Sveicu jūs, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus! Līdz šim mēs izskatījām to, kā disciplīnas princips darbojās apustuļa Pāvila dzīvē. Tieši sevis pakļaušana noteiktajai disciplīnai palīdzēja Pāvilam kļūt par efektīvu kalpotāju un sasniegt savu mērķi no Dieva. Šodien es vēlos piedāvāt jums izskatīt Bībeles piemērus tam, kā pravietis Elīsa ar disciplīnētu dzīvi sasniedza savu mērķi – dubultu Elijas svaidījumu. Elīsa gribēja iegūt divkāršu sava garīgā tēva Elijas svaidījumu. Vērojot Dieva vīra dzīvi, Elīsa redzēja tos brīnumus, kurus Dievs darīja caur Eliju. Elīsa saprata, ka Elijas veiksmes noslēpums bija viņa pilnīgā ziedošanās Dievam un viņa mīlestība uz Dievu. Elīsa ne tikai vēroja Eliju, bet arī iemīlēja tādu dzīvesveidu. Bez tam, Elīsa vēlējās ne tikai virzīties tajā, kur virzījās Elija, bet viņš vēlējās saņemt divkāršu Elijas svaidījumu. Citiem vārdiem sakot, – Elīsam parādījās mērķis:
- viņš gribēja dzīvot tā, kā viņa garīgais tēvs Elija;
- viņš gribēja Elijas svaidījumu;
- viņš vēlējās virzīties ar to pašu Dieva spēku, kāds bija pār Eliju.
Esot tādām vēlmēm un nospraužot sev tādu mērķi, Elīsa pieņēma stingru lēmumu par to, ka viņš sasniegs šo mērķi par katru cenu. Lūk, kālab Elīsa sekoja Elijam līdz pat viņa dzīves beigām, neatkāpjoties no viņa ne soli pat tad, kad pats Elija viņam par to lūdza. Daudzi Elīsas kolēģi mēģināja atrunāt viņu no šī mērķa, bet Elīsa bija neatlaidīgs savā lēmumā. Elīsa bija koncentrējies uz savu mērķi un pakļāva itin visu savā dzīvē tam, lai sasniegtu šo mērķi. Elīsa apzināti un mērķtiecīgi staigāja Elijam pakaļ, un neviens nevarēja viņu apturēt. Viss šis notikums ir aprakstīts 2 – jā Ķēniņu Grāmatā:
„ Kad Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu bija ceļā no Gilgalas. Un Elija sacīja Elīsam: “Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.” Bet Elīsa atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad tie abi nogāja uz Bēteli, tad tie praviešu dēli, kuri bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems pāri tavai galvai tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!” Tad Elija viņam sacīja: “Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad viņi abi gāja uz Jēriku, tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!” Tad Elija viņam sacīja: “Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jordānu.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tā tie abi gāja tālāk. Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jordānas. Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: “Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!” Un Elīsa atbildēja: “Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!” Un Elija atbildēja: “Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks.” Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!” Kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: “Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?” Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: “Elijas gars dus uz Elīsas.” Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei.” (2.Ķēniņu 2:1-15).
Jūs pamanījāt, ka Elija vairākas reizes pēc kārtas lūdz Elīsu palikt uz vietas un nekur neiet. Elija lūdza Elīsam par to tad, kad viņi bija
Gilgalā, bija
Bētelē, un kad viņi bija
Jērikā. Tomēr, ikreiz, kad tas notika, Elīsa atbildēja Elijam:
„Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!”. Citiem vārdiem sakot, Elīsa sacīja: „Es atstāšos no tevis tikai tad, ja nāve mūs šķirs. Es labāk nomiršu, nekā pametīšu tevi, un tu mani nepārliecināsi par pretējo”. Elīsa bija pārņemts ar savu mērķi un apņēmību sasniegt šo mērķi. Tāda apņēmība disciplinē cilvēku un palīdz viņam atturēties no daudzām lietām. Elīsa bija gatavs atdot savu dzīvību, lai sasniegtu savas dzīves galveno misiju. Un, aizskrienot priekšā, var teikt, ka tieši disciplinētība un koncentrēšanās uz savu mērķi palīdzēja Elīsam kļūt par patiesi veiksmīgu cilvēku un izcilu vēstures personību. Un tieši tajā ir apslēpts ikviena cilvēka veiksmes noslēpums! Turpināsim rīt! Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije
