Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs turpinām runāt par disciplīnu. Mēs noskaidrojām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana noteiktai ārējai kārtībai vai noteiktiem likumiem ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Disciplīna ir mūsu vēlmju produkts. Ja mēs pietiekami stipri kaut ko vēlamies, tad tas disciplinēs mūs mūsu izvēles jautājumā. Piemēram, – jums ir vēlēšanās vai sapnis pēc gada kļūt par labāku sievu, vīru vai kalpotāju. Vai arī, piemēram, jūs gribat pēc 2 gadiem redzēt lielāku veiksmi jūsu kalpošanā, karjerā vai finansu sfērā. Šis redzējums ir spējīgs motivēt un pamudināt jūs uz pareizu izvēli, jo jūs saprotat, ka mērķis pats par sevi nepiepildīsies, ja no jūsu puses nebūs nekādas rīcības. Jūs saprotat arī to, ka jebkāda izaugsme pieprasa noteiktas izmaiņas jūsos pašos. Tālab, jums ir viegli pieņemt lēmumu sākt mācīties, jo jūs gribat saprast to, kam konkrēti ir jāmainās jūsos, lai nospraustais mērķis tiktu sasniegts. Šādu lēmumu rezultātā jūs uzzināsiet, kādam jums ir jākļūst, kādas īpašības un iemaņas jums sevī ir jāattīsta, kas jums ir jāsāk darīt vai no kā jums ir jāatsakās, lai jūs varētu atbilst jūsu sapnim. Un tālāk, jūs uzstādāt sev noteiktus noteikumus, likumus vai dzīves ritmu, kas palīdzēs jums aiziet līdz jūsu galamērķim. Tā arī ir disciplīna (Mēs runājām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana tiem likumiem, kurus jūs pats sev uzstādāt, ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi). Disciplinēts cilvēks pakļauj sevi uzstādītajiem likumiem un kārtībai. Ja jums nepastāv nekādi noteikumi vai likumi, ja jums neeksistē vārds „kārtība”, tad jūs esat nedisciplinēts cilvēks, un garīgā izaugsme jums ir vienkārši neiespējama. Garīgā izaugsme, kas saistīta ar pozitīvām pārmaiņām cilvēka dzīvē, neattiecas uz nedisciplinētu cilvēku. Ja cilvēkam nav disciplīnas, tad nav svarīgi, cik daudz likumu vai noteikumu tiks uzstādīti, viņš tik un tā tos pastāvīgi pārkāps. Atcerieties, ka šo kārtību jūs nosakāt pats priekš sevis, jo gribat savā dzīvē sasniegt noteiktu mērķi un attīstīt sevī nepieciešamās rakstura īpašības. Ja jūs spējat kontrolēt savu uzvedību tā, ka nekādi apstākļi un ārējie faktori nevar jūs novērst no nospraustā mērķa, ja jūs spējat audzināt sevī gribasspēku un pakļaut sevi sevis paša uzstādītajai kārtībai, tad jūs varat uzskatīt sevi par disciplinētu cilvēku. Aplūkosim Pāvila dzīvi. Pirmajā Vēstulē Korintiešiem Pāvils sacīja sekojošo: 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Korintiešiem 9:25-27).
 Šajā fragmentā Pāvils runā par to, ka viņam ir vēlēšanās – savas kalpošanas beigās neizrādīties Dieva necienīgam. Tas bija jautājums, kas attiecās uz nākotni. Kad atnāks Jēzus un tiks vērtēta Pāvila dzīve un darbs, viņš negribēja izrādīties necienīgs. Lai tas nenotiktu, Pāvils pastāvīgi kalpināja savu miesu. Citiem vārdiem, Pāvils saka, ka viņš pakļāva sevi noteiktai kārtībai, tas ir – viņš disciplinēja sevi ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Pāvils salīdzināja to ar smagiem treniņiem, kuriem sevi labprātīgi pakļauj atlēti (Olimpisko spēļu dalībnieki). Šie cilvēki ziedo daudzas lietas un atsakās no daudziem labumiem nospraustā mērķa sasniegšanai. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Askēti (sportisti) atturas no tā visa ar nolūku, lai saņemtu iznīcīgu vainagu. Bet, mums ir labāks iemesls pašdisciplīnai, nekā sportistiem, – mums ir mūžība savā sirdī un mēs atturamies no visa ar nolūku, lai saņemtu neiznīcīgu vainagu. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Dotajā fragmentā Pāvils nemin konkrēti to, kādai kārtībai viņš sevi pakļauj, un kādā veidā viņš to dara. Tomēr, mēs varam redzēt, ka Pāvils bija ļoti disciplinēts cilvēks, spējīgs „norūdīt un kalpināt savu miesu” ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi. Viņš nav kāda vergs, bet PATS pārvalda savu miesu un savas vēlmes, norādot tām īsto vietu viņa dzīvē. Rīt mēs turpināsim mācīties no apustuļa Pāvila jautājumā, kas saistīts ar disciplīnu!   Lai Dievs jūs bagātīgi svētī1 Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Līdzcietības spēks II

    Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos.
  • Vai tu dzirdi, ko runā Dievs? IV

    Tam, lai dzirdētu Dieva balsi, tev ir nepieciešams iemācīties apstāties un nomierināties – nomierināt savu prātu, jūtas, emocijas, un tikai tad tu varēsi sadzirdēt, ko tev saka Dievs. Kad tu iemācīsies sadzirdēt Dieva balsi, tev būs ne tikai mūžīgā dzīvība, bet arī dzīvība ar pārpilnību, kas apslēpta tevī. Problēmas būs, bet tu tik un tā spēsi priecāties, jo būsi pārliecināts par to, ka tavam Dievam ir atbilde uz jebkuru jautājumu, tavs Dievs ir spējīgs atrisināt jebkuru problēmu. Cilvēciskais prāts visu mēģina izskaitļot, – kas un kā būs, kā visam jānotiek. Mūsu prāts strādā kā ātrs procesors. Bet problēma ir tajā, ka mūsu dzīvē atnāk tādas situācijas un problēmas, kuras mūsu prāts nespēj atrisināt. Un kas tādā brīdī notiek ar mūsu saprātu – procesoru? Tas iziet no ierindas.
  • Atskaitīšanās pieprasa pastāvību un sistemātiskumu

    Ko es ar to domāju, runājot par pastāvību un sistemātiskumu? Piemēram, es atskaitos reizi pusgadā un tas ir ļoti ilgs laika posms, kurā es varu sadarīt daudz dažādas lietas. Tāpēc man ir vajadzīga tāda struktūra vai sistēma, kurā es varu regulāri un sistemātiski atskaitīties, kā minimums reizi nedēļā.
  • Jēzus saņēma Svētā Gara svaidījumu tam, lai piepildītu savu misiju.

    Dieva gribas piepildīšanās uz zemes vai nu palēnināsies vai arī paātrināsies, – atkarībā no tā, cik lielā mērā kristietis būs ziedojies un uzticams tam, lai piepildītu Dieva gribu savā dzīvē. Piemēram, Dievs vēlas katru dienu piepulcēt draudzei izglābtos, tieši tāpat, kā Viņš to darīja Pirmajā Apustuliskajā Draudzē. Tomēr, lai tas notiktu, Jēzus sadalīja atbildību Savas Draudzes locekļu starpā. Dievs paļaujas uz katra viena Savas Miesas locekļa(personības) dāvanām, talantiem, zināšanām, pieredzi, resursiem un aicinājumu.
  • Pateicības derība

    Mēs ar jums atrodamies derībā ar Dievu, un šajā derībā Dievs visā pilnībā atdod Sevi mums. Katrā derībā pastāv zināmi nosacījumi, kurus piepildot derība stājas spēkā.Pateicība ir viens no šādiem nosacījumiem, kuru piepildot derība stājas spēkā. Visu, kas tev šodien pieder, tu esi saņēmis no Dieva, un ja dotajā brīdī tu būsi pateicīgs Dievam, tad tu varēsi ieiet visa tā pilnībā , ko Dievs priekš tevis ir sagatavojis nākotnē. Tas ir ļoti svarīgs paziņojums, jo tas, kas tev pieder šodien, – tas vēl nav viss, ko Dievs priekš tevis ir sagatavojis. Pateicība dotajā brīdī dod tev pieeju itin visam, ko Dievs tev ir sagatavojis.
  • Lai tas tev ir kā likums, ka tu neko nedarīsi bez lūgšanas!

    Viens pazīstams misionārs, kurš dzīvoja 18. gadsimtā, teica, kad mēs strādājam, tad mēs strādājam, bet tad, kad mēs lūdzam, tad strādā Dievs. Ir atšķirība starp mūsu spēku un Dieva spēku. Šī cilvēka vārdi apkopo visu, ko es jums cenšos pateikt. Kad mēs strādājam, tad mēs esam ierobežoti savos spēkos, bet tad, kad mēs lūdzam, – tad vairs nav nekādi ierobežojumi, tāpēc, ka Dievs ir bez robežām. Lūgšana atbrīvo Dieva spēku tam, ko mēs darām. Tāpēc, nepaļausimies uz sevi un saviem spēkiem, bet paļausimies uz Dievu un uz Viņa neierobežoto spēku.