Kā pravietis Elīsa ar disciplīnētu dzīvi sasniedza savu mērķi

Sveicu jūs, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus! Līdz šim mēs izskatījām to, kā disciplīnas princips darbojās apustuļa Pāvila dzīvē. Tieši sevis pakļaušana noteiktajai disciplīnai palīdzēja Pāvilam kļūt par efektīvu kalpotāju un sasniegt savu mērķi no Dieva. Šodien es vēlos piedāvāt jums izskatīt Bībeles piemērus tam, kā pravietis Elīsa ar disciplīnētu dzīvi sasniedza savu mērķi – dubultu Elijas svaidījumu. Elīsa gribēja iegūt divkāršu sava garīgā tēva Elijas svaidījumu. Vērojot Dieva vīra dzīvi, Elīsa redzēja tos brīnumus, kurus Dievs darīja caur Eliju. Elīsa saprata, ka Elijas veiksmes noslēpums bija viņa pilnīgā ziedošanās Dievam un viņa mīlestība uz Dievu. Elīsa ne tikai vēroja Eliju, bet arī iemīlēja tādu dzīvesveidu. Bez tam, Elīsa vēlējās ne tikai virzīties tajā, kur virzījās Elija, bet viņš vēlējās saņemt divkāršu Elijas svaidījumu. Citiem vārdiem sakot, – Elīsam parādījās mērķis: 
  • viņš gribēja dzīvot tā, kā viņa garīgais tēvs Elija;
 
  • viņš gribēja Elijas svaidījumu;
 
  • viņš vēlējās virzīties ar to pašu Dieva spēku, kāds bija pār Eliju.
 Esot tādām vēlmēm un nospraužot sev tādu mērķi, Elīsa pieņēma stingru lēmumu par to, ka viņš sasniegs šo mērķi par katru cenu. Lūk, kālab Elīsa sekoja Elijam līdz pat viņa dzīves beigām, neatkāpjoties no viņa ne soli pat tad, kad pats Elija viņam par to lūdza. Daudzi Elīsas kolēģi mēģināja atrunāt viņu no šī mērķa, bet Elīsa bija neatlaidīgs savā lēmumā. Elīsa bija koncentrējies uz savu mērķi un pakļāva itin visu savā dzīvē tam, lai sasniegtu šo mērķi. Elīsa apzināti un mērķtiecīgi staigāja Elijam pakaļ, un neviens nevarēja viņu apturēt. Viss šis notikums ir aprakstīts 2 – jā Ķēniņu Grāmatā: 
„ Kad Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu bija ceļā no Gilgalas. Un Elija sacīja Elīsam: “Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.” Bet Elīsa atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad tie abi nogāja uz Bēteli, tad tie praviešu dēli, kuri bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems pāri tavai galvai tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!” Tad Elija viņam sacīja: “Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad viņi abi gāja uz Jēriku, tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!” Tad Elija viņam sacīja: “Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jordānu.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tā tie abi gāja tālāk. Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jordānas. Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: “Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!” Un Elīsa atbildēja: “Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!” Un Elija atbildēja: “Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks.” Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!” Kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: “Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?” Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: “Elijas gars dus uz Elīsas.” Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei.” (2.Ķēniņu 2:1-15).
 Jūs pamanījāt, ka Elija vairākas reizes pēc kārtas lūdz Elīsu palikt uz vietas un nekur neiet. Elija lūdza Elīsam par to tad, kad viņi bijaGilgalā, bija Bētelē, un kad viņi bija Jērikā. Tomēr, ikreiz, kad tas notika, Elīsa atbildēja Elijam: „Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!”. Citiem vārdiem sakot, Elīsa sacīja: „Es atstāšos no tevis tikai tad, ja nāve mūs šķirs. Es labāk nomiršu, nekā pametīšu tevi, un tu mani nepārliecināsi par pretējo”. Elīsa bija pārņemts ar savu mērķi un apņēmību sasniegt šo mērķi. Tāda apņēmība disciplinē cilvēku un palīdz viņam atturēties no daudzām lietām. Elīsa bija gatavs atdot savu dzīvību, lai sasniegtu savas dzīves galveno misiju. Un, aizskrienot priekšā, var teikt, ka tieši disciplinētība un koncentrēšanās uz savu mērķi palīdzēja Elīsam kļūt par patiesi veiksmīgu cilvēku un izcilu vēstures personību. Un tieši tajā ir apslēpts ikviena cilvēka veiksmes noslēpums!   Turpināsim rīt! Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
  • Pasaules gudrība un Dieva gudrība

    Dieva gudrība atšķiras no šīs pasaules gudrības ar to, ka tā ir apslēpta no visiem līdz tam laikam, kamēr Pats Dievs to neatklās cilvēkiem. Kas attiecas uz šīs pasaules gudrību, tad tā ir cilvēciska gudrība, kas ir uztverama ar pieciem maņu orgāniem (redze, dzirde, oža, garša un tauste), kuri ir dabiskie gudrības iegūšanas kanāli.Atšķirībā no Dieva gudrības, kas ir paredzēta mūsu celšanai godā, šīs pasaules gudrība ir pārejoša gudrība. Bībele saka, ka „Dieva ģeķība ir gudrāka par cilvēkiem, un Dieva nespēks ir stiprāks par cilvēka spēku”, jo vairāk Viņa gudrība. Dieva gudrība ir daudz pārāka par cilvēka gudrību. Interesanti ir tas, ka Dievs ir gatavs padalīties ar mums Savā gudrībā, ja mēs pēc tā slāpsim.
  • Nevajag koncentrēties uz to, kā tev nav, vajag izmantot to, kas tev ir!

    Katrs cilvēks ir unikāls Dieva radījums. Katrs cilvēks ir apveltīts ar unikālām spējām un talantiem. Uz šīs zemes nav neviena nevajadzīga cilvēka, nav mazsvarīga talanta vai spēju. Viss, ko Dievs saka, – tas kādam ir vajadzīgs, tas iecerēts ar nolūku, lai kādu svētītu. Palūkojies uz sevi šodien savādāk, no jauna, kā uz unikālu un Dieva apdāvinātu personību vienīgajā eksemplārā. Nav otra tāda, kāds esi tu. Tu – unikāla Dieva iecere! Bet, dažkārt mums traucē tas, ka sākam sevi salīdzināt ar citiem, sākam skaust citus tikai tāpēc, ka viņiem ir tas, kā nav mums. Līdz ar to mēs pārstājam novērtēt to, ko Dievs mums piešķīris, un tālab mēs bieži vien vienkārši neko nedarām.
  • Cienīgs mērķis dzīvei II

    Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.
  • Mūsu dzīvei ir jāatspoguļo Kristus dzīvība

    „Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2.Korintiešiem 4:10).Šīs Rakstu vietas mums parāda, ka mūsu sālījums kā zemes sālim un mūsu spēks Dievā izriet no Dieva dabas, kas plūst no mums uz citu cilvēku dzīvēm. Ja mūsos neatspoguļojas Kristus dzīvība un Viņa daba, tad kā gan varēs mainīties mūsu sabiedrība un citu cilvēku dzīves? Ja mēs grēkojam, ja dzīvojam bezdievīgu dzīvi, tad kā gan mēs citiem cilvēkiem varēsim liecināt par to, ka Kristus viņus var izglābt. Mums jāsaprot, ka tikai tā žēlastība, kas glābj mūs pašu, caur mums var izglābt arī citus cilvēkus.