Lūgšana – tā ir divpusēja saruna

Sveicinu jūs, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji!Pēc Dieva varenās žēlastības mums ik dienu tiek dāvāta iespēja tuvoties un runāt ar mūsu Radītāju un Glābēju Jēzu Kristu!Šodien no jauna runāsim par lūgšanām. Pat ja jums šķiet, ka jau visu zināt par lūgšanām, ticiet, ka Dievam arvien ir kas jauns un svaigs priekš jums un jūsu situācijas. Dievs katru dienu rada visu jaunu. Lasot Viņa Vārdu, atveriet savu sirdi, un es esmu pārliecināts, ka Dievs jūs noteikti svētīs.Šodien vēlos atzīmēt, ka lūgšana – tas nav monologs, bet dialogs.
  1. Lūgšana – tā ir divpusēja saruna.
Es jau teicu, ka lūgšanā pats galvenais nav tas, ko es saku Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas teikt man. Es paskaidrošu kāpēc. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat pateikt Dievam tādu, ko Viņš jau nezinātu? Visu to, ko jūs sakāt Dievam, Viņš jau zina. Tev tā šķiet, ka neviens nezina to, caur ko tu šobrīd ej, ka neviens nezina, kādas ir tavas problēmas, ka neviens nezina, cik tev ir grūti. Iespējams, ka neviens neko nezina, bet tikai ne Dievs. Dievs zina visu! Un pat vairāk – Dievs zina izeju no šīs situācijas. Tādā gadījumā kas ir svarīgāk – atnākt uz lūgšanām, izteikties un aiziet? Neko jaunu tu Dievam nepateiksi. Bet Viņš, lūk, var pateikt tev ko jaunu. Viņam ir daudz kas tāds, ko Viņš var un vēlas tev pateikt. Dievs var palīdzēt tev ieraudzīt tavas problēmas vai vajadzības iemeslu. Viņš var palīdzēt tev ieraudzīt izeju no izveidojušās situācijas. Viņš var dot tev gudrību, kas tev ir nepieciešama. Tā ir patiesība! Tāpēc tad, kad mēs lūdzam, mums ir jāsaprot, ka lūgšana – tā ir divpusēja saruna. Man nav visu lūgšanas laiku jānodarbojas ar runāšanu. Lūgšana – tas nozīmē sarunu. Vai to var saukt par sarunu, ja runā tikai viens cilvēks? Man bieži mēdz būt šāda „saruna”: zvana telefons, un cilvēks bez apstājas runā, bet tad: „Ai, man nav laika. Visu labu!” Kāpēc mums ir dots telefons? Lai mēs sarunātos. Tādas „sarunas” laikā man pat nebija iespēja bilst kādu vārdu. Vai tā ir saruna? Nē, tas ir monologs. Daudzi cilvēki tā rīkojas attiecībā uz Dievu: viņi zvana uz debesīm, Dievs paceļ klausuli un tajā atskan: „Sveiks, Tētuci!” Dievs atbild: jā, dārgā meita(dēls)!” Tālāk cilvēks bez apstājas runā, un tad nobeigumā saka: „Viss, Dievs…. es beidzu! Es jau kavējos!” Lūk, – tā arī visa lūgšana. Lūgšanām nav jābūt tādām. Atļauj Dievam pateikt tev kaut ko. Pēc tam, kad tu esi sacījis Dievam, gaidi, ko tev teiks Viņš. Tāpēc, trešajā punktā mēs runājām par to, ka lūgšana – tā ir efektīva laika pavadīšana ar Dievu. Efektīva lūgšana necieš steigu. Dažkārt cilvēki saka: „Bet es nemāku saklausīt to, ko man saka Dievs. Kā man saprast, ka to runā Dievs? Iespējams, tās vienkārši ir manas domas.” Lūk, tāpēc tad, kad tu ieiesi Dieva klātbūtnē, iemācies vienkārši klusēt un klausīties. Saki Dievam, kā teica Samuēls: „Runā, Tavs kalps dzird.” Ja pirmajā dienā tu neko nesadzirdēji, dari to pašu nākamajā dienā, aiznākamajā. Ja tev būs nepieciešama nedēļa, dari to visas nedēļas garumā. Dari to tik ilgi, cik būs nepieciešams, un tu noteikti sadzirdēsi to, ko tev saka Dievs. Pats galvenais, dod laiku Dievam. Saki: „Dievs, tas ir Tavs laiks. Runā uz mani. Es klausos”. Dievs runās, jo Viņš ir apsolījis, ka to darīs.Pieņemsim, ka es vēlos pieņemt kādu lēmumu, bet man pietrūkst gudrības.Jēkaba 1:5 ir rakstīts:
„Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”
 Es eju lūgt un saku: „Kungs, es stāvu krustcelēs. Es nezinu, ko man darīt. Es zinu, ka Tu esi teicis, ka, ja kādam trūkst gudrības, tas lai to lūdz. Un tagad, Kungs, es lūdzu, – dod man gudrību”. Pateicu un aizgāju. Bet tev taču jāgaida, ka Dievs tev kaut ko teiks, dos kādas domas. Iespējams, Dievs ieliks tavā sirdī kādu vietu no Rakstiem, kurā būs apslēpta atbilde uz tavu problēmu vai vajadzību.Atceries, ka lūgšanai ir jābūt divpusējai sarunai. Tas, kurš iemācīsies gaidīt un sagaidīt, tiks no Dievs bagātīgi svētīts. Ar Dievu!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi II

    Kārība – tā ir nedabiska apetīte uz kaut ko. Piemēram, ja netiek kontrolēts seksuāls uzbudinājums, tas var novest līdz izvarošanai, netiklībai, laulības pārkāpšanai un dažāda veida seksuāliem izkropļojumiem. Savukārt, tas viss, bieži ir avots dažādām saslimšanām, tajā skaitā arī neārstējamām slimībām. Tālāk seko – spēcīga vainas sajūta, depresija, pašnāvība, ģimenes iziršana, bērnu ciešanas, vardarbība, naids un citas līdzīgas parādības, tās visas lietas ir seksuālās kārības auglis un rezultāts. Cita veida kārība šajā kategorijā ir neveselīga apetīte uz ēdienu, alkohola lietošanu, naudu. Tas viss mūsu sabiedrībā atnes nepanesamas sāpēs un ciešanas caur alkoholismu, narkomāniju, azartspēlēm, zādzībām, nodevību, slepkavībām un citām lietām.
  • Cilvēki, kuri ir mainījušies, domā un rīkojas tā, kā Dievs II

    Cilvēki kuri mainījušies, domā un rīkojas kā Dievs.Kā tu reaģē uz to cilvēku acīmredzamu veiksmi un labklājību, kurus tu sauc par saviem brāļiem un māsām? Vai tu vari priecāties par viņu veiksmi?Ja tu varēsi priecāties par citu veiksmi, tad veiksme ienāks arī tavā dzīvē, – tas ir Dieva garīgais princips.
  • Cienīgs mērķis dzīvei II

    Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.
  • Nevajag koncentrēties uz to, kā tev nav, vajag izmantot to, kas tev ir! II

    Dievs dod mums tik, cik mums ir pa spēkam, tāpēc Viņš neaicina mūs darīt to, ko mēs nespējam izdarīt. Ja Dievs tev uzdod vai uztic kaut ko izdarīt, tas nozīmē tikai to, ka tu spēj to izdarīt. Dievs tev nedos vairāk, kā tu spēj panest. Vienkārši izmanto to, kas tev ir.Es izlasīju kādu stāstu par sievieti, kura uzcēla skolu nabadzīgiem cilvēkiem. Kad vēl nekā nebija, šīs sievietes sirdī dzima vēlēšanās uzcelt skolu nabadzīgajiem. Tas kļuva par viņas sapni, par kuru tā pastāvīgi domāja. Bet uz to brīdi viņai nekā nebija – ne mācību grāmatu, ne skolotāju, ne ēkas, ne naudas. Bet viņai bija milzīga vēlēšanās to sasniegt.
  • Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi III

    Mīlestība nogalina iekāri, tāpēc tur, kur ir mīlestība, tur rētas dziedinās un viss uzplaukst. Mīlestība – tā ir Dieva daba, un, kad mēs kļūstam par Viņa dievišķās dabas līdzdalībniekiem, mēs attālināmies no pasaulē valdošā pagrimuma.„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.” (2Pētera.1: 3-4)
  • Disciplīna ir viens no veidiem, kā Dievs izmaina Savus bērnus Jēzus Kristus līdzībā

    Ticīgajiem ir tendence nonicināt Debesu Tēva disciplīnu. Tomēr vēstule Ebrejiem aicina mūs stāties pretī ticīgo nepareizai attieksmei pret Dieva disciplīnu savā dzīvē. Bībelē ir teikts: „mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! ” . (Ebr.12:5).Ticīgie kas ir orientēti uz komfortu, parasti izturas vienaldzīgi pret patiesību par to, ka Dievs var viņus disciplinēt. Daži pat neuztraucās par saviem grēkiem vai bezatbildību. Tādi cilvēki vēlās saņemt svētības no Dieva, bet tajā pašā laikā nicina Dieva labošanu. Bībele mums saka, ka sods atnes labumu mums pašiem, un nevis Dievam.