Pestīšanas cerība

Dārgie brāļi un māsas! Es sveicu jūs šai brīnišķīgajā dienā. Es ticu, ka Dievam šodien priekš mums ir svaiga manna no debesīm. Lai jūsu dvēsele šai dienā tiek piesātināta ar Viņa žēlastību un labvēlību.Mēs jau vairākas nedēļas pēc kārtas runājam par Dieva bruņojumu, kas paredzēts uzvarai pēdējās dienās. Kā jūs jau zināt, pēdējās dienas būs īpašas ar to, ka vairosies nelikumības un nodevība. Jēzus runāja par to, ka tieši šī iemesla dēļ mīlestība daudzos atdzisīs. Taču Dievs pravietoja par to, ka tad, kad tumsa apklās zemi un krēsla tautas, pār Viņa bērniem, kuri dzīvos pēc Viņa vārda, staros gaisma un slava. Lai reāli ieietu šajā pravietojumā, mums ir jāapbruņojas šai pēdējo laiku kaujai ar visiem tiem Dieva ieročiem, kuri minēti 1.Vēstulē Tesaloniķiešiem 5:8-10.
„Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”
Mēs jau daudz esam runājuši par ticības lomu un staigāšanu mīlestībā šajās pēdējās dienās. Šodien mēs uzsāksim sarunu par pestīšanas cerības lomu. Ticība ir vajadzīga tagadnei, pašreizējam brīdim. Ticībā, neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt, mums jau šobrīd ir dots miers. Ticībā mēs jau šobrīd ieejam Dieva mierā.
„Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā, kā Viņš ir teicis: kā esmu zvērējis Savās dusmās, tiem nebūs ieiet Manā atdusā, – lai gan darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti.”
No otras puses, ticība ir efektīva tikai tad, ja mēs staigājam mīlestībā. Tā kā ticība bez mīlestības nedarbojas, tad staigājot bez mīlestības, mūsu ticībai nebūs nekādas balvas.Kad mēs domājam par savu nākotni, cerība palīdz mums staigāt mierā.Cerība runā par gaidīšanu, – kaut kā gaidīšanu nākotnē, un tālab tu nosaki pareizās prioritātes un dzīvo saskaņā ar tām jau šodien.Tas ir tieši tas, ko darīja Ābrahāms.
„Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.”(Ebrejiem 11: 9-10).
Ābrahāms apsolītajā zemē dzīvoja ticībā, bet viņa ticība tika celta pamatojoties uz stipru cerību par gaidāmo pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.Tieši šīs gaidas (cerība) ietekmēja Ābrahāma dzīvesveidu apsolītajā zemē. Ābrahāms tur dzīvoja kā svešā zemē. Viņš dzīvoja teltīs, bet ne pilī, jo gaidīja labāku pilsētu.Ko tas šodien nozīmē priekš mums? Bībele saka, ka mēs esam piedzīvotāji un svešinieki uz šīs zemes.
„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli.” (1.Pētera 2:11).
Ārī Jēzus sacīja, ka mēs gan dzīvojam pasaulē, bet neesam no šīs pasaules.
“Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16).
Tie, kuri patiesi tic Jēzum Kristum, nepieder šai pasaulei. Mēs, kas esam Dieva bērni, pārstāvam citu dzimteni – debesu dzimteni.Es runāju par īstiem ticīgajiem, jo šodien ir daudz ticīgo, kuri tikai sauc sevi par kristiešiem, jo vairāk par Dievu viņi mīl šo pasauli un tā vietā, lai meklētu Debesu Valstības vērtības, viņi meklē to, kas ir pasaulē.Jēkaba vēstulē 4:4 ir teikts:
„Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”
Savukārt, Pirmā Jāņa Vēstule brīdina mūs par šo problēmu:
„Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1.Jāņa 2:15-17).
Šajos fragmentos Dievs noteikti un skaidri pasaka mums to, kāda ir Viņa griba priekš mums. Ja tu sauc sevi par kristieti, tev vajadzētu ļoti nopietni izturēties pret šiem vārdiem, – ne kā pret ieteikumu vai spriedelējumu, bet kā pret brīdinājumu.
„Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1.Jāņa 2:17).
Mēs dzīvojam pasaulē, bet mēs nepiederam šai pasaulei. Iemācieties nospraust robežas un pieņemiet lēmumu nepārkāpt šīs robežas.Ābrahāms izprata šīs lietas, un tas palīdzēja viņam nesasaistīt sevi ar sadzīviskām lietām.Pestīšanas cerība – tā ir nākamās Dieva slavas gaidīšana, kas palīdz mums dotajā brīdī nekrist izmisumā vai nezaudēt fokusu, bet tiekties uz augstāko aicinājumu Kristū.Mēs turpināsim šo tēmu rīt!Lai Dievs jūs svētī un pasargā šai dienā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Nevajag koncentrēties uz to, kā tev nav, vajag izmantot to, kas tev ir! II

    Dievs dod mums tik, cik mums ir pa spēkam, tāpēc Viņš neaicina mūs darīt to, ko mēs nespējam izdarīt. Ja Dievs tev uzdod vai uztic kaut ko izdarīt, tas nozīmē tikai to, ka tu spēj to izdarīt. Dievs tev nedos vairāk, kā tu spēj panest. Vienkārši izmanto to, kas tev ir.Es izlasīju kādu stāstu par sievieti, kura uzcēla skolu nabadzīgiem cilvēkiem. Kad vēl nekā nebija, šīs sievietes sirdī dzima vēlēšanās uzcelt skolu nabadzīgajiem. Tas kļuva par viņas sapni, par kuru tā pastāvīgi domāja. Bet uz to brīdi viņai nekā nebija – ne mācību grāmatu, ne skolotāju, ne ēkas, ne naudas. Bet viņai bija milzīga vēlēšanās to sasniegt.
  • Kā Dievs pārmāca un disciplinē Savus bērnus II

    „Kas neievēro pārmācību, piedzīvo nabadzību un kaunu; kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā” (Sālamana pam.13:18).Mēs varam vēlreiz ieraudzīt, ka finansiālās grūtības šo cilvēku dzīvē neiestājās tāpēc ka Dievs tās viņiem sūtīja, bet tās bija sekas tam, ka viņi noraidīja un neņēma vērā Dieva vadību un mācību.
  • Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu! II

    „Dāvanas(spējas vai talants) atver cilvēkam durvis un vārtus, tās noved viņu arī lielu kungu vaiga priekšā.”(Salamana pamācības 18:16).Pētot draudzes vēsturi, mēs redzam, ka visi Dieva ģenerāļi nesāka uzreiz ar lielu kalpošanu. Šie cilvēki sāka izmantot to, kas tiem bija, un sāka darīt to, ko tie prata. Rezultātā, viņu dāvana vai spējas atrada viņiem vietu Jēzus Miesā un aizveda viņus pie lielas kalpošanas.Piemēram, doktors T.L.Osborns ieraudzīja vajadzību cilvēku glābšanā, un tāpēc, viņš sāka piepildīt šo vajadzību tādā veidā, kā viņš to saprata un spēja: viņš sāka drukāt traktātus uz savas rakstāmmašīnas un iznēsāt tos no mājas uz māju, atstājot šos traktātus pasta kastītēs. Tolaik viņš pat nespēja iedomāties, ka tas novedīs līdz grandiozas starptautiskas evaņģelizācijas kalpošanai, kāda viņam ir šodien.
  • Mēs esam Dieva vēstneši

    Bībelē tiek izmantotas daudzas metaforas, kuras atklāj būtību tam, kas mēs esam un kas mums uz šīs zemes jādara. Viena no šādām metaforām ir vārds „vēstnesis”. Mēs sastopamies ar šo vārdu Vēstulē Korintiešiem.„ Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!”(2.Korintiešiem 5:19-20). Bībeles tulkojumā krievu valodā „……. Un tātad mēs esam vēstneši ……”
  • Bīsties Dievu un nepriecājies par kāda cita kritienu!

    „Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi,”(Salamana pam. 24:17).Ir lietas, kurām mums jāpievērš sava uzmanība. Svētība nekad nemēdz būt automātiska, arī paaugstināšana tāda nemēdz būt, tās ir jāizpelnās. Ja tu piever savas acis uz šīm lietām, un tu domā, ka šīs svētības tik un tā nokritīs no debesīm pār tevi, tu vienkārši sevi māni. Dievs vēlas izliet pār mums Savu gaismu. Mums nav jāpriecājas, kad krīt mūsu ienaidnieks.
  • Pateicība – pielūgsmes pamats II

    Dievs tik daudz ko izdarīja Jāzepa labā. Neskatoties uz to, ka brāļi gribēja nogalināt Jāzepu, Dievs saglabāja viņam dzīvību. Kad Jāzeps tika pārdots verdzībā, Dievs viņam izrādīja labvēlību. Dievs tik ļoti svētīja Jāzepa roku darbu, ka kungs iecēla viņu par pārvaldnieku saviem īpašumiem. Jāzeps nekad neaizmirsa šīs Dieva svētības. Apjausma par Dieva žēlastību piepildīja Jāzepa sirdi ar pateicību Dievam un savam kungam. Tieši pateicīga sirds neļāva Jāzepam ievainot vai apbēdināt Dievu.