Jaunumi

Lūgšana – tā ir dzīvinošā debesu smarža. Kā ticīgie, mēs varam būt darbīgi, mēs varam darīt daudz un dažādas vajadzīgas lietas, bet bez lūgšanas, visas mūsu darbības būs bez debesu dzīvības smaržas. Aplūkosim mākslīgās puķes: tās ir skaistas, bet tām nav smaržas. Mēs varam nelūgt un darināt skaistas lietas, bet tādā gadījumā, šīs lietas nepavadīs dzīvības smarža, debesu aromāts, uz tām nebūs debesu zīmoga. Ja tie būtu dzīvie ziedi, tiem būtu aromāts.

Dievs neienāks tavā dzīvē, ja tu Viņu neuzaicināsi. Lūgšana – tas ir lūgums Dievam nākt mums palīgā. Tā ir izpratne par to, ka esmu vājš, un ka ir Tas, Kurš ir stiprāks, Kurš mīl un rūpējas par mani. Lūgšana – tas ir uzaicinājums Tam, Kurš ir stiprāks par mani un maniem apstākļiem.

Vai atceraties Jairu? Par viņu ir rakstīts Marka Evaņģēlija 5:22.23. Jairs nosūtīja cilvēkus pie Jēzus, lai uzaicinātu Viņu pie sevis uz mājām, jo viņa meita bija tuvu nāvei.

Kad mēs lūdzam, bet, tai pat laikā, nesaprotam, kas ir lūgšana, mēs domājam, ka lūgšana, tas nozīmē nest savus plānus Dieva priekšā un teikt Viņam: „Dievs, lūk, mans plāns! Svētī to!” Un ja Dievs svētī tavu plānu, tu saki: „Slava Dievam! Dievs atbildēja uz manu lūgšanu”. Bet, ja sakarā ar to, ka Dievam priekš tevis ir pilnīgi cits plāns, Viņš tevi nesvētī, tu saki: „Dievs neatbild uz manu lūgšanu”. Tik daudziem pazīstama situācija. Bieži cilvēki atnāk uz konsultāciju pie mācītāja un saka: „Mācītāj, kā jūs domājat, kādu ceļu man izvēlēties?”

Kad mēs lūdzam, mēs liekam sevi tādā stāvoklī, ka esam gatavi pieņemt Dieva gribu savai dzīvei. Kad lūdzam, mēs nedrīkstam censties uzspiest Dievam savu gribu. Pats fakts, ka tu nāc pie Dieva lai lūgtu, jau ir pierādījums tam, ka tu pakļaujies Viņam.

Bībele pavēl cilvēkam aizvien lūgt, – tā ir Dieva pavēle. Tāpēc tad, kad es lūgšanā nāku pie Dieva, pats lūgšanas akts liek mani paklausībā bauslim par lūgšanu. Citiem vārdiem sakot, ja es lūdzu, – ar to es demonstrēju savu pakļaušanos Dieva gribai, jo lūgšana, – tā ir Dieva pavēle.

Visa pasaule grimst tumsā un ļaunumā, bet, skatoties uz cilvēkiem, kuri padarījuši lūgšanu par savu prioritāti, jūs saprotat, ka viņi ir it kā no citas planētas, ka viņi itin kā nedzīvo šai tumšajā pasaulē, jo viņi mirdz, spīd. Viņiem ir problēmas, un viņu dzīves neatšķiras no mūsējās, un tai pat laikā, viņi dzīvo savādāk, viņi uz problēmām skatās savādāk, viņi uz nākotni skatās savādāk. Lūgšana tā maina viņu dzīvi un domāšanu, tā nostiprina viņu attiecības ar Dievu, ka viņi nepamana to, ko pamana citi.

Lūdz Dievam žēlastību, lai tu varētu organizēt savu efektīvo lūgšanu dzīvi. Esi šodien pret sevi godīgs. Vai tev ir efektīva lūgšanu dzīve, vai arī tava lūgšanu dzīve ir kļuvusi par rutīnu? Bet varbūt tev vispār nav lūgšanu attiecību ar Dievu? Tikai tu vari atbildēt uz šiem jautājumiem. Mēs daudz runājam par lūgšanām, mēs daudz klausāmies par lūgšanām, un mēs domājam, ka zinām, kas ir lūgšana, bet vai mēs praktizējam lūgšanas savā dzīvē? Mēs zinām, ka lūgšana ir nepieciešamas mūsu garīgajai dzīvībai, kā gaiss ir nepieciešams mūsu fiziskajai dzīvībai. Lai lūgtu, ir jābūt uzcītīgam, jābūt centīgam.

Lūgšana – tas ir viens no veidiem, kā Dievs atklāj mums Savu gribu.

Kāpēc Jēzus teica, ka, Es neko nedaru no Sevis, bet tikai to, ko redzu Savu Tēvu darām. Kāpēc Jēzus lūdza? Kāpēc Viņš darīja to, ko Viņš darīja? Tāpēc, ka Viņš lūgšanā meklēja Dieva gribu, un Viņš saņēma atklāsmi par Dieva gribu.

„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.”(Mateja 7:7-8).

Šī Rakstu vieta atklāj trīs lūgšanas pakāpes. Es vēlos, lai mēs tās ieraugām. Ir daudz vietu Bībelē, kurās Dievs jau mums ir atklājis Savas vēlmes vai Savu gribu, Savus apsolījumus. Mēs varam lūgt ko lūgšanā tad, kad Dieva griba jau ir skaidra, jau ir zināma.

Lūgšanas laikā es atveru savu dvāseli Dieva priekšā. Es ilgi neaizkavēšos pie šī jautājuma, jo mēs visi protam to darīt. Mēs protam atvērt savu dvēseli. Līdzko mēs atrodam kādas ausis, kas spējīgas uzklausīt, un līdzko mēs atrodam cilvēku, kuram uzticamies, mēs tūlīt pat atveram(izkratām) savu dvēseli. Mēs zinām, ka Dievs vienmēr ir priecīgs un gatavs mūs uzklausīt. Bez tam, Dievam it visā var uzticēties.

Es jau teicu, ka lūgšanā pats galvenais nav tas, ko es saku Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas teikt man. Es paskaidošu kāpēc. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat pateikt Dievam tādu, ko Viņš jau nezinātu? Visu to, ko jūs sakāt Dievam, Viņš jau zina. Tev tā šķiet, ka neviens nezina to, caur ko tu šobrīd ej, ka neviens nezina, kādas ir tavas problēmas, ka neviens nezina, cik tev ir grūti. Iespējams, ka neviens neko nezina, bet tikai ne Dievs. Dievs zina visu! Un pat vairāk, – Dievs zina izeju no šīs situācija. Tādā gadījumā, kas ir svarīgāk, atnākt uz lūgšanām, izteikties un aiziet?