Tikai Dievs zina patieso aicinājumu cilvēka dzīvei

Labdien, dārgie draugi! Es sveicinu jūs šodien rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Lai Dieva žēlastība pavada jūs visu šo dienu. Es pateicos Dievam par iespēju dalīties ar jums ar atklāsmes vārdu, kuru Dievs ir ielicis manā sirdī.Vakar mēs iesākām runāt par to, ka mēs esam piedzimuši, lai paveiktu zināmus uzdevumus no Dieva. 
“Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. ” (Ef.2:10).
 Mēs esam glābti Kristū ne caur mūsu darbiem, bet glābti priekš labiem darbiem, kurus Dievs mums paredzējis piepildīt.Izpratne par to, ka mēs esam Viņa radījumi, vedina uz domām, ka mūsu dzīve uz zemes būs pilnīgi bezjēdzīga bez Dieva, bez sadarbošanās ar Dievu un bez attiecībām ar Dievu. Bez Dieva mēs būsim līdzīgi cilvēkiem, kuri ir zaudējuši prāta spējas un kuri vienkārši maldās pa tuksnesi, kurā nav ceļa. Tāpēc, tādi cilvēki staigā tumsā uz izjūtām un gāzelējas kā dzēruma pilni. 
„Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa,  ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši. ” (Ījaba 12:24-25).
 Pravietis Jesaja, aprakstot cilvēku likteņus, kuru pārkāpumi nošķīra viņus no Dieva, runā par to, ka šie cilvēki līdzinās miroņiem, kas atrodas starp dzīvajiem. 
„Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums, Miera ceļu viņi nepazīst, nav taisnīguma viņu gaitās; viņi iet tikai līkus ceļus; kas pa tiem staigā, tas nepazīst miera.  Tādēļ taisna tiesa mums paliek sveša un taisnība mūs nesasniedz. Mēs gaidām gaismu, bet, redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumsā.  Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši. ” (Jesaja 59:2, 8-10).
 Mēs nekad nevarēsim uzzināt vai ieiet labajos Dieva nodomos mūsu dzīvei, ja mums nebūs tuvas attiecības ar Viņu. Mēs esam zaudējuši savu nākotni un cerību bez atklāsmes no Dieva par Viņa plāniem priekš mūsu dzīves. Lūk, kāpēc, pēc tam, kad Dievs teica, ka tikai Viņš zina kādas domas Viņam ir par mums, Bībele uzreiz arī aicina mūs uz to, lai mēs vēršamies pie Dieva lūgšanās un meklējam Viņu no visas sirds. 
„Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.  Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu.  Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, ”. (Jerem.29: 11-13).
 Sava mērķa un aicinājuma izpratne – tas ir vienīgais, kas spēj virzīt cilvēka dzīvi uz pilnību un apmierinājumu. Bez atklāsmes par mērķi atnāk bojāeja un pašiznīcināšanās.Lūk, ko par to saka Sālamans: 
“Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības! …” (Sāl. pam. 29:18).
 Atklāsme par Viņa mērķi var atnākt pie mums tikai no augšienes, tāpēc ka mūsu Radītājs ir Visuaugstais Dievs. Ja mēs nemeklējam Visuaugsto Dievu, ja mēs nevēršamies pie Viņa Vārda un nesaucam uz Viņu, tad mēs pavadīsim savu dzīvi maldos un nevaldāmībā, bez orientiera mūsu dzīvei.Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki šodien ir nelaimīgi, neskatoties uz visiem viņu sasniegumiem un ieguvumiem dzīvē. Ja jūs nezinat mērķi savai dzīvei, vai arī jūsu izvēlētais dzīveskurss neatbilst Dieva aicinājumam priekš jums, tad jums nebūs miera sevī un jūs nebūsiet patiesi laimīgs cilvēks.Laime bez sadarbības ar Dievu (Radītāju) – tas ir mīts un mocības. Tikai Dievs zina patieso mērķi cilvēka dzīvei. Uz šo lomu nevar pretendēt ne zinātnieki, ne psihologi, ne filozofi, ne astrologi, ne ekstrasensi, ne nākotnes pareģotāji, ne kāds cits. Mēs esam Viņa radījumi, un tikai Dievs kā Radītājs zina patiesos mērķus un aicinājumu priekš cilvēkiem. Dievs ir gatavs atklāt un parādīt to Saviem bērniem, ja mēs sauksim uz Viņu un meklēsim Viņu no visas sirds.Turpināsim sarunu par šo tēmu rītdien!Ar Dievu!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Sacīt Dievam: „Man nav laika Tev” var tikai garīgi akls cilvēks!

    Lūk, kāpēc es lūdzu par to, lai Dievs atver acis visiem, kuri lasa šo vēstījumu. Lai Dievam nekad vairs nav jādzird tas, ka mums nav laika Viņam un tam, lai piepildītu Dievišķo mērķi, kuru Dievs mums nolicis.Jā, es saprotu to, ka mēs dzīvojam uz zemes, un mums ir milzum daudz problēmu. Mēs dzīvojam miesā, kura pieprasa savas rūpes. Mēs esam iesaistīti dažādās savstarpējās attiecībās, kuras arī pieprasa savu laiku. Atbildīgi cilvēki nevar atstāt bez uzmanības vai rūpēm savu ģimeni, savus bērnus, pienākumus savā dzīvē. Tomēr, tas viss nevar kļūt par iemeslu tam, ka trūkst ziedošanās Dievam. Tieši pretēji, vajag pieņemt stingru lēmumu ziedot sevi Dievam. Es nesaku, ka tas būs viegli, bet tas ir pats gudrākais lēmums un pats pareizākais savas dzīves un sava laika ieguldījums.
  • Dzīves mērķa meklēšana

    Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu par to, kāpēc savā iekšienē viņi izjūt tukšumu. Daudzi cilvēki turpina savā dzīvē iet pa nepareizo ceļu, un tas notiek dienu pēc dienas.Tieši tālab, daudziem nav ne mērķa sajūtas, ne motivācijas turpināt savu ceļu. Daudzi vispār nesaprot, kāpēc viņi dzīvo, un vai vispār ir vērts dzīvot. Tas viss notiek tālab, ka cilvēkam nav noteikta dzīves mērķa. Mērķa neesamība bieži vien noved pie tādām lietām, kā vardarbība, visa veida ļaunums, vilšanās, tukšums sirdī, izmisums, bezcerība, apātija, dusmas un daudzām citām līdzīgām lietām. Tas viss var notikt ar cilvēku, kuram nav mērķa savai dzīvei. Bet, paldies Dievam par to, ka Bībele neklusē par tik svarīgu tēmu, kā cilvēka dzīves mērķis. Tāpēc, mēs vērsīsimies pie Svētajiem Rakstiem, un konkrēti pie grāmatas Salamans Mācītājs.
  • Kā atskaitīšanās kāda priekšā palīdz cilvēkam mainīties un pieaugt garīgi?

    Atskaitīšanās – tā ir sirsnīga atzīšanās vai sava kristīgā ceļa noslēpumu atklāšana citu cilvēku priekšā pastāvot uzticēšanās atmosfērai. Tādejādi, mēs būsim gatavi sniegt atskaiti par to, ko mēs reāli darām ar savu dzīvi, ko mēs saprotam vai nesaprotam, kādās mūsu dzīves sfērās mēs joprojām esam vāji un kur mums ir vajadzīga palīdzība. Atskaitoties citu priekšā, mēs varēsim atbildēt par to, pieaugam mēs vai arī nē. Pastāvot atskaitīšanās sistēmai, mēs varēsim atskaitīties par to, ko mēs mācāmies, – ar mērķi saņemt piekrišanu(atzinību) atbalstu vai pamācību.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

    5. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.
  • Cik svarīgi ir uzsākt savu nākamo dienu jau iepriekšējās dienas vakarā

    Kas ar to mums tiek pateikts? Tiek pateikts tas, ka Dievs uzsāka Savu dienu iepriekšējās dienas vakarā. Ir svarīgi, lai mēs iemācītos šo gudrību no mūsu Debesu Tēva. Ja, par to ko šodien darīsim, sākam domāt tikai no rīta, mēs jau esam iesākuši savu dienu nepareizi, esam iesākuši savu dienu ar nokavēšanos. Pēdējais brīdis, kad varam uzsākt savu dienu, ir vakars pirms nākamās dienas. Mums jau jābūt priekšstatam par to, kas mūs sagaida nākamajā dienā. Mums jau jābūt priekšstatam par to, ko darīsim. Līdz tam brīdim, kad iesim gulēt, mums jau pilnībā jābūt sastādītiem plāniem nākamajai dienai. Ja esam par slinku, lai sastādītu savus nākamās dienas plānus, līdz brīdim, kad ejam gulēt, mēs virzāmies uz dzīvi nabadzībā – gan garīgā ziņā, gan fiziskajā.