Jēzus mūs pārbaudīs finanšu jautājumā. Kad Dievs saka mums kaut ko atdot, ziniet, ka tā ir pārbaude, – kam esam pakļauti un uz ko paļaujamies. Dievs grib, lai Viņa bērni būtu labprātīgi devēji. Izlasīsim fragmentu no Lūkas Evaņģēlija:
Lūkas ev. 12:13-23 – Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Bet Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs.
Jēzus saka, lai vairāmies no mantas kārības, jo cilvēka dzīve nav atkarīga no tās daudzuma. Jums jāzina, ka jūsu nozīmīgums ir atkarīgs no Dieva, nevis mantas vai bagātības daudzuma. Tikai nelga var domāt, ka viņa uzkrātā bagātība – tā ir viņa drošība. Tā ir muļķība un pašapmāns. Pareiza attieksme pret to bagātību, kas mums ir, palīdzēs mums nebūt par tādiem nelgām, kāds bija augšminētajā līdzībā aprakstītais cilvēks.Jautājumā, kas skar finanšu pārvaldīšanu ir svarīgi ieraudzīt līdzsvaru. Vai ir slikti, ja ir uzkrājumi? Nē, tas ir pat labi. Bet, ir svarīgi kļūt bagātam Dievā. Kā mēs varam tapt bagāti Dievā? Viss, ko Dievs mums ir dāvājis – tas ir resurss, kas mums jāpārvalda. Pareizi pārvaldot to, ko Dievs mums ir devis, mēs topam bagāti Viņā. Mēs topam bagāti Dievā, kad domājam par Viņa plāniem, Viņa uzdevumiem un ieguldām sevi to piepildīšanā. Visam, kas jums šodien ir, ir jākalpo Viņam un Viņa mūžīgajiem mērķiem. Tikai muļķis bezmērķīgi izšķērdē viņam dāvātos resursus.Mūsu attieksme pret to, ko Dievs mums ir dāvājis, noteiks arī to, kā mums sauks – vai nu par uzticamu un labu kalpu, vai arī par kūtru un blēdīgu kalpu.
2) Kultūra, kurā mēs dzīvojam, pielīdzina naudu dievam, piedēvējot tai tādu pat varu, kā Dievam.
Dievs ir Visvarens, bet pasaule saka, ka nauda – arī ir visu varena. Pasaule saka, ka par naudu var nopirkt visu, bet tie ir meli. Neviens cilvēks nevar nopirkt labu miegu, veselību, iekšējo mieru utt. Dievs saka, ka viss pieder Viņam, tai skaitā arī viss sudrabs un zelts. Dievs dod mums Savus resursus tikai pārvaldīšanā, gaidot no mums pareizu attieksmi pret tiem.
3) Dāsnums – tas ir tas, kas satriec bagātības, materiālisma, mantas varu un kontroli pār cilvēka dzīvi.
Bībelē ir teikts, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dāsns cilvēks, kurš dalās ar citiem, kurš kaut ko atdod no sevis, piepildās ar neaprakstāmu prieku no Dieva. Kad tu kaut ko atdod, ārēji izskatās, ka tu pazaudē, bet Dieva priekšā tu Viņā kļūsti bagāts. Tieši tāpēc, nevajag tik stipri turēties pie naudas, ir jābūt gatavam jebkurā mirklī atdot to, ko Dievs teiks.Dāvids teica, ka viņš neziedos Dievam neko tādu, kas viņam neko nemaksās. Tādā veidā Dāvids pierādīja savu neliekuļoto mīlestību un uzticību Dievam. Caur savu upuri Dāvids pierādīja, ka bagātībai nav nekādas varas pār viņu.Upuris – tas ir tas, kas tev kaut ko maksā un prasa zināmu piepūli. Dievs mūsu labad atdeva pašu dārgāko, kas Viņam bija – Savu Dēlu Jēzu Kristu. Tas bija milzīgs upuris, caur kuru Dievs pierādīja Savu mīlestību uz mums.
