Pestīšanas cerība ir reāla apsardzība pēdējās dienās!

Lai vairojas miers un žēlastība no Tā Kunga Jēzus Kristus šajā brīnišķīgajā dienā!Līdz pat šim brīdim mēs runājām par pestīšanas cerību un par to, kā tā šajā laikā ietekmē mūsu dzīvi. Tad, kad mums ir pestīšanas cerība, mēs spēsim lūkoties nākotnē ar prieku un mieru. Ja daudzi cilvēki pasaulē ar šausmām gaida un skatās nākotnē, tad, pateicoties pestīšanas cerībai, mēs mierīgi un ar sajūsmu gaidām šo nākotni.Kāpēc tā? Tāpēc ka Kristus mūsos – godības cerība!
„Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. Viņas kalps es esmu kļuvis pēc tām amata pilnvarām, ko Dievs man devis, lai pie jums tiktu piepildīts Dieva vārds, noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.” (Kolosiešiem 1:24-27).
Tad, kad cilvēkam ir atklāsme par to, ka tāpēc, ka Jēzus dzīvo viņa sirdī, viņam ir jāgaida godība (slava), nevis nelaime, tad prieks aizstāj bēdas un skumjas, un uztraukuma un baiļu vietā atnāk miers.Jēzus, runājot par pēdējām dienām, sacīja;
„Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” (Lūkas 21:25-28).
Šajā fragmentā Jēzus runā par acīm redzamo pestīšanas cerības pārākumu. Aprakstot pēdējo laiku grūto periodu, Jēzus sacīja, ka būs spēcīgi satricinājumi, un debesu stiprumi sakustēsies. Viņš sacīja, ka būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, un virs zemes – tautas būs nomāktas un būs neziņa; un jūra trokšņos un celsies. Vieni cilvēki šajā laikā, gaidot postu, bailēs pamirs, ieslīgs skumjās un neizpratnē, bet citiem – galvas būs paceltas, un viņi dzīvos priecājoties un pielūdzot Dievu, gaidīs glābšanu un atbrīvošanu, jo viņiem ir pestīšanas cerība.Pestīšanas cerība ir reāla apsardzība pēdējās dienās.Turklāt pestīšanas cerība notur mūs uz Dieva ceļa un palīdz mums nepārtraukt fokusēties uz Dieva Valstības vērtībām.
„Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.”(Lūkas 21:34-36).
Ja mēs gaidām Glābēja Kristus atnākšanu, tad šajā laikā mēs būsim nomodā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka sadzīviskās problēmas pārņem mūs tik ļoti, ka mums vairs nepaliek laiks lūgšanām, kristīgajai sadraudzībai, kalpošanai Dievam utt.Kristus pirmās atnākšanas laikā pasaule bija ieslīgusi reliģijā un reti kurš zināja to, ka Jēzus jau ir piedzimis. Taču bija kāds cilvēks, vārdā Sīmeans, kurš gaidīja Dieva iepriecinājumu savai tautai. Sīmeans ne tikai zināja par Jēzus piedzimšanu, bet zināja arī to, kad Jēzu atnesa uz Templi. Viņš devās turp, lai paturētu rokās Dieva pestīšanu.
Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” (Lūkas 2:25-32).
Pestīšanas cerība palīdzēja Sīmeanam dzīvot taisni un dievbijīgi. Viņš lūdza un gaidīja Dieva iepriecinājumu laikā, kad citi, iespējams, kurnēja un sūdzējās par visu un visiem. Sīmeans bija nomodā lūgšanās, tāpēc Svētais Gars deva viņam apsolījumu par to, ka viņš nāvi neredzēs, līdz nebūs redzējis Kristu, To Kungu.Vai tu gadi Tā Kunga atnākšanu? Vai tu gaidi Viņa vārda atnākšanu? Kā tas ietekmē tavu ikdienas dzīvi? Ja tev kādu ziņu vai jaunumu dēļ joprojām ir bail domāt par nākošo dienu, ja tu joprojām neesi brīvs no šīm neveselīgajām rūpēm par nākotni, tad tev ir nepieciešams pasargāt savu prātu ar pestīšanas cerības bruņu cepuri. Bez šīs bruņu cepures daudzi šajās pēdējās dienās sajuks prātā. Tas Kungs lai jūs pasargā no tā!Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ciešanas kā disciplīnas mērs III

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.
  • Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi II

    Kārība – tā ir nedabiska apetīte uz kaut ko. Piemēram, ja netiek kontrolēts seksuāls uzbudinājums, tas var novest līdz izvarošanai, netiklībai, laulības pārkāpšanai un dažāda veida seksuāliem izkropļojumiem. Savukārt, tas viss, bieži ir avots dažādām saslimšanām, tajā skaitā arī neārstējamām slimībām. Tālāk seko – spēcīga vainas sajūta, depresija, pašnāvība, ģimenes iziršana, bērnu ciešanas, vardarbība, naids un citas līdzīgas parādības, tās visas lietas ir seksuālās kārības auglis un rezultāts. Cita veida kārība šajā kategorijā ir neveselīga apetīte uz ēdienu, alkohola lietošanu, naudu. Tas viss mūsu sabiedrībā atnes nepanesamas sāpēs un ciešanas caur alkoholismu, narkomāniju, azartspēlēm, zādzībām, nodevību, slepkavībām un citām lietām.
  • Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana III

    Lūgšana – tā ir tuvināšanās Dievam.Aplūkosim Jēkaba 4:8 „Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums…..”Lūgšana – tā ir apzināta tuvināšanās Dievam. Lūgt – tas nozīmē apzināti sevi tuvināt Dievam.Kurš no jums vēlas tuvināties Dievam? Kurš no jums vēlas, lai Dievs ir viņam tuvāk? Dievs nevar būt tuvāk, kā Viņš jau ir. Bet tu vari tuvināties Dievam. Dievs ir tuvu mums, Viņš saka: „Es esmu te!” Bet tu jautā: „Dievs, kur tu esi?”. Atcerieties, tad kad Ēlija aizbēga, viņš sauca: „Dievs, kur Tu esi?”. Bet Dievs bija ar viņu. Dievs ir it visur! Un mēs varam tuvināties Dievam caur lūgšanu.
  • Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt? III

    Jūs zināt, ka cilvēka dzīve sastāv no ieradumiem. Ir labi ieradumi, ir slikti ieradumi. Jebkurš ieradums, kas dod labu rezultātu, pieprasa no mūsu puses piepūli un disciplīnu. Ja, lūgšana nekļūs par vienu no tādiem ieradumiem, tad mūsu lūgšanu dzīve nekad nekļūs efektīva un produktīva. Es gribu nocitēt sengrieķu filozofa Aristoteļa izteikumu par ieradumu: „Mēs esam tie, ko pastāvīgi un vairākkārtēji darām”. Citiem vārdiem sakot, mūsu būtība ir tas, ko mēs pastāvīgi darām. Tāpēc, ja mēs vēlamies būt pārāki kādā lietā, tad šai lietai ir jākļūst par mūsu ieradumu.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? IV

    Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad cilvēki tieksies pie tevis, pat nesaprotot, kāpēc viņi to dara. Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad tavā dzīvē būs labvēlība no Dieva un cilvēku puses. Kas ir labvēlība? Tā ir vēlēšanās sniegt tev palīdzību. Cilvēki vēlēsies tev palīdzēt. Cilvēki vēlēsies ņemt aktīvu dalību tavā dzīvē, pat bez tā, ka tu viņiem to lūgsi vai sauksi viņus palīgā. Tā ir Dieva labvēlība. Un, nav obligāti, ka tie būs cilvēki, kurus tu pazīsti. Tie var būt cilvēki, kuri tevi, ne reizi nav redzējuši. Dievs – ir brīnišķīgs Dievs! Un, tas ir jāpiedzīvo personīgi.
  • Kāpēc cilvēki izvēlas būt bezatbildīgi? III

    Bailes paralizē un ierobežo cilvēku, atņem viņam spēku un uzdrīkstēšanos virzīties uz priekšu, neļauj izpausties tiem talantiem un dāvanām, kas cilvēkam dotas. Bailes laupa cilvēkam ticību Dievam. Viltīga sirds dara cilvēku par egoistu, bet viņa motīvus – netīrus. Tādam cilvēkam ir sveša atbildības sajūta par savu rīcību un vārdiem. Viņš dzīvo pēc principa: „ Es nevienam neko neesmu parādā, bet man ir parādā – visi.”