Vai tu dzirdi, ko runā Dievs?

Miers jums un žēlastība no Dieva mūsu Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus!Sveicinu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Šodien es vēlos uzsākt sarunu par ļoti svarīgu tēmu: „Vai tu dzirdi, ko runā Dievs”?Dievs runā pastāvīgi! Jautājums ir, vai tu dzirdi, ko Viņš saka?Dievs visu radīja ar Savu Vārdu un visu satur kopā Sava Vārda spēkā.
“Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” (1.Mozus 1:3).
“Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā.” (Ebrejiem 1:3).
Reiz Jēzus sacīja:
“Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.”(Jāņa 10:27-29).
Šai fragmentā Jēzus runā par avīm, kuras klausa Viņa balsij. Jēzus par viņām teica tādus vārdus: „Es dodu viņām mūžīgo dzīvību”. Viņš neteica „Es devu viņām mūžīgo dzīvību”. Vārds „devu” ir pagātnē, un ja Jēzus būtu teicis, ka Viņš ir devis mūžīgo dzīvību, – tas nozīmētu, ka Dievs jau reiz ir devis dzīvību un uz visiem laikiem. Bet tā kā Jēzus izmantoja vārdu „dodu”, šeit runa iet par tagadni, un ne par mūžīgo dzīvību, kuru mēs saņēmām pēc grēku nožēlas un pieņemot Jēzu Kristu kā savu Kungu un Glābēju. Jēzus runā par ikdienas glābšanu, kuru Viņš dāvā mums caur mūsu ikdienas paklausību un sekošanu Viņa balsij.Reiz Dievs atvēra man acis, lai es ieraudzītu atšķirību starp augšāmcelšanās dzīvību, kuru mēs saņēmām pēc grēku nožēlas, un dzīvību pārpilnībā, kuru mēs baudām katru dienu. Augšāmcelšanās dzīvība ir ieslēgta mūsos, un mēs to saņemam grēku nožēlas brīdī. Bet šodien var satikt ļoti daudz cilvēku, kuriem ir augšāmcelšanās dzīvība, bet viņi dzīvo nelaimīgu dzīvi. Cik daudz ticīgo jūs zināt, kuri nāk uz draudzi, un tai pat laikā viņi ir neapmierināti ar savu dzīvi? Tādu cilvēku ir daudz! Tad, kur ir problēma? Problēma ir tajā, ka augšāmcelšanās dzīvība jau ir viņos, bet dzīvība pārpilnībā – nav. Kāda ir atšķirība starp augšāmcelšanās dzīvību un dzīvību pārpilnībā? Jēzus teica:
 „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.”(Jāņa 10:27-28).
Ar to Jēzus gribēja pateikt, ka nekādi satricinājumi, nekādas problēmas vai apstākļi nespēs izraut Viņa avis no Dieva rokām līdz brīdim, kamēr viņas klausa Dieva balsij.Gribot vai negribot, bet mēs pastāvīgi dzirdam kāda balsi.Reizēm tu dzirdi sava saprāta balsi, kura uzspiež un diktē tev noteiktas domas. Tomēr, ja tu dzīvo pēc sava saprāta balss, tu nekad nespēsi ieiet pārdabiskajā sfērā, no kurienes Dievs iniciē Savu darbību. Tavs prāts nespēj saprast Dievu, tāpēc saprāta diktēta dzīve liedz tev saņemt no Dieva to, ko Viņš ir tev sagatavojis.Bībelē ir teikts:
„ Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. „ (1.Korintiešiem 2:9).
Ja tas tā ir, bet Bībele – tā ir patiesība, tad tavs saprāts nezina visu patiesību par tavu dzīvi, par taviem apstākļiem un par tavu nākotni. Saprātam nav jādiktē mums, kam mums ticēt vai neticēt. Katram ticīgajam jāiemācās apzināti ignorēt saprāta balsi, it īpaši, kad tas nesakrīt ar to, ko saka Dievs. Tu nevari sadzirdēt Dieva balsi, ja tu visu laiku klausies sava saprāta balsi.Lai Dievs jūs bagātīgi svētī šai dienā!Tiksimies rīt!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievs nevēlas, lai jūs padodaties!

    Šodien, līdzko viss nenotiek tā, kā cilvēki to ir gaidījuši vai arī problēmu nastas kļūst pārāk smagas,- daudzi padodas. Teikšu godīgi, ka iet caur pārbaudījumiem ar cieņu nav viegli, – tas ir jāmācās, un pie tā ir jānonāk. Lai ar cieņu ietu cauri pārbaudījumiem ir jāzina, ka tas nenotiek automātiski, ka sevi tam ir jāsagatavo.Ja mēs jau laicīgi nesāksim strādāt pie sevis šajā virzienā, tad, laiku pa laikam, mēs zaudēsim un padosimies. Tāds dzīvesveids mums traucēs būt stabiliem un virzīties šajā dzīvē uz priekšu.
  • Jēzus Kristus kundzība II

    „Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” No Ciānas Tas Kungs izplatīs tava sceptera varu. Valdi savu ienaidnieku vidū!” (Psalms 110:1-2).Šai rakstu vietā tiek runāts par Kristu: „Valdi savu ienaidnieku vidū!”, bet Kristus Miesa – Viņa Draudze – ir iekļauta šajā pravietiskajā vārdā. Jēzum ir teikts, lai Viņš sēžas pie Dieva labās rokas, bet tieši Dieva bērni pakļaus Dieva ienaidniekus un visu, kas saceļas pret Dieva gribu. Dievs vēlas, lai mēs valdām pat ienaidnieku vidū un nelabvēlīgos apstākļos.
  • Kāpēc Jēzus slavēja un pateicās Dievam?

    Jēzus pateicās Dievam par to ka Dievs atklājās daudziem cilvēkiem un ka tie varēja pieņemt gaismu no debesīm. Tajā mēs redzam Jēzus attieksmi pret Dievišķajām atklāsmēm un tas ir piemērs, lai arī mēs rīkotos tāpat. Mums ir jāciena Dievišķās atklāsmes tieši tāpat kā to darīja Jēzus. Mēs varam pateikties Dievam par visu to ko Viņš mums atklāj. Bībele runā par Dievišķo gudrību kā par noslēpumainu un dārgu gudrību, kas ir apslēpta daudziem. Ne visiem atklājas Dievišķā gudrība.
  • Ja jūsu ienaidnieks ir izsalcis, tad pabarojiet viņu..

    „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mat. Ev. 5:43-45).
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai!

    Tur, kur ir patiesa mīlestība, tur vienmēr būs uzupurēšanās. Tālab, manas mīlestības pakāpe tiek mērīta, noteikta ar manu spēju uzupurēties. Daudz saka un apgalvo to, ka viņi mīl Dievu, bet nedrīkst aizmirst to faktu, ka mūsu mīlestība uz Dievu netiek mērīta, noteikta tikai pēc mūsu apgalvojumiem. Mūsu mīlestība tiek mērīta, noteikta ar mūsu spēju uzupurēties!
  • Kāpēc mums ir jāpiedod cilvēkiem? Kādas ir nepiedošanas sekas?

    Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus. Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis.