Ko mums darīt priekš tā, lai atnāktu atmoda un piepildītu mūsu pilsētas?

Es priecājos, ka mēs no jauna varam iedziļināties Dieva Vārdā un smelt no tā spēku un gudrību, lai šī diena būtu mums veiksmīga. Mēs iesākām runāt par Ābrahāma dzīvi. Šodien mēs apskatīsim kādu ticības principu, kurš darbojās Ābrahāma dzīvē. Dievs parādījās Ābramam. Viņam bija varens redzējums Ābrama dzīvei. Par to mēs varam lasīt 1. Mozus grāmatā (12:1-4): „Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. “

Dieva gudrība atšķiras no šīs pasaules gudrības ar to, ka tā ir apslēpta no visiem līdz tam laikam, kamēr Pats Dievs to neatklās cilvēkiem. Kas attiecas uz šīs pasaules gudrību, tad tā ir cilvēciska gudrība, kas ir uztverama ar pieciem maņu orgāniem (redze, dzirde, oža, garša un tauste), kuri ir dabiskie gudrības iegūšanas kanāli.Atšķirībā no Dieva gudrības, kas ir paredzēta mūsu celšanai godā, šīs pasaules gudrība ir pārejoša gudrība. Bībele saka, ka „Dieva ģeķība ir gudrāka par cilvēkiem, un Dieva nespēks ir stiprāks par cilvēka spēku”, jo vairāk Viņa gudrība. Dieva gudrība ir daudz pārāka par cilvēka gudrību. Interesanti ir tas, ka Dievs ir gatavs padalīties ar mums Savā gudrībā, ja mēs pēc tā slāpsim.

Uzņemties atbildību par lēmumiem, kurus mēs pieņemam dzīvē, neatkarīgi no apstākļiem, kuri mūs ir atveduši līdz šiem lēmumiem, ir viena no svarīgākajām mācībām, kuru mēs varam apgūt šajā dzīvē.Cilvēku izpēte parāda, ka vīrieši un sievietes dažādu iemeslu dēļ cenšas izvairīties no atbildības par to, kas viņi ir, un viņi vaino citus cilvēkus savās neveiksmēs.

Lūgšana – tā ir efektīva laika pavadīšana ar Dievu.Es paskaidrošu, ko tas nozīmē. Es ļoti bieži lietoju vārdu „laiks”. Lūgšana – ir kā viens no organizēšanas veidiem, viens no veidiem, kā varam pareizi pārvaldīt savu laiku. Lūgšanas tēma – tā ir ļoti interesanta tēma. Mēs visi par to runājam. Par lūgšanu ir uzrakstīts ļoti daudz. Bet kurš tad, patiesībā, efektīvi lūdz? Tas ir ļoti nopietns jautājums. Lūk, tāpēc Dievs vēlas, lai mēs organizējam savu dzīvi efektīvai lūgšanai. Tas pacels mūsu dzīvi un mūsu kalpošanu citā līmenī, augstākā.

Trešais ticīgo tips – tie ir kalpotāji. Kalpotāji – tie ir tie, kuri dod. Svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Mums vienmēr ir patīkamāk saņemt, taču, ja mēs gribam rast svētlaimi(gandarījumu), tad mums ir jāmeklē iespēja atdot no sevis.Jēzus runāja par to, ka dzīvā ūdens straumes(upes) tecēs no to miesām, kuri tic Viņam:„Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc, ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”(Jāņa7:38-39).

Mums nav grūti pateikties tad, kad viss ir kārtībā, kad Dievs atbild uz mūsu lūgšanām, – tad mēs pateicamies Dievam un sajūsmināmies par Viņu. Bet, atliek tikai Dievam atbildēt mums ne tā, kā mēs to vēlamies, bet tā, kā būtu labāk priekš mums, kā mēs sākam domāt, – bet kāpēc vispār ir jālūdz. Taču Bībele aicina mūs pateikties Dievam par visu. Bībele aicina mūs darīt to skaļi, lai arī citi cilvēki to sadzirdētu. Pateicies Dievam, slavē Viņu, dziedi Viņam – skaļā balsī!