Pestīšanas cerība

Dārgie brāļi un māsas! Es sveicu jūs šai brīnišķīgajā dienā. Es ticu, ka Dievam šodien priekš mums ir svaiga manna no debesīm. Lai jūsu dvēsele šai dienā tiek piesātināta ar Viņa žēlastību un labvēlību.Mēs jau vairākas nedēļas pēc kārtas runājam par Dieva bruņojumu, kas paredzēts uzvarai pēdējās dienās. Kā jūs jau zināt, pēdējās dienas būs īpašas ar to, ka vairosies nelikumības un nodevība. Jēzus runāja par to, ka tieši šī iemesla dēļ mīlestība daudzos atdzisīs. Taču Dievs pravietoja par to, ka tad, kad tumsa apklās zemi un krēsla tautas, pār Viņa bērniem, kuri dzīvos pēc Viņa vārda, staros gaisma un slava. Lai reāli ieietu šajā pravietojumā, mums ir jāapbruņojas šai pēdējo laiku kaujai ar visiem tiem Dieva ieročiem, kuri minēti 1.Vēstulē Tesaloniķiešiem 5:8-10.
„Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”
Mēs jau daudz esam runājuši par ticības lomu un staigāšanu mīlestībā šajās pēdējās dienās. Šodien mēs uzsāksim sarunu par pestīšanas cerības lomu. Ticība ir vajadzīga tagadnei, pašreizējam brīdim. Ticībā, neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt, mums jau šobrīd ir dots miers. Ticībā mēs jau šobrīd ieejam Dieva mierā.
„Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā, kā Viņš ir teicis: kā esmu zvērējis Savās dusmās, tiem nebūs ieiet Manā atdusā, – lai gan darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti.”
No otras puses, ticība ir efektīva tikai tad, ja mēs staigājam mīlestībā. Tā kā ticība bez mīlestības nedarbojas, tad staigājot bez mīlestības, mūsu ticībai nebūs nekādas balvas.Kad mēs domājam par savu nākotni, cerība palīdz mums staigāt mierā.Cerība runā par gaidīšanu, – kaut kā gaidīšanu nākotnē, un tālab tu nosaki pareizās prioritātes un dzīvo saskaņā ar tām jau šodien.Tas ir tieši tas, ko darīja Ābrahāms.
„Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.”(Ebrejiem 11: 9-10).
Ābrahāms apsolītajā zemē dzīvoja ticībā, bet viņa ticība tika celta pamatojoties uz stipru cerību par gaidāmo pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.Tieši šīs gaidas (cerība) ietekmēja Ābrahāma dzīvesveidu apsolītajā zemē. Ābrahāms tur dzīvoja kā svešā zemē. Viņš dzīvoja teltīs, bet ne pilī, jo gaidīja labāku pilsētu.Ko tas šodien nozīmē priekš mums? Bībele saka, ka mēs esam piedzīvotāji un svešinieki uz šīs zemes.
„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli.” (1.Pētera 2:11).
Ārī Jēzus sacīja, ka mēs gan dzīvojam pasaulē, bet neesam no šīs pasaules.
“Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16).
Tie, kuri patiesi tic Jēzum Kristum, nepieder šai pasaulei. Mēs, kas esam Dieva bērni, pārstāvam citu dzimteni – debesu dzimteni.Es runāju par īstiem ticīgajiem, jo šodien ir daudz ticīgo, kuri tikai sauc sevi par kristiešiem, jo vairāk par Dievu viņi mīl šo pasauli un tā vietā, lai meklētu Debesu Valstības vērtības, viņi meklē to, kas ir pasaulē.Jēkaba vēstulē 4:4 ir teikts:
„Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”
Savukārt, Pirmā Jāņa Vēstule brīdina mūs par šo problēmu:
„Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1.Jāņa 2:15-17).
Šajos fragmentos Dievs noteikti un skaidri pasaka mums to, kāda ir Viņa griba priekš mums. Ja tu sauc sevi par kristieti, tev vajadzētu ļoti nopietni izturēties pret šiem vārdiem, – ne kā pret ieteikumu vai spriedelējumu, bet kā pret brīdinājumu.
„Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1.Jāņa 2:17).
Mēs dzīvojam pasaulē, bet mēs nepiederam šai pasaulei. Iemācieties nospraust robežas un pieņemiet lēmumu nepārkāpt šīs robežas.Ābrahāms izprata šīs lietas, un tas palīdzēja viņam nesasaistīt sevi ar sadzīviskām lietām.Pestīšanas cerība – tā ir nākamās Dieva slavas gaidīšana, kas palīdz mums dotajā brīdī nekrist izmisumā vai nezaudēt fokusu, bet tiekties uz augstāko aicinājumu Kristū.Mēs turpināsim šo tēmu rīt!Lai Dievs jūs svētī un pasargā šai dienā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Man patīk žēlastība un ne upuris

    „Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un sekoja Viņam. Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tie sacīja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”(Mateja 9:9-13).
  • Bīsties Dievu un nepriecājies par kāda cita kritienu!

    „Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi,”(Salamana pam. 24:17).Ir lietas, kurām mums jāpievērš sava uzmanība. Svētība nekad nemēdz būt automātiska, arī paaugstināšana tāda nemēdz būt, tās ir jāizpelnās. Ja tu piever savas acis uz šīm lietām, un tu domā, ka šīs svētības tik un tā nokritīs no debesīm pār tevi, tu vienkārši sevi māni. Dievs vēlas izliet pār mums Savu gaismu. Mums nav jāpriecājas, kad krīt mūsu ienaidnieks.
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai! III

    Dievu mīlēt nav grūti – vienkārši domā par Viņu, par to, ko Viņš katru dienu dara tavā labā, un tad tava dabīgā reakcija būs pateicība Viņam. Pielūgt Dievu – tā kļūs par dabīgu lietu tiem, kuri domā par Viņu un Viņa darbiem. Dievs ļoti stipri mīl tevi. Bet ja tu dzīvo, un tajā pat laikā nedomā par Viņu, neredzi to, ko Viņš dara tavā labā, tev ir grūti upurēt, un konkrēti, tev ir grūti upurēt tavu aizņemtību, tavas finanses, tavu laiku, tavu komfortu, jo tu nedomā par Viņu.
  • Dievs meklē mūsu lūpu augli III

    Es gribu aicināt uz to, lai mēs ziedojamies Dievam. Ja cilvēks nav ziedojies tam, ko viņš dara, tam nebūs nekāda taustāma rezultāta, – un tas attiecas uz jebkuru mūsu dzīves sfēru. Ziedojies Dievam tajā, ka tu liecināsi un lūgsi par konkrētiem cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama glābšana, un ka tu darīsi to tik ilgi, līdz Dieva spēks satrieks ikvienu augstprātību viņos un atvērs viņu saprātu labajai vēstij par Kristu.
  • Cilvēki, kuri ir mainījušies, domā un rīkojas tā, kā Dievs

    Mainījušies cilvēki pret citiem cilvēkiem izturas tā, kā izturējās Jēzus Kristus. Mums visiem ir nepieciešamas izmaiņas, un tieši tāpēc, Dievs izmanto savstarpējās attiecības un dažādus pārbaudījumus tam, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas katrā no mums.
  • Vai tu dzirdi, ko runā Dievs? V

    „Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.” (Salaman pam. 16:25).Mūsu uzdevums – trenēt savu garu sadzirdēt to, ko mums saka Dievs. Un pat ja tavs saprāts cīnās un sirds nepiekrīt tam, ko tev saka Dievs, tik un tā saki Dievam: „Es nezinu, kā tas notiks, es vienkārši ticu Tev!”