atbrīvošanas procesu no pornogrāfijas. Pēc šī raidījuma ieraksta, mācītāja sirdī pēkšņi ienāca iedeja par to, ka vajag ierakstīt vēl raidījumu par tēmu „Ko darīt, ja draudzes kalpotājs ir sapinies grēcīgās morāles slazdā?”

Rakstot par savu atzīšanos, šis kalpotājs uzrakstīja sekojošo:

„Priekš manis šis mirklis bija ironijas pilns, jo visu šo laiku Dievs gribēja, lai es atzīstos mācītājam savā morālajā pagrimumā. Visu dienu mani piepildīja nosodījuma sajūta, bet tagad, spiediens no Svētā Gara bija vienkārši neizturams – tas bija laiks, kad es sēdēju studijā palīdzot savam mācītājam ierakstīt vēstījumu. Šajā vēstījumā mācītājs vērsās pie visiem draudzes kalpotājiem, lai tie atklāj un atzīstas savos slēptajos grēkos ar nolūku, lai neļautu šiem grēkiem izārdīt viņu kalpošanu.

Neskatoties uz to, ka Svētais Gars mudināja mani atklāt manu grēku, es tik un tā vēl strīdējos ar Dievu, sakot: „Dievs, Tu patiešām gribi, lai es atzīstos mācītājam savā grēkā? Es apsolu, ka nekad to vairs nedarīšu, ja vien Tu neliksi man atzīties tajā!”

Kad ieraudzīju, ka pēc raidījuma mācītājs steidzas uz mājām, es nopriecājos. Taču, pēkšņi mācītājs nez kāpēc sāka zvanīt savai sievai un man pilnīgi negaidot jautāja sievai, vai viņai nebūs iebildumu, ja viņš atbrauks mājās vēlāk, jo viņš grib kaut kur pavakariņot kopā ar mani. Tai pat mirklī es pieņēmu Svētā Gara atmaskošanu un sapratu, ka man ir jāizstāsta mācītājam par visu, kas ar mani notiek. Es sapratu, ka Dievs negrasās mani laist mājās līdz tam brīdim, kamēr es to neizdarīšu. Vakariņu laikā es atzinos mācītājam savā apslēptajā grēkā. Es teicu viņam, ka negribētu palikt šajā pornogrāfijas bedrē, jo zinu, ka tas pilnībā var izārdīt manu dzīvi, manu ģimeni un manu kalpošanu. Dievs atmaskoja mani tajā, ka mana nepaklausība šai jomā varēja negatīvi ietekmēt arī to kalpošanu, kuru mans mācītājs cēla visu savu dzīvi. Visu šo laiku es vēlējos izkļūt no šī grēcīgā apļa, bet nevarēju, jo man bija nepieciešama palīdzība. Mācītājs man piedeva un noteica man atskaitīšanās sistēmu, ar nolūku, lai palīdzētu man dzīvot svētumā Dieva un cilvēku priekšā.”

Par laimi, šis mācītājs bija saprotošs un garīgs cilvēks. Tas, no kā šis kalpotājs baidījās vairāk par visu, – no atstumšanas. Viņš domāja, ka, līdzko tas izstāstīs viņam par savu problēmu, – mācītājs pārvilks viņam krustu un izdzīs. Sātans izmanto bailes, lai atturētu cilvēkus no atskaitīšanās kāda priekšā. Taču mācītājs ar sapratni un mīlestību palīdzēja viņam izkļūt no morālās degradācijas bedres. Rīt mēs turpināsim runāt par šo situāciju.

Katram no mums ir vajadzīga piedošana. Un tieši draudzē, caur atskaitīšanos un garīgo sadraudzību mēs mācāmies piedot.

„Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.”(Efeziešiem 4:32).

Dieva mierā!

Mācītājs Rufus Adžiboije