Es sveicu jūs, dārgie Dieva bērni, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Es lūdzos par to, lai Dieva žēlastība šodien piepilda jūsu dzīvi.Mēs ar jums runājām par to, ka Dievam ziedojies cilvēks māk priecāties kārdināšanās un paciest bēdas. Taču, vairāk par visu ziedojies cilvēks priecājas tad, kad viss viņa dzīvē notiek saskaņā ar Dieva aicinājumu. Mēs runājām arī par to, ka Jēzus ar Savu piemēru nodemonstrēja ko nozīmē ziedoties Dievam un Viņa gribas piepildīšanai. Mēs ieraudzījām, ka:
- Jēzus Dieva gribu vērtēja augstāk, kā fizisko barību.
- Jēzus nekad nemeklēja Savu gribu, bet vienmēr un it visā meklēja Dieva gribu.
„Tad Jēzus turpināja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,…. Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.”(Jāņa 5:19,30).
Ziedošanās Dievam no kristieša pieprasa, lai tas it visā ņemtu vērā to, ko Dievs no viņa vēlas vienā vai otrā situācijā, un lai viņš ikvienu savu rīcību un lēmumu noteikti bāzē tieši uz to.Vēlēšanās piepildīt Dieva gribu vienmēr un it visā – tas ir pierādījums tam, ka cilvēks ir ziedojies Dievam. Šāda vēlēšanās izdara būtisku ietekmi uz to, ar kādu attieksmi cilvēks lasa Bībeli, kā viņš klausās svētrunas un Dieva vārda mācību, un pats galvenais, kā un kāpēc viņš komunicē ar Dievu. Dievam ziedojies kristietis jau vairs nemeklē formālu vai virspusēju sadraudzību ar Dievu, kas izriet no reliģiozas pienākuma apziņas. Viņš meklē dziļu un personīgu sadraudzību ar Dievu, kuras dēļ viņš ir gatavs maksāt jebkuru cenu. Dievam ziedojies cilvēks jau vairs nemeklē savu gribu, bet tikai un vienīgi to, lai izpatiktu Dievam it visā, – vārdos, darbos un domās.
- Jēzum bija prioritāte attiecībā uz to, ar ko kopā Viņš pavadīja vairāk laika.
„Un ļaudis sēdēja ap Viņu un Viņam sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē.” Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: “Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.”(Marka 3:32-35).
Ziedošanās un vēlme piepildīt Dieva gribu atspoguļojas attiecībā uz to, kā un ar ko mēs pavadām savu laiku. Jēzus dzīvē mēs redzam, ka Viņš atzina par labāku pavadīt laiku ar tiem cilvēkiem, kuri līdzīgi Viņam vēlējās piepildīt Dieva gribu. Ja jūs esat tādu cilvēku ielenkumā, kuri nekur nevirzās šajā dzīvē, tad arī jūs drīz vien varat pazaudēt savu mērķi un virzienu savai dzīvei. Ja jūs daudz laika pavadāt kopā ar cilvēkiem, kuriem nav redzējuma par savu dzīvi, tad arī jūs drīz vien nebūsiet spējīgi redzēt savu mērķi dzīvē.Tas ir tieši tas, kas notika ar Ābrahāmu. Dievs aicināja viņu iziet no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Dievs viņam norādīs.
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs.”(1.Mozus 12:1-4).
Paklausot Tam Kungam, Ābrahāms ar savu sievu Sāru devās ceļā. Bet, viņš paņēma līdz arī savu brāļadēlu Latu, kurš vēlāk aizsedza Ābrahāma garīgo redzējumu. Kad Ābrahāms iegāja tai zemē, kuru Dievs bija apsolījis viņam un viņa pēcnācējiem, – zemē, kuras dēļ tas bija pametis savu dzimteni, – viņš vairs nebija spējīgs dzirdēt Dieva teikto un ieraudzīt to zemi līdz brīdim, kamēr Lats nešķīrās no viņa.Tas, kas ir tev visapkārt ietekmēs to, vai tu ieiesi savā liktenī no Dieva vai arī nē, vai tu piepildīsi savu aicinājumu Dievā vai arī nē.Šodien nopietni padomājiet par to!Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt!Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije
