Ko sevī ietver pielūgsme

Miers un žēlastība no mūsu Kunga Jēzus Kristus lai vairojas jūsu dzīvē šajā brīnišķīgajā dienā! Es lūdzu par jums, lai Dieva vārds piesātina un stiprina jūsu garu, miesu un dvēseli. Vakardien mēs ar jums apskatījām jautājumu- ar ko saistīta pielūgsme Dievam, un konkrēti: 
  • Pielūgsme saistīta ar Dieva svētuma apzināšanos.
  • Pielūgsme saistīta ar sava prāta piepildīšanu ar Dieva patiesību.
 
  • Pielūgsme saistīta ar savas iztēles attīrīšanos ar Dieva skaistumu.
 
  • Pielūgsme saistīta ar savas sirds durvju atvēršanu Dieva mīlestības saņemšanai.
 
  • Pielūgsme ir saistīta ar sevis ziedošanu Dieva gribai un mērķiem.
 Šodien es gribētu parunāt par to, ko ietver sevī pielūgsme: 
  1. Pielūgsme ietver atzīt to, kas ir Dievs.
 Tas ir tas ar ko lūgšana atšķiras no pielūgsmes. Lūgšanā mēs lūdzam: „Kungs, dod man…. Kungs, svētī mani….” Pielūgsmē savukārt visa centrā ir Dievs. Pielūgsmē mēs atzīstam to, kas ir Dievs, mēs paužam savu pateicību un godinam Viņu, mēs atzīstam Dieva varenību un paaugstinam Viņu augstāk par visu un visiem. Tieši tas ir patiesas pielūgsmes pamatā. 
  1. Pielūgsme ietver sevī pilnīgu cilvēka atdošanos Dievam.
 Vārda „pielūgsme” serdenī ir sevis pakļaušana Dievam. Ir ļoti grūti būt par dumpinieku un pielūdzēju vienlaicīgi. Tie ir divi nesavienojami jēdzieni. Dumpinieks, kas neatrodas pilnīgā pakļautībā Dievam, vienkārši nevar būt dzīvā Dieva pielūdzējs. Paklausība Dievam ir viens no izšķirošajiem faktoriem pielūgsmes jautājumā. 
“ Un Samuēls sacīja: “Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, ”. (1 Sam.15:22).
 Vecajā Derībā pastāvēja noteikta pielūgsmes sistēma. Cilvēki savu pielūgsmi Dievam pauda tādā veidā, ka pienesa Viņam pašus labākos upurus, pašas treknākās avis utt. Tomēr Dievs caur Samuēlu saka, ka pats galvenais un pats tīkamākais upuris Dievam ir nevis treknās avis un dedzināmie upuri, bet gan tava un mana paklausība. 
“ Paklausība ir labāka nekā upuris un padevība ir labāka nekā auna tauki ! ”
 Paklausība ir pats labākais upuris priekš Dieva! Jaunajā Derībā mēs nepienesam par upuriem avis vai citus dzīvniekus, bet mēs pienesam sevi, kā dzīvu upuri, kā sevis atdošanu Dievam un pielūgsmi. Lūk, kāda ir pati tīkamākā kalpošana Dievam-mūsu paklausība, mūsu pakļaušanās Viņa gribai. 
“ Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. ” . (Rom.12:1).
 
  1. Pielūgsme ietver sevī uzticību Dievam.
 
“ No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. “ . (1 Kor. 4:2).
 Uzticībai ir tiešs sakars ar pielūgsmi. Tad kad mums viss ir labi, mums nav grūti pielūgt Dievu, mums nav grūti jūsmot par Dievu un dziedāt Viņam. Taču, tad kad mēs runājam par pielūgsmi, tad ir svarīgi saprast, ka pielūgsme nav saistīta ar mūsu garastāvokli. Vai mēs pielūgsim Dievu tad, kad mums šķiet ka Viņš ir tālu no mums? Vai mēs pielūgsim Dievu, kad mums šķiet ka Dievs mūsu lūgšanām nepievērš nekādu uzmanību? Vai mēs pielūgsim Dievu, kad mums šķiet, ka mēs neredzam nekādu izeju no situācijas, neredzam gaismu tuneļa galā? Vai mēs būsim uzticīgi pielūdzēji arī grūtos dzīves brīžos? Uzticība Dievam pieprasa no mums pielūgt Viņu neatkarīgi no tā, kā mēs jūtamies un kādās dzīves situācijās un apstākļos atrodamies. Uzticamie namturi pielūdz Dievu pakļautībā un paklausībā neatkarīgi no apstākļiem. No pielūdzēja tiek prasīta uzticība neatkarīgi no garastāvokļa. Rīt mēs apskatīsim, ko ir teicis pravietis Habakuks par uzticību Dievam pielūgsmes jautājumā. Esiet svētīti! Un nebeidziet pielūgt Dievu garā un patiesībā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi

    „Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. Nemaldaities, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:13-17).
  • Mēs esam – Kristus vēstule šīs pasaules glābšanai!

    Pāvils saka, ka daudzi cilvēki dzird Evaņģēliju, bet, tik un tā, neko no tā nav mācījušies. Cilvēki ir izdarījuši savu izvēli – turpināt dzīvot grēkā, tālab, sātans ir apstulbojis viņu prātus, ka tie neredz Evaņģēlija gaismu, lai cik labi tiem to nemācītu. Neskatoties uz to, Pāvils un viņa partneri parādīja pašu spožāko Evaņģēlija gaismu – Kristu, Kurš ir neredzamā Dieva tēls. Pāvils bija pārliecināts, ka Kristū, Kuru viņi sludina, var redzēt Dievu.
  • Pestīšanas cerība ir reāla apsardzība pēdējās dienās!

    Aprakstot pēdējo laiku grūto periodu, Jēzus sacīja, ka būs spēcīgi satricinājumi, un debesu stiprumi sakustēsies. Viņš sacīja, ka būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, un virs zemes – tautas būs nomāktas un būs neziņa; un jūra trokšņos un celsies. Vieni cilvēki šajā laikā, gaidot postu, bailēs pamirs, ieslīgs skumjās un neizpratnē, bet citiem – galvas būs paceltas, un viņi dzīvos priecājoties un pielūdzot Dievu, gaidīs glābšanu un atbrīvošanu, jo viņiem ir pestīšanas cerība.
  • Nepareiza motivācija III

    Kas tev ir svarīgāk – patikt Dievam vai cilvēkiem? Par to ir viegli runāt, bet patiesībā to izdarīt ir ļoti grūti. Dzīve – tas ir pārbaudījums tāpēc tu vienmēr stāvēsi izvēles priekšā – kam tev izpatikt Dievam vai cilvēkiem. Jēzus arī atradās šīs izvēles priekšā. Vienreiz Jēzus atnāca uz Templi sabatā, bet Templī bija farizeji, kuri gribēja zināt, vai Jēzus dziedinās kādu sabatā vai nē. Jēzus zināja, ka farizeji neatbalsta Viņa lēmumus, un Viņš stāvēja izvēles priekšā – izdabāt farizejiem un saņemt uzslavu no viņiem vai arī izdabāt Dievam. Tāpēc, ka Jēzus nerīkojās tā kā vēlējās to farizeji, viņi nosauca to par apsēstu.
  • Kā mēs varam pārvarēt negodu un kaunu savā dzīvē?

    Kā mēs varam skatīties sejā jebkurai opozīcijai un problēmām, un, tajā pašā laikā, starot savā sejā. Augšminētā rakstu vieta māca mūs, ka mums nepieciešams vērst savu skatienu uz Dievu, ieiet Viņa klātbūtnē un iemācīties smelt spēku un gudrību no Viņa.Paskatīsimies uz Mozus dzīvi. Mozus seja staroja, kad viņš nokāpa no kalna, pēc sarunas ar Dievu. Tieši par to ir runa Ps. 33:6. Tie, kuri vērsa savu skatienu uz Dievu un satikās ar Viņu, tie noteikti tika apskaidroti. Tādi cilvēki nekad netiks apkaunoti.