Dievkalpojumu pārskats

Garīgās izaugsmes principi. (Mācītājs Rufus Adžiboije)

Mācītājs runāja par to, cik svarīga ir katra ticīga cilvēka garīgā izaugsme. Ikviens no vecākiem ir ieinteresēts tajā, lai viņa bērns augtu. Ja bērns pārstāj augt, tas kļūst par pārdzīvojumu ikvienam no vecākiem. Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, un arī Viņš ir ieinteresēts tajā, lai mēs caur Viņa Vārdu un Garu mainītos un garīgi pieaugtu. Dievs Tēvs vēlas, lai Viņa bērnu daba mainītos Kristus tēlā un līdzībā, un lai mēs parādam (darām zināmu) Dievu un darām Viņa gribu uz zemes.

Jēzus itin visā ir mūsu piemērs. Dzīvojot uz zemes, Viņš parādīja(darīja zināmu) Dievu divos veidos:

  1. Jēzus parādīja(darīja zināmu) Dievu caur Savu raksturu  – Dieva raksturu Viņā.

 

 

„Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.”(Jāņa 1:18).

Līdz Jēzum uz zemes bija daudz reliģiozu cilvēku, kuri veica dažādus rituālus, bet tikai Jēzus parādīja(darīja zināmu) Dievu uz zemes.

 

2. Jēzus parādīja( darīja zināmu) Dievu demonstrējot Dieva spēku.

Viņš savaldīja vētru, staigāja pa ūdens virsmu, dziedināja slimos, darīja brīnumus utt.. Viss tas bija iespējams tikai tāpēc, ka Jēzus zināja, kas Viņš ir. Un, pateicoties šīm zināšanām, neviens nevarēja stāties Viņam pretī vai apturēt Jēzu tajā, ko Viņš darīja. Kad Jēzus dzīvoja uz zemes cilvēki izturējās pret Jēzu un sauca Viņu dažādi. Bet Viņš uzņēma informāciju par Sevi tikai no Tēva, un ne no cilvēkiem.

Zināšanas par to, kas tu esi Kristū – tas ir pamats cilvēka garīgajai izaugsmei.

Mans stāvoklis Kristū nosaka manu garīgo izaugsmi. Dievs jau ir noteicis un devis tev vārdu atbilstoši tam, kas tu esi Kristū. Un šī pozīcija nav atkarīga no tā, ko tu esi izdarījis vai dari, bet gan no tā, ko Viņš jau ir izdarījis priekš tevis. Dievs nekad neuzticēs tev kaut ko izdarīt, ja pirms tam Viņš Pats nebūs to izdarījis. Kristū Dievs priekš manis jau ir kaut ko izdarījis. Un tagad, Dievs vēlas, lai es kļūstu par tādu, kādu Dievs mani redz un sauc mani Kristū. Tava garīgā izaugsme sākas tieši ar sapratni par to, kas tu esi. Kad tu cilvēkam jautā, kas viņi ir, bieži vien viņu atbilde balstās uz to, kā viņi jūtas, vai uz to, ko par viņiem domā citi cilvēki, vai arī uz to, ko cilvēks pats par sevi domā.Bet uzskaitītajam nav nekā kopīga ar to, kas tu patiesībā esi. Saviem mācekļiem Jēzus pajautāja, ko cilvēki saka, kas Viņš ir..

 „Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs”(Mateja 16:14-17).



Pēteris no Dieva saņēma atklāsmi par to, Kas ir Jēzus. Svarīgi ir dzīvot pēc atklāsmes, un ne pēc miesas, jo citādi tu nevarēsi garīgi pieaugt. Tev jāsāk domāt par sevi tā, kā par tevi domā Dievs, – un tad tavā dzīvē sāksies pārmaiņas. Tikai Dievs zina to, kas tu esi, jo tieši Viņš to ir noteicis un pateicis Savā Vārdā.

Man jāmaina domas par sevi un jāsāk domāt par sevi un redzēt sevi atbilstoši tam, ko saka un kā par mani domā Dievs. Ar to arī sākas tava garīgā izaugsme.

Dievs saka, ka es esmu Dieva taisnība Kristū.

„To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.”

(2.Korintiešiem 5:21).  



         Pateicoties Jēzus upurim pie Krusta Dievs iznīcināja grēku un novāca visus šķēršļus Savā un cilvēka starpā. Tas, kā tu domā par sevi, ietekmēs to, kā tu dzīvo. Ja es domāju un redzu sevi kā taisno Kristū, tad tas man palīdz runāt, rīkoties un dzīvot kā taisnajam.

Visam ko es daru, ir jāatspoguļo tas, kas es esmu. Man jāpieaug tajā, kas es jau esmu Kristū. Mans šodienas stāvoklis varbūt vēl neatbilst tam stāvoklim, kādu Dievs man noteicis, bet tieši garīgā izaugsme palīdzēs man kļūt tādam, par kādu Dievs mani sauc, kā arī palīdzēs man ieņemt to vietu, kādu Dievs man ir noteicis Kristū. Ja es dzīvoju atbilstoši tam, kā Dievs mani nosaucis, tad es pieaugu garīgi un virzos uz šo vietu. Es esmu jauns radījums Kristū. Es esmu Dieva taisnība Kristū. Pieaugot garīgi, es arvien vairāk un vairāk kļūšu līdzīgs Jēzum.

 

 

Mums visiem labi zināma līdzība par pazudušo dēlu, kurš aizgāja no tēva mājām, paņemot līdzi daļu no sava mantojumu. Šis cilvēks grēkojot izšķērdēja visu kas viņam bija. Bet, pienāca mirklis, kad viņš atguvās un nolēma atgriezties sava tēva namā. Savas rīcības dēļ viņš jutās sava tēva mīlestības necienīgs, un bija gatavs ieņemt kaut kalpa vietu. Bet tēvs, satiekot savu dēlu, sarīkoja dzīres viņam par godu un uzdāvināja gredzenu. Tas, ko šis pazudušais dēls darīja, nespēja mainīt faktu, ka viņš joprojām palika sava tēva dēls. Mūsu Dievs ir mīlošs Tēvs, un Viņa mīlestība nebalstās uz to, ko mēs esam izdarījuši, bet gan uz to, ko mūsu labā ir izdarījis Jēzus.

 

 

Ja mēs paņemsim rokās ozolzīli, tad potenciāli mēs savās rokās turam milzīgu ozolu, tikai lai tas notiktu, zīlei ir jāizaug. Tieši tāpat arī mēs – Dieva bērni – Kristū mēs jau esam jauns radījums, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bet, lai par tādiem kļūtu, mums ir garīgi jāpieaug. Garīgās izaugsmes rezultātā es kļūstu par tādu, par kādu Dievs mani jau ir nosaucis.

Pēc tam, kad septiņpadsmit gadu vecumā Dāvids tika svaidīts par ķēniņu, viņš uzreiz nekļuva par ķēniņu. Nākamajā dienā Dāvids no jauna atgriezās ganīt sava tēva avis, un tikai pēc 13 gadiem viņš sāka valdīt pār nelielu Israēla daļu, un vēl pēc 7 gadiem – pār visu Israēla Valstību. Un viss tas notika viena vienīga iemesla dēļ, – Dāvidam vajadzēja iziet šo garīgās izaugsmes procesu, caur padziļinātu Svētā Gara darbu viņa sirdī, caur virkni pārbaudījumu(cīņu ar lauvu, ar lāci, ar Goliātu u.c.). Un tikai pēc tam Dāvids bija sagatavojies reālai valdīšanai, caur kuru tika pagodināts Dievs.

 

 

Dievs tevi sauc par ķēniņu, bet ja tu par sevi domāsi kā par vergu, tad tavā dzīvē nekas nemainīsies, un tu patiesi dzīvosi kā vergs.

Mums ir vajadzīga ticība tam, ko Dievs par mums jau ir pateicis. Bet ticība – tas ir darbs no jūsu puses. Ticība bez darbiem ir mirusi. Staigāt ticībā – tas nozīmē balstīt savu dzīvi uz Dieva apsolījumiem.

 

 

Dievs nosauca Gideonu par stipru vīru un noteica tam kļūt pat Israēla tautas atbrīvotāju. Bet, nokļūstot grūtās dzīves situācijās, Gideons sevi kā tādu neredzēja, tāpēc arī slēpās no ienaidniekiem. Bet, kad Gideons noticēja tam, ko Dievs viņam sacīja, tas pilnībā mainīja visu situāciju un atnesa brīvību Dieva tautai (skat.Soģu grāmatu 6 nod.).

Tev jāļauj Dieva patiesībai par to, kas tu esi Kristū, piepildīt tavu sirdi un pilnībā mainīt tavu dzīvi.

Garīgi pieaugt – tas nozīmē – kļūt par tādu, kādu Dievs tevi jau ir nosaucis un kādu Viņš tevi redz.

žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.”(2.Pētera 1:2-3).

Kristū man ir dots VISS, kas man vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai – no Dieva spēka. Bet viss tas mums dāvāts CAUR ATZIŅU. Bet Dieva atziņa prasa piepūli no mūsu puses. Vispirms tev jāuzzina tas, ko Dievs saka par tevi un katru tavas dzīves sfēru. Caur to tev jāgūst atziņa par Dieva sirdi un Viņa nodomiem attiecībā uz tavu dzīvi, lai pēc tam uz visu notiekošo tavā dzīvē tu varētu skatīties ar Dieva acīm. Un pēc tam, tev tas jāpasludina pār savu dzīvi un jādzīvo saskaņā ar Dieva Vārdu par tevi.

 

 

Bībele saka, ka man dota visa pilnība Kristū, ka es esmu dēls, un nevis vergs.

„Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”(Romiešiem 8:14-15).

Verdzība – tā ir domāšana, un tas ir saistīts ar bailēm. Vergs dzīvo bailēs par rītdienu, bet dēls – dzīvo paļāvībā un ticībā uz Dieva apsolījumiem. Dēls tic tam, ka Dievs viņu ir adoptējis, un ka tagad viņš ir Dieva ģimenē, un ka Dievs ir viņa TĒTIS, ABA, TĒVS. Dēls tic tam, ka Dievs Tēvs viņu ir pieņēmis, ka viņā mīt dievbērnības gars. Dēls dzīvo mīlestībā un viņš tic, ka Debesu Tēvs mīl un rūpējas par viņu, tāpēc nevajag ne no kā baidīties un uztraukties.

„Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.”(Romiešiem 8:16-17).

         Atklāsme no Dieva un sapratne par to, kas es esmu Kristū, pilnībā maina manu dzīvi. Es esmu – Dieva mantinieks. Es esmu – Dieva mantojuma pārvaldnieks. Tas, kas pieder Dievam, ar dēla tiesībām pieder arī man. Bet mana atbildība ir, – lai es noticu visiem Dieva apsolījumiem, jo citādi mana dzīve piepildīsies ar bailēm un skumjām.

Dievs mani ir adoptējis. Es esmu – Kristus līdzmantinieks. Man ir tieši tāds pats mantojums, kāds ir Kristum.

 

 

Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.”(Jāņa 17:23).

Dievs mani mīl tieši tāpat, kā Viņš mīl Jēzu. Un Dievs vēlas, lai es garīgi pieaugu.

Un tāpēc man vajag iepazīt to, kas es esmu Kristū un ļaut Dievam mainīt manas domas, vārdus, rīcību un visu manu dzīvi – Dievam par godu

Similar Posts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.