Par piedošanas spēku un svarīgumu

Lai vairojas jūsu dzīvē žēlastība un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es ticu, ka vārds, kurā es dalos ar jums šai rubrikā, stiprina jūs un palīdz jums turpināt jūsu ceļojumu uz mūžīgo dzīvību. Šodien es gribētu uzsākt sarunu par mums visiem ļoti aktuālu tēmu – par piedošanas spēku un svarīgumu. Mēs izskatīsim piedošanas divas puses. Piedošana – tā ir tā, bez kuras dzīve uz šīs zemes pārvērstos par elles mocībām. Ik pa laikam katrs cilvēks saskaras ar piedošanas jautājumu un tās nepieciešamību. Mums patīk vārds „piedošana” brīžos, kad mums jāsaņem piedošana. Bet tad, kad no mums tiek prasīts piedot kādam – dot no sevis, – tad mums bieži vien to negribas darīt. Un tomēr, patiesa izpratne par piedošanas būtību uzliek mums par pienākumu saskatīt piedošanas divas puses. Aplūkosim vairākas Rakstu vietas, kuras palīdzēs mums to ieraudzīt. 
„Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mateja 6:12,14-15).
 
„Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Marka 11:25-26).
 
„Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.” (Lūkas 6:36-37).
 No šīm Rakstu vietām var izdarīt sekojošus secinājumus: 
  • Mums ir nepieciešama piedošana.
 
  • Mums ir jāpiedod visiem tiem, kuri mūs sāpinājuši vai nodarījuši mums zaudējumus.
 Pamatojoties uz šiem secinājumiem, pacentīsimies atbildēt uz dažiem svarīgiem jautājumiem. 
  • Kāpēc mums ir vajadzīga piedošana? Ko mums dod piedošana?
 
  • Kādas sekas cilvēka dzīvē ir nepiedošanai?
 
  • Kā mums iemācīties staigāt piedošanā?
 Vārds „piedošana” bieži vien tiek salīdzināts ar jēdzienu „parādu anulēšana”. Daudzos Bībeles tulkojumos lūgšanā „Tēvreize”, vietā, kur tiek runāts par piedošanu, ir rakstīts „un piedod mums mūsu parādus..”. Ko nozīmē „mūsu parādus”? Šai kontekstā Jēzus izmanto jūdu metaforu „parāds” ar nolūku, lai aprakstītu grēku. Un tātad, parādi – tie ir grēki. Parādi – tas ir tas, ko mums vajadzēja izdarīt, bet ko mēs neizdarījām, vai arī, tas ir tas, ko mēs izdarījām, bet mums nevajadzēja darīt. Sakarā ar to, ka mēs nenorēķinājāmies par to, kas bija jānomaksā par mūsu grēkiem vai kļūdām, mēs kļuvām par Dieva parādniekiem un mums ir nepieciešama Viņa piedošana. Slava Dievam par to, ka tad, kad mēs atzīstamies savos grēkos un lūdzam Viņam piedošanu, Dievs mums piedod. 
„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa 1:9).
 Ko tad mums dod piedošana? 1.Piedošana anulē mūsu parādus. Bez piedošanas mēs uz mūžīgiem laikiem tiekam ieslodzīti sava kreditora, tas ir Dieva, cietumā. Šis mūžīgais cietums ir elle. Tā nav Dieva griba, lai kāds no mums nokļūtu šai cietumā. Taču, ja cilvēks nonicina Dieva žēlastību un izvēlas dzīvē savu, nevis Dieva ceļu, tad viņš neizbēgami nokļūst ellē. Bībele apgalvo, ka visi cilvēki, bez izņēmuma, ir grēcīgi. Tālab, mums ir jāizprot un jāatzīst šis fakts, ka mums ir nepieciešama Dieva piedošana. 
„Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. …..jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:10-12,23).
 Piedošana – tas ir vienīgais ceļš uz brīvību. Kad Dievs mums piedod, mēs saņemam dzīvības dāvanu un iespēju izkļūt brīvībā. 
„Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23).
 Lūk, kāpēc psalmu dziedātājs uzrakstīja: 
 „ Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!” (Psalms 32:1-2).
 Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt! Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ļaujiet Dievam jūs izmainīt caur kalpošanu, jo tie kuri kalpo, nekad nepaliks iepriekšējie!

    Tie, kuri kalpo Dievam un cilvēkiem, pastāvīgi mainīsies, pieaugs un pilnveidosies Dieva gudrībā. Caur kalpošanu Dievs mūs izmainīs!Aicinājums kalpot Dievam un cilvēkiem-tas ir aicinājums uz izmaiņām un pilnību, auglīgu un laimīgu dzīvi. Vai tu esi atbildējis uz Dieva aicinājumu kalpot citiem cilvēkiem ar tām dāvanām, kuras tu esi saņēmis no Dieva? Varbūt tu regulāri lūdz par to, lai Tas Kungs tevi izmaina. Es vēlos tev pateikt, ka par to ir vērts turpināt lūgt, jo Dievs mūs maina arī caur lūgšanām. Tomēr, Dievs mainīs mūs ne tikai caur lūgšanām, bet arī caur kalpošanu. Lūk, kāpēc Dievs saka, ka ja mēs patiesi vēlamies ieraudzīt acīmredzamas pārmaiņas savā dzīvē, mums ir jākalpo viens otram ar tām dāvanām, kuras esam saņēmuši no Viņa.
  • Cik svarīga ir labvēlība pret Dieva Valstību II

    „Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.”(Filipiešiem 1:6).Kāpēc Pāvels bija pārliecināts, ka Kungs pabeigs labo darbu, kuru Viņš iesācis ticīgo cilvēku dzīvēs? Rūpīgi aplūkojot kontekstā, jūs ieraudzīsiet, ka Pāvela pārliecība balstījās uz šo cilvēku attieksmi pret Dieva darbiem. Savas Vēstules iesākumā Pāvels runā par to, ka jau no paša sākuma, kopš šie cilvēki sāka staigāt ar Dievu, viņi ņēma līdzdalību evaņģēlijā.
  • Lai tas tev ir kā likums, ka tu neko nedarīsi bez lūgšanas!

    Viens pazīstams misionārs, kurš dzīvoja 18. gadsimtā, teica, kad mēs strādājam, tad mēs strādājam, bet tad, kad mēs lūdzam, tad strādā Dievs. Ir atšķirība starp mūsu spēku un Dieva spēku. Šī cilvēka vārdi apkopo visu, ko es jums cenšos pateikt. Kad mēs strādājam, tad mēs esam ierobežoti savos spēkos, bet tad, kad mēs lūdzam, – tad vairs nav nekādi ierobežojumi, tāpēc, ka Dievs ir bez robežām. Lūgšana atbrīvo Dieva spēku tam, ko mēs darām. Tāpēc, nepaļausimies uz sevi un saviem spēkiem, bet paļausimies uz Dievu un uz Viņa neierobežoto spēku.
  • Dzīvo Dievam un vērs savu skatienu uz Viņu, un Dievs piepildīs katru tavu vajadzību, jo Viņā nekā netrūkst!

    Katrs cilvēks meklē baudījumu vai gandarījumu šai dzīvē. Bet, lai rastu baudījumu dzīvē, ir vajadzīgs drošs avots, no kura varētu smelties spēku, prieku, mieru, veselību, radošās idejas. Ikdienas sadraudzība ar Dievu un uzticēšanās Viņam – tas ir tieši tas, kas pieved mūs pie šī patiesās dzīvības avota. Ārpus Dieva nav apmierinājuma un laimes. Vienīgais uzticamais vai drošais avots cilvēka dzīvē ir – Jēzus Kristus, pie mums Sūtītais. Izņemot Dievu, visi pārējie avoti – tie ir neuzticami(nedroši) avoti. Kamēr cilvēks to nesapratīs, viņš dzīsies pēc tā, kas nedod piepildījumu, un atdos savus spēkus tam, kas nekad nespēs atnest viņam apmierinājumu vai gandarījumu dzīvē.
  • Mūsu dzīvei ir jāatspoguļo Kristus dzīvība

    „Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2.Korintiešiem 4:10).Šīs Rakstu vietas mums parāda, ka mūsu sālījums kā zemes sālim un mūsu spēks Dievā izriet no Dieva dabas, kas plūst no mums uz citu cilvēku dzīvēm. Ja mūsos neatspoguļojas Kristus dzīvība un Viņa daba, tad kā gan varēs mainīties mūsu sabiedrība un citu cilvēku dzīves? Ja mēs grēkojam, ja dzīvojam bezdievīgu dzīvi, tad kā gan mēs citiem cilvēkiem varēsim liecināt par to, ka Kristus viņus var izglābt. Mums jāsaprot, ka tikai tā žēlastība, kas glābj mūs pašu, caur mums var izglābt arī citus cilvēkus.
  • Kādas ir priekšrocības sāpju un ciešanu laikā? II

    Problēmas pārbauda un attīra mūsu ticību.Bībele ļoti bieži salīdzina pārbaudījumus ar metālu kausējamo krāsni, kurā tiek sadedzināti visi piemaisījumi.„Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.”(1.Pētera 1:6-7).