Savstarpējās attiecības un draudzība ar Dievu maina cilvēku un viņa dzīvi

Sveicu jūs, dārgie draugi, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Es ticu, ka, lasot šos ikdienas vēstījumus, jūs saņemat uzmundrinājumu un iedvesmu.Līdz šim mēs ar jums runājām par to, ka pastāv vairāki veidi (paņēmieni) vai ceļi, ar kuru palīdzību Dievs veic mūsos izmaiņas. Viens no tādiem paņēmieniem ir savstarpējās attiecības.Šodien parunāsim par to, kādā veidā, caur attiecībām ar Viņu, Dievs veic mūsos izmaiņas, un par to, kādus pienākumus mums uzliek šī jautājuma izpratne.Mūsu Dievs ir savstarpējo attiecību Dievs, un Viņš izmanto savstarpējās attiecības kā instrumentu tam, lai mainītu mūs. Jebkuras savstarpējās attiecības ietekmē tos, kuri iesaistīti šajās attiecībās. Dievišķais mērķis jebkurām attiecībām – lai mēs caur šīm attiecībām mainītos, pilnveidotos un pielīdzinātos Jēzus Kristus tēlam.Savstarpējās attiecības var iedalīt divās kategorijās: Vertikālās attiecības (ar Dievu) un horizontālās attiecības (ar cilvēkiem). Itin visas attiecības maina mūs. Kālab mēs nākam pie Dieva? Jo mēs vēlamies, lai Dievs mainītu mūs un mūsu apstākļus. Mēs zinām, ka Dievs nemainās, tālab, mūsu savstarpējās attiecībās ar Viņu jāmainās mums, un ne Viņam. Dievs nemainās, jo Viņš ir pilnīgs itin visos Savos darbos un ceļos. 
„Jo es slavēšu Tā Kunga Vārdu: dodiet godu mūsu Dievam! Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.”(5.Mozus 32:3-4).
Bībele saka, ka divi nevarēs iet kopā, ja tie iepriekš nebūs sarunājuši. 
„Ja divi kopā staigā, vai tad viņi nav savā starpā jau iepriekš sarunājušies?”(Āmosa 3:3).
 Vai mēs varam turpināt draudzēties ar Dievu, ja mēs neesam sarunājuši un neatrodamies vienotībā ar Viņu, Viņa mērķiem, Viņa standartiem un Viņa vērtībām? Protams, nē! Ja es gribu iet kopā ar Dievu, draudzēties ar Viņu un pa īstam sajust sevi kā Viņa draugu, tad man ir jāmainās un jāpiekrīt Viņa draudzības noteikumiem. Dievs nemainās, jo viņam nevajag mainīties, tāpēc, tieši man ir jāmaina savi uzskati par dzīvi, savas vērtības un dzīves prioritātes, ar nolūku, lai saglabātu draudzību un savstarpējās attiecības ar Dievu. Ja es negribu mainīties, es nevarēšu būt Dieva draugs. Ja divi nevar staigāt kopā tikmēr, kamēr tie nav sarunājuši, – tas nozīmē, ka cilvēks, kurš negrib vienoties( sarunāt) ar Dievu, nevarēs staigāt ar Viņu.Piemēram, ja es gribu, lai Dievs atbild uz manām lūgšanām, man ir jāpiekrīt Viņa noteikumiem. Lai mūsu lūgšanas saņemtu atbildi, Dievs vēlas redzēt mūsos:
  • tiekšanos uz svētu dzīvi un atzīšanos savos grēkos (Psalms 14:1-5; 24:3-6; 66:18;
Sal. Pamācības 28:13; Jesajas 59:1-2; Jāņa 1:7-9). 
„Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:7-9).
 
  • ka piedodam saviem pāri darītājiem (Mateja 6:14-15; 2.Korint. 2:10-11; Mateja 18:21-35)
 
„Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.”(Mateja 6:14-15).
 
  • ka mūsos nav rūgtuma attiecībā pret savu vīru (sievu), kā arī attiecībā pret citiem cilvēkiem. (1.Pētera 3:7; Ījaba 42:10; Ebrejiem 12:15).
 
„Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas.”(1.Pētera 3:7).
 
„Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti.”(Ebrejiem 12:15).
 
  • jūtību pret Dieva vārdu (Sal. Pamācības 1:23-33; Jāņa 15:7).
 
„Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība.”(Sal. Pamācības 28:9).
 
  • jebkāda elka izslēgšanu no savas sirds (Sal. Pamācības 14:14; Ecēhiēla 14:3).
 
“Cilvēka bērns, šie vīri ir ieslēguši savus elkus savā sirdī un, celdami tos savu acu priekšā, apgrēkojas. Vai lai Es tad atļautu Sevi tādiem vēl izjautāt?” (Ecēhiēla 14:3).
 Vai redzat, cik ļoti var mainīties un pārveidoties tā cilvēka dzīve, kurš nopietni meklē Dievu un ceļ attiecības ar Viņu balstoties uz Viņa noteikumiem.Un tātad, savstarpējās attiecības un draudzība ar Dievu maina cilvēku un viņa dzīvi. Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt!Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi

    Lūk, viens no iemesliem, kālab es saku, ka tad, ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi. Ja mēs nekalpojam, tad mēs līdzināmies cilvēkam, kurš tikai saņem, bet neatdod. Agrāk vai vēlāk tāds cilvēks sāks garīgi smirdēt. Aplūkojiet jebkuru upi, ezeru, kuros ūdens ietek, bet no tiem nekas neizplūst. Pēc kāda laika ūdens šādās vietās kļūs sāļš, miris un bez dzīvības pazīmēm.
  • Lūgšana – tā ir divpusēja saruna

    Es jau teicu, ka lūgšanā pats galvenais nav tas, ko es saku Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas teikt man. Es paskaidošu kāpēc. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat pateikt Dievam tādu, ko Viņš jau nezinātu? Visu to, ko jūs sakāt Dievam, Viņš jau zina. Tev tā šķiet, ka neviens nezina to, caur ko tu šobrīd ej, ka neviens nezina, kādas ir tavas problēmas, ka neviens nezina, cik tev ir grūti. Iespējams, ka neviens neko nezina, bet tikai ne Dievs. Dievs zina visu! Un pat vairāk, – Dievs zina izeju no šīs situācija. Tādā gadījumā, kas ir svarīgāk, atnākt uz lūgšanām, izteikties un aiziet?
  • Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

    Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.
  • Kā Dievs pārmāca un disciplinē Savus bērnus IV

    Dažreiz šīs grūtības var izpausties caur slimību vai kādu kaiti. Svarīgi būtu atzīmēt vēl reiz, ka ne katra slimība norāda uz to, ka cilvēka dzīvē ir grēks. Dievs nesūta slimības mūsu dzīvē, lai caur to mācītu mūs ( diemžēl par to māca daudzi sludinātāji, bet tas neatbilst patiesībai). Tāds apgalvojums vienkārši nav patiess.„ 2 Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”3 Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa2:2-3)
  • Ejot cauri sāpēm, pārbaudījumiem vai grūtībām, iemācies visā tajā slavēt To Kungu!

    Sāpes un problēmas ir instrumenti, kurus Dievs izmanto mūsu garīgajai izaugsmei. Mēs mācamies paklausību caur ciešanām.„un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis. “ (Ebr.5: 8).Zelts tiek attīrīts ar ļoti augstas temperatūras palīdzību. Pārbaudījumi arī ir šī augstā temperatūra, kura mūs attīra. Mūsu ticībai ir jālīdzinās attīrītam zeltam.
  • Mēs esam Dieva vēstneši II

    Mēs ar jums runājām par to, ka, ja mums nebūs sapratnes par to, kāda ir mūsu loma un funkcija uz šīs zemes, – mēs nevarēsim izpatikt Dievam. Un vēl, mēs runājām par to, ka Dievs palīdz mums sasniegt šo sapratni caur Viņa Vārdu. Bībelē izmantojamās metaforas palīdz mums ieraudzīt to, ko Dievs gaida no katra ikviena no mums un to, kā mēs varam izpatikt Dievam. Vakar mēs runājām par vienu no Bībeles metaforām – „vēstnesis” vai „vēstnieks”. Dievs Savā Vārdā runā par to, ka mēs esam Viņa vēstneši, caur kuriem Dievs izlīdzina šo pasauli ar Sevi. Mums ir jābūt atklāsmei par to, kas mēs, kā Dieva bērni, esam Jēzū Kristū, un atklāsmei jābūt, lai mēs uz šīs zemes varētu staigāt Dieva dotajā varā un valdīt.