Jēzus pastāvīgi un it visā meklēja Dieva gribu

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”. Vakar mēs sākām runāt par to, ka Jēzus studēja Svētos Rakstus ar nolūku, lai izzinātu Dieva gribu Savai dzīvei un to piepildītu. Bībelē mēs lasām, ka Jēzus auga un tapa stiprs garā, pieaugot gudrībā un augumā. Jēzus pastāvīgi un it visā meklēja Dieva gribu, – lai varētu kļūt mums par piemēru attiecībā uz to, kā mums vajag meklēt Dieva griba. Jēzus nevarētu kļūt mums par piemēru, un mēs nebūtu spējīgi sekot Viņa pēdās, ja Viņš izzinātu Dieva gribu ar Savu Dievišķo īpašību palīdzību. Mēs lasām par to, ka Jēzus, tai laikā, kad citi pēc gadskārtējiem Pashā svētkiem jau devās mājup, palika Templī Jeruzālemē (skat. Lūkas 2:41-51). Ar ko tad Jēzus šai laikā Templī nodarbojās? Kālab Viņš palika Templī? Jēzus palika templī tāpēc, lai paklausītos tā laika mācītājus un uzdotu viņiem jautājumus. Tas bija viens no Jēzus noslēpumiem! Tajā bija Viņa gudrība un sapratne. Jēzus mācījās un studēja Rakstus! Jēzus gāja uz Templi un uzdeva jautājumus! Viņš lūdza un tuvojās Dievam Tēvam! Pravietis Jesaja par Jēzu sacīja:
 „Dievs Tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina mani ik rītu, Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis. Tas Kungs atvēra man ausis, un es neatteicos un neatkāpos. Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem. Bet Dievs Tas Kungs man palīdz, tādēļ es nenokļuvu kaunā, tādēļ es apcietināju savu seju kā akmeni, jo es zināju, ka nepalikšu kaunā.” (Jesajas 50: 4 -7).
Jēzus mācījās no Debesu Tēva, komunicējot ar Viņu katru rītu. Tas arī bija Viņa gudrības, atklāsmes un Dieva gribas izzināšanas avots. Tāpat tas bija avots arī Viņa spēkam un avots Viņa cilvēciskā gara stiprumam. Mēs lasām par to, ka absolūti visi, pat likuma mācītāji, kuri klausījās bērnā Jēzū, brīnījās par Viņa prātu un Viņa atbildēm.
„Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm.”(Lūkas 2:47).
Tātad, tai laikā, kad visi Viņa vienaudži un radinieki devās no Jeruzālemes mājup, Jēzus palika Templī. Tikai pēc trim neatlaidīgu meklējumu dienām Jēzus vecāki beidzot atrada Viņu. Un tad, Jēzus sacīja Saviem vecākiem:
“Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?”(Lūkas 2:49).
Šis stāsts runā uz mums par to, ka Jēzus jau agrā bērnībā zināja to, ka Viņa nākšana šajā pasaulē nav nejauša. Studējot Svētos Rakstus, Jēzus ne tikai atklāja Dieva aicinājumu Savai dzīvei, bet arī pilnībā ziedoja Sevi šī aicinājuma piepildīšanai, – līdz pat krusta nāvei. Kam tu šodien velti savu laiku un savu dzīvi? Cik svarīga tev ir Dieva griba? Iespējams, tu dzīvo saskaņā ar savu gribu un savām vēlmēm? Atceries, ka tikai piepildot Dieva gribu savai dzīvei tu atradīsi laimi un pilnību. Atrodoties ārpus Dieva gribas, tu jutīsi pastāvīgu tukšumu un neapmierinātību. Izvēle ir tavā ziņā! Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt! Esiet svētīti! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ja gribi būt efektīvs kalpošanā Dievam, ja vēlies redzēt veiksmi savā dzīvē, – lūdz!

    Pēc tam, kad Jēzus bija lūdzis, – nolaidās Svētais Gars un Jēzus piepildījās ar Svēto Garu. Mēs jau runājām par to, ka tad, kad mēs lūdzam, mēs piepildāmies ar Svēto Garu, piepildāmies ar Dieva gudrību un spēku. Gribu piezīmēt, ka nav svarīgi, kā tu jūties lūgšanas laikā. Mēs nedzīvojam pēc sajūtām, bet ticībā. Pēc tam, kad Jēzus bija piepildījies ar Svēto Garu, Viņš tika Gara vadīts uz tuksnesi, kur Viņš lūdza un gavēja. Mēs redzam, ka Jēzus atkal lūdza.
  • Cik svarīgi ir izmantot mūsu namus, mūsu svētkus garīgam mērķim

    Dārgie draugi, vēlos jūs aicināt uz to, lai, plānojot dažādus pasākumus un svētkus, kuri saistīti ar nozīmīgiem datumiem jūsu dzīvē, jūs domātu par to, kā izmantot šīs tikšanās, šos svētkus evaņģelizācijai, caur to sasniedzot savus draugus, radus un paziņas.Bībele aicina mūs uz to, lai, visu ko darām, darām par godu Tam Kungam.„Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.”(1.Kor.10:31).
  • Lūgšana – tā ir sevis pakļaušana Dieva gribai

    Kad mēs lūdzam, mēs liekam sevi tādā stāvoklī, ka esam gatavi pieņemt Dieva gribu savai dzīvei. Kad lūdzam, mēs nedrīkstam censties uzspiest Dievam savu gribu. Pats fakts, ka tu nāc pie Dieva lai lūgtu, jau ir pierādījums tam, ka tu pakļaujies Viņam.Bībele pavēl cilvēkam aizvien lūgt, – tā ir Dieva pavēle. Tāpēc tad, kad es lūgšanā nāku pie Dieva, pats lūgšanas akts liek mani paklausībā bauslim par lūgšanu. Citiem vārdiem sakot, ja es lūdzu, – ar to es demonstrēju savu pakļaušanos Dieva gribai, jo lūgšana, – tā ir Dieva pavēle.
  • Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt?

    Kāds teiks: „Slava, Dievam, man jau ir šis ieradums”. Es esmu priecīgs par tevi. Kāds, iespējams, teiks: „Es jau centos to darīt, bet man nekas nesanāca.” Arī par tevi es esmu priecīgs. Mana lūgšana ir, lai šis vārds palīdz tev uzvarēt pār vājībām un nepastāvību šajā jautājumā.Pirmais, uz ko es gribu vērst jūsu uzmanību, ir tas, ka lūgšana – ir mīlestības attiecības ar Dievu. Kāpēc es par to runāju un kāpēc, tas ir svarīgi lūgšanu ieraduma attīstībai? Mēs jau runājām par to, ka lūgšana – nav dažādu veidu apgūšana, kā pārliecināt Dievu darīt to, ko mēs gribam. Un, viens no iemesliem, kāpēc ticīgie maz lūdz, – ir īpašas vajadzības trūkums.
  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai! II

    Mīlestība – tās nav jūtas, bet uzupurēšanās, bet uzupurēšanās – tas ir lēmums.Mīlestībā, protams, ir jūtas. Bet, ja mēs mīlam Dievu, tad mūsu savstarpējām attiecībām ar Dievu nav jābūt tikai jūtu līmenī.Bībelē tiek runāts par cilvēkiem, kurus Dievs sauc par Saviem draugiem. Ar ko šie cilvēki bija īpaši? Visi šie cilvēki pierādīja savu mīlestību uz Dievu ar savu uzupurēšanos. Viņi neatļāvās darīt daudzas lietas tikai tālab, ka viņi mīlēja Dievu un vēlējās draudzību ar Viņu.