Pestīšanas cerība ir reāla apsardzība pēdējās dienās!

Lai vairojas miers un žēlastība no Tā Kunga Jēzus Kristus šajā brīnišķīgajā dienā!

Līdz pat šim brīdim mēs runājām par pestīšanas cerību un par to, kā tā šajā laikā ietekmē mūsu dzīvi. Tad, kad mums ir pestīšanas cerība, mēs spēsim lūkoties nākotnē ar prieku un mieru. Ja daudzi cilvēki pasaulē ar šausmām gaida un skatās nākotnē, tad, pateicoties pestīšanas cerībai, mēs mierīgi un ar sajūsmu gaidām šo nākotni.

Kāpēc tā? Tāpēc ka Kristus mūsos – godības cerība!

„Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. Viņas kalps es esmu kļuvis pēc tām amata pilnvarām, ko Dievs man devis, lai pie jums tiktu piepildīts Dieva vārds, noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.” (Kolosiešiem 1:24-27).

Tad, kad cilvēkam ir atklāsme par to, ka tāpēc, ka Jēzus dzīvo viņa sirdī, viņam ir jāgaida godība (slava), nevis nelaime, tad prieks aizstāj bēdas un skumjas, un uztraukuma un baiļu vietā atnāk miers.

Jēzus, runājot par pēdējām dienām, sacīja;

„Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” (Lūkas 21:25-28).

Šajā fragmentā Jēzus runā par acīm redzamo pestīšanas cerības pārākumu. Aprakstot pēdējo laiku grūto periodu, Jēzus sacīja, ka būs spēcīgi satricinājumi, un debesu stiprumi sakustēsies. Viņš sacīja, ka būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, un virs zemes – tautas būs nomāktas un būs neziņa; un jūra trokšņos un celsies. Vieni cilvēki šajā laikā, gaidot postu, bailēs pamirs, ieslīgs skumjās un neizpratnē, bet citiem – galvas būs paceltas, un viņi dzīvos priecājoties un pielūdzot Dievu, gaidīs glābšanu un atbrīvošanu, jo viņiem ir pestīšanas cerība.

Pestīšanas cerība ir reāla apsardzība pēdējās dienās.

Turklāt pestīšanas cerība notur mūs uz Dieva ceļa un palīdz mums nepārtraukt fokusēties uz Dieva Valstības vērtībām.

„Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.”(Lūkas 21:34-36).

Ja mēs gaidām Glābēja Kristus atnākšanu, tad šajā laikā mēs būsim nomodā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka sadzīviskās problēmas pārņem mūs tik ļoti, ka mums vairs nepaliek laiks lūgšanām, kristīgajai sadraudzībai, kalpošanai Dievam utt.

Kristus pirmās atnākšanas laikā pasaule bija ieslīgusi reliģijā un reti kurš zināja to, ka Jēzus jau ir piedzimis. Taču bija kāds cilvēks, vārdā Sīmeans, kurš gaidīja Dieva iepriecinājumu savai tautai. Sīmeans ne tikai zināja par Jēzus piedzimšanu, bet zināja arī to, kad Jēzu atnesa uz Templi. Viņš devās turp, lai paturētu rokās Dieva pestīšanu.

Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” (Lūkas 2:25-32).

Pestīšanas cerība palīdzēja Sīmeanam dzīvot taisni un dievbijīgi. Viņš lūdza un gaidīja Dieva iepriecinājumu laikā, kad citi, iespējams, kurnēja un sūdzējās par visu un visiem. Sīmeans bija nomodā lūgšanās, tāpēc Svētais Gars deva viņam apsolījumu par to, ka viņš nāvi neredzēs, līdz nebūs redzējis Kristu, To Kungu.

Vai tu gadi Tā Kunga atnākšanu? Vai tu gaidi Viņa vārda atnākšanu? Kā tas ietekmē tavu ikdienas dzīvi? Ja tev kādu ziņu vai jaunumu dēļ joprojām ir bail domāt par nākošo dienu, ja tu joprojām neesi brīvs no šīm neveselīgajām rūpēm par nākotni, tad tev ir nepieciešams pasargāt savu prātu ar pestīšanas cerības bruņu cepuri. Bez šīs bruņu cepures daudzi šajās pēdējās dienās sajuks prātā. Tas Kungs lai jūs pasargā no tā!

Dieva mierā!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Pateicība Dievam paredz ne tikai vārdus, kuri izskan no mūsu mutes, bet arī konkrētu darbību no mūsu puses

    Tas var izpausties, piemēram, kā sevis ziedošana kalpošanai, kā materiālais ziedojums Dieva darbiem, kā arī pildot Dievam dotos solījumus. „ Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Romiešiem 12:1).

    Tas var izpausties, piemēram, kā sevis ziedošana kalpošanai, kā materiālais ziedojums Dieva darbiem, kā arī...

  • Atskaitīšanās veidi kristieša dzīvē

    (1) Aprūpētājs – māceklis vai skolnieks. Šādas atskaitīšanās forma piemērs ir Mozus un Jozua, Ēlija un Elīsa, Pāvels un Timotejs. Šis atskaitīšanās veids paredz, ka jums ir māceklis, kurā jūs ieguldat visu sevi un palīdzat viņam pieaugt Dievā. Izmantojot šādu atskaitīšanās formu, jūs esat atbildīgs par savu mācekli, – bet viņš savukārt atskaitās jums. Tas palīdz pieaugt Kristū un staigāt paklausībā Tam Kungam un savam aprūpētājam un māceklim.

    (1) Aprūpētājs - māceklis vai skolnieks. Šādas atskaitīšanās forma piemērs ir Mozus un Jozua, Ēlija un Elīsa...

  • Pavairošanas likums II

    „Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.”(Psalms, 126:5-6). Šī Rakstu vieta apstiprina to, ka tas, kurš sēj un strādā, neskatoties uz grūtībām un asarām, pļaus ražu ar gavilēm. Ja pareizi izmantojam Dieva doto sēklu, burtiskā nozīmē, ja to sējam, pat ja nākas sēt ar asarām, Dievs apsola bagātīgu ražu un prieku. Visas Jēzus līdzības par sēklu atklāj mums Dieva Valstības būtību.

    „Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku...

  • Svētais Gars – tas ir mūsu spēka noslēpums!

    „ Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni,..” (Efeziešiem 5:18). Pāvils uzrakstīja šos vārdus, jo pats bija piedzīvojis spēku, ko sniedz piepildīšanās ar Svēto Garu. Piepildīties ar Svēto Garu vajag pastāvīgi.

    „ Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni,..” (Efeziešiem 5:18). Pāvils...

  • Līdz ko Svētais Gars tevi atmasko, izsūdzi un nožēlo savus grēkus

    «Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms» (Мk.4:22). Šeit mēs redzam ļoti svarīgu Jēzus paziņojumu. Saskaņā ar šo rakstu vietu, viss, kas apslēpts, noteikti nāks gaismā. Ja mēs to pieņemsim, kā patiesību, tad mūsu dzīve Dieva un cilvēku priekšā būs caurskatāma. Katra mūsu nepareizā vai Dieva principiem neatbilstošā rīcība, agri vai vēlu nāks gaismā, un visas mūsu apslēptās lietas agri vai vēlu taps zināmas, visi mūsu neizsūdzētie, nenožēlotie un slepenie grēki agri vai vēlu taps zināmi visiem.

    «Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms» (Мk.4:22). Šeit mēs...

  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? II

    Apskatīsim to, kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas. 3.„….drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. Mācekļi drosmīgi un ar uzdrīkstēšanos sāka runāt Dieva Vārdu. Arī līdz tam viņi bija runājuši Dieva Vārdus, bet, pateicoties tam, ka lūgšana bija kļuvusi par viņu dzīves prioritāti, Jēzus mācekļi sāka to darīt ar lielāku drosmi, uzdrīkstēšanos. Tad, kad lūgšana kļūs par mūsu dzīves prioritāti, Dievs piepildīs mūsu sirdi ar uzdrīkstēšanos un drosmi.

    Apskatīsim to, kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas. 3.„....drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. Mācekļi drosmīgi un...