Savstarpējās attiecības un draudzība ar Dievu maina cilvēku un viņa dzīvi

Sveicu jūs, dārgie draugi, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Es ticu, ka, lasot šos ikdienas vēstījumus, jūs saņemat uzmundrinājumu un iedvesmu.Līdz šim mēs ar jums runājām par to, ka pastāv vairāki veidi (paņēmieni) vai ceļi, ar kuru palīdzību Dievs veic mūsos izmaiņas. Viens no tādiem paņēmieniem ir savstarpējās attiecības.Šodien parunāsim par to, kādā veidā, caur attiecībām ar Viņu, Dievs veic mūsos izmaiņas, un par to, kādus pienākumus mums uzliek šī jautājuma izpratne.Mūsu Dievs ir savstarpējo attiecību Dievs, un Viņš izmanto savstarpējās attiecības kā instrumentu tam, lai mainītu mūs. Jebkuras savstarpējās attiecības ietekmē tos, kuri iesaistīti šajās attiecībās. Dievišķais mērķis jebkurām attiecībām – lai mēs caur šīm attiecībām mainītos, pilnveidotos un pielīdzinātos Jēzus Kristus tēlam.Savstarpējās attiecības var iedalīt divās kategorijās: Vertikālās attiecības (ar Dievu) un horizontālās attiecības (ar cilvēkiem). Itin visas attiecības maina mūs. Kālab mēs nākam pie Dieva? Jo mēs vēlamies, lai Dievs mainītu mūs un mūsu apstākļus. Mēs zinām, ka Dievs nemainās, tālab, mūsu savstarpējās attiecībās ar Viņu jāmainās mums, un ne Viņam. Dievs nemainās, jo Viņš ir pilnīgs itin visos Savos darbos un ceļos. 
„Jo es slavēšu Tā Kunga Vārdu: dodiet godu mūsu Dievam! Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.”(5.Mozus 32:3-4).
Bībele saka, ka divi nevarēs iet kopā, ja tie iepriekš nebūs sarunājuši. 
„Ja divi kopā staigā, vai tad viņi nav savā starpā jau iepriekš sarunājušies?”(Āmosa 3:3).
 Vai mēs varam turpināt draudzēties ar Dievu, ja mēs neesam sarunājuši un neatrodamies vienotībā ar Viņu, Viņa mērķiem, Viņa standartiem un Viņa vērtībām? Protams, nē! Ja es gribu iet kopā ar Dievu, draudzēties ar Viņu un pa īstam sajust sevi kā Viņa draugu, tad man ir jāmainās un jāpiekrīt Viņa draudzības noteikumiem. Dievs nemainās, jo viņam nevajag mainīties, tāpēc, tieši man ir jāmaina savi uzskati par dzīvi, savas vērtības un dzīves prioritātes, ar nolūku, lai saglabātu draudzību un savstarpējās attiecības ar Dievu. Ja es negribu mainīties, es nevarēšu būt Dieva draugs. Ja divi nevar staigāt kopā tikmēr, kamēr tie nav sarunājuši, – tas nozīmē, ka cilvēks, kurš negrib vienoties( sarunāt) ar Dievu, nevarēs staigāt ar Viņu.Piemēram, ja es gribu, lai Dievs atbild uz manām lūgšanām, man ir jāpiekrīt Viņa noteikumiem. Lai mūsu lūgšanas saņemtu atbildi, Dievs vēlas redzēt mūsos:
  • tiekšanos uz svētu dzīvi un atzīšanos savos grēkos (Psalms 14:1-5; 24:3-6; 66:18;
Sal. Pamācības 28:13; Jesajas 59:1-2; Jāņa 1:7-9). 
„Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:7-9).
 
  • ka piedodam saviem pāri darītājiem (Mateja 6:14-15; 2.Korint. 2:10-11; Mateja 18:21-35)
 
„Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.”(Mateja 6:14-15).
 
  • ka mūsos nav rūgtuma attiecībā pret savu vīru (sievu), kā arī attiecībā pret citiem cilvēkiem. (1.Pētera 3:7; Ījaba 42:10; Ebrejiem 12:15).
 
„Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas.”(1.Pētera 3:7).
 
„Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti.”(Ebrejiem 12:15).
 
  • jūtību pret Dieva vārdu (Sal. Pamācības 1:23-33; Jāņa 15:7).
 
„Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība.”(Sal. Pamācības 28:9).
 
  • jebkāda elka izslēgšanu no savas sirds (Sal. Pamācības 14:14; Ecēhiēla 14:3).
 
“Cilvēka bērns, šie vīri ir ieslēguši savus elkus savā sirdī un, celdami tos savu acu priekšā, apgrēkojas. Vai lai Es tad atļautu Sevi tādiem vēl izjautāt?” (Ecēhiēla 14:3).
 Vai redzat, cik ļoti var mainīties un pārveidoties tā cilvēka dzīve, kurš nopietni meklē Dievu un ceļ attiecības ar Viņu balstoties uz Viņa noteikumiem.Un tātad, savstarpējās attiecības un draudzība ar Dievu maina cilvēku un viņa dzīvi. Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt!Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums II

    Bībele saka, ka ticība nāk no sludināšanas, bet sludināšana – no Dieva Vārda. Ja es jūtu, ka mana lūgšana – nav līmenī, kas man būtu jādara? Varbūt, ka ir jālasa grāmata par uzplaukumu vai dziedināšanu, vai jāklausās svētruna par atbrīvošanu un dzīves lāstu sagraušanu, vai jāsaka: „Sātans un viņa nešķīstie spēki ir vainīgi tajā, ka mana lūgšanu dzīve nav līmenī. Tie ir viņi, kas man traucē.” Par visu, kas notiek dzīvē, cilvēki bieži vaino sātanu. Kad es dzirdu svētrunas, kurās tiek pastāvīgi runāts par sātanu vai ļaunajiem gariem, es domāju, par ko tad mēs sludinām, kuru mēs pagodinām? Lasiet Evaņģēliju un tur jūs ieraudzīsiet, ka Jēzus ļoti īsi teica sātanam: „Izej no viņa”, un gāja tālāk. Sātans nav vainīgs tajā, ka tu nelūdz.
  • Kādēļ ir nepieciešams padarīt slavēšanu par savu dzīvesveidu

    Slavēšana ir mūsu ticības uz Dievu izrādīšana.Romiešiem 4: 20, mēs lasām, ka Ābrahāms „Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā”. Viens no veidiem, kā mēs varam gan parādīt, gan celt stipru ticību savā dzīvē, ir iemācīties pagodināt jeb dot slavu. Viens no veidiem, kā mēs pagodinām Dievu, ir Viņam ticēt, Viņu slavēt un turēties pie Viņa vārda par spīti dzīves negatīvajiem apstākļiem. Tikai tie, kas tic, ka Dievs valda pār viņu dzīvi un situāciju, spēj tā dzīvot. Bet patiesība ir tā, ka mēs nevaram izbaudīt dzīvi Dievā, līdz mēs neiemācīsimies Viņu pagodināt, parādot Viņam savu ticību caur ikdienas slavēšanu.
  • To, ko cilvēks sēj, tieši tas viņam būs arī jāpļauj

    Visa jūsu dzīve sastāv no sēšanas. Mūsu vārdi – tā ir sēkla, mūsu darbības – arī ir sēkla. Pat visa jūsu pasivitāte, vai bezdarbība – arī ir sēkla.Un tā, katru dienu jūs savā dzīvē sējat, vai nu miesā, vai nu garā. Viens veids, kā jūs varat sēt garā, – ir izmantot katru iespēju, kuru jums dod Dievs, lai darītu kaut ko labu visiem cilvēkiem, īpaši saviem ticības biedriem.
  • Mīlestība – tas ir pēdējo laiku uzvaras ierocis III

    Mīlestības princips pasargā mūsu sirdis, pasargā mūsu emocijas, mūsu dzīvi no traumām un rētām. Pēdējās dienās palielināsies ļaunums, naids, nodevība, cietsirdība, nepareizas attiecības cilvēku starpā. Jēzus negrēkoja, bet cilvēki tik un tā zaimoja, runāja ļaunu par Viņu. Bet, kā tad Viņš reaģēja uz šīm ļaunajām valodām, zaimiem? Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, Viņš nekad ļaunu neuzvarēja ar ļaunu. Jēzus zināja, ka tas nedarbosies, bet tikai vairos ļaunuma, sāpju, emocionālo rētu un naida straumi tā cilvēka dzīvē, kurš mēģinās ļaunu uzvarēt ar ļaunu
  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā

    Bībelē ir teikts, ka Dievs valda pār visu – gan debesīs gan uz zemes. Kad mēs lasām 1-mo Mozus grāmatu, mēs redzam, ka Dieva radīja cilvēku, un tur pat mēs lasām par mērķi, uzdevumu vai Dieva nodomu, kāds Dievam ir attiecībā uz cilvēku. Dievs radīja cilvēku tālab, lai cilvēks valdītu uz zemes un pārvaldītu to Dieva labad. Tāpēc, sākotnējais Dieva nodoms un sākotnējais Dieva uzdevums cilvēkam ir saistīts ar to, lai cilvēks valdītu uz zemes un pārvaldītu zemi Dieva labad. Par to ir teikts 1-jā Mozus grāmatā 1:26-28:
  • Kā atbrīvot labvēlību savā dzīvē?

    Labvēlība cilvēka dzīvē – tā nav vienkārši nejaušība, tā atnāk caur sapratni par Dieva ceļiem. Pastāv noteikti dievišķie noslēpumi, kurus ir nepieciešams izprast un tie jāpielieto, lai varētu atbrīvot Dieva labvēlības spēku savā dzīvē.“Taisnais ienīst melus un krāpšanu, bet bezdievis apkauno savu tuvāku un liek apsmieklā pats sevi.”(Salamana pam. 13:5).