Pateicība Dievam paredz ne tikai vārdus, kuri izskan no mūsu mutes, bet arī konkrētu darbību no mūsu puses

Sveicu jūs, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus! Vakar mēs runājām par to, ka Dievam ir sagatavotas speciālas svētības, kuras domātas pateicīgiem cilvēkiem. Bez tam, mēs atzīmējām, ka tieši pateicība palīdz mums nostiprināt savā dzīvē Dieva brīnumu. Un tad, kad tavs brīnums ir nostiprināts, Dievs sūta Savus eņģeļus, kuri parūpēsies par to, lai ar tavām svētībām neviens nespēlētos un neviens nepretendētu uz tām. Bībele aicina mūs staigāt bijībā Dieva priekšā. Viens no veidiem, kā mēs apliecinām dievbijību, – izrādot sajūsmu par Dieva brīnumiem, izrādot godbijību Viņa priekšā un godinot Viņa svēto Vārdu. Tāda attieksme garantē eņģeļu apsardzību visapkārt mūsu svētībām, lai mēs tās varētu baudīt ilgstoši. Ir svarīgi būt pateicīgiem arī kā draudzei, kā ģimenei, kā individuālai personībai, un neaizmirst brīnumainos Dieva darbus, kurus Viņš dara mūsu vidū, – pat ja tas izskatās kas neliels mūsu acīs. Mēs varam paust savu pateicību Dievam dažādos veidos. Patiesa pateicība ietver sevī sekojošus komponentus: 

1. Slava un priecīga (līksma) sirds.

 

„Kā es atmaksāšu Tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga Vārdu.” (Psalms 116: 12;17).

 

„ Tie lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem. Viņi lai nes pateicības upurus un sludina ar prieku Viņa darbus.” (Psalms 107: 21-22).

 

„Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja.”(Lūkas 17:15).

 

„ Tā Israēls redzēja lielo spēku, ko Tas Kungs bija parādījis pret ēģiptiešiem, un tauta bijās Tā Kunga un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum. Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šādu dziesmu: “Es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis. Zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā. Mans spēks un mana dziesma ir Tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana. Viņš ir mans stiprais Dievs – es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs – es Viņu paaugstināšu. Tas Kungs ir varens karavīrs – Kungs ir Viņa vārds. Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā.” (2.Mozus 14:31; 15:1-4).

 Pateicība cilvēka sirdī mudina viņu dziedāt Dievam, slavēt Viņu un nest Viņam pateicības upuri. 

1. Liecība un stāstījums citiem par brīnišķīgajiem Dieva darbiem.

 

„Viņi lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem, viņi lai cildina Viņu tautas draudzē un lai slavē vecajo saimē!” (Psalms 107:31-32).

 

1. Konkrēta rīcība.

 Pateicība Dievam paredz ne tikai vārdus, kuri izskan no mūsu mutes, bet arī konkrētu darbību no mūsu puses. Tas var izpausties, piemēram, kā sevis ziedošana kalpošanai, kā materiālais ziedojums Dieva darbiem, kā arī pildot Dievam dotos solījumus. 

„ Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Romiešiem 12:1).

 

„Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa, kā arī dažas sievas, kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari, un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citu sievu, kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu. Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda…” (Lūkas 8:1-5).

 

„ Kā es atmaksāšu Tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā Tā Kunga nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzāleme! Alelujā! ( Psalms 116:12, 18-19).

 

„ Šeit desmito tiesu saņem mirstīgi cilvēki, bet tur tas, par kuru liecina, ka viņš dzīvo.” (Ebrejiem 7:8).

 

„ Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: “Sīmani, Man tev kas jāsaka.” Viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.” Jēzus sacīja: “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?” Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.” Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: “Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi.” (Lūkas 7:36-44).

 Es gribu dot jums šodien padomu – pārdomājiet augšminētās Rakstu vietas, kuras aicina mūs pateikties Dievam un neaizmirst Viņa darbus, un sāciet pielietot pateicību savā dzīvē. Un aplūkojiet arī tādas Rakstu vietas, kā Ps.107:1-32; Ps.104:1-5; Ps.116:1-8; 1.Laiku 16:4-36. Tas viss palīdzēs jums ieraudzīt to, cik svarīgi priekš mums ir iemācīties būt par pateicīgiem cilvēkiem. Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije