Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs turpinām runāt par disciplīnu. Mēs noskaidrojām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana noteiktai ārējai kārtībai vai noteiktiem likumiem ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Disciplīna ir mūsu vēlmju produkts. Ja mēs pietiekami stipri kaut ko vēlamies, tad tas disciplinēs mūs mūsu izvēles jautājumā. Piemēram, – jums ir vēlēšanās vai sapnis pēc gada kļūt par labāku sievu, vīru vai kalpotāju. Vai arī, piemēram, jūs gribat pēc 2 gadiem redzēt lielāku veiksmi jūsu kalpošanā, karjerā vai finansu sfērā. Šis redzējums ir spējīgs motivēt un pamudināt jūs uz pareizu izvēli, jo jūs saprotat, ka mērķis pats par sevi nepiepildīsies, ja no jūsu puses nebūs nekādas rīcības. Jūs saprotat arī to, ka jebkāda izaugsme pieprasa noteiktas izmaiņas jūsos pašos. Tālab, jums ir viegli pieņemt lēmumu sākt mācīties, jo jūs gribat saprast to, kam konkrēti ir jāmainās jūsos, lai nospraustais mērķis tiktu sasniegts. Šādu lēmumu rezultātā jūs uzzināsiet, kādam jums ir jākļūst, kādas īpašības un iemaņas jums sevī ir jāattīsta, kas jums ir jāsāk darīt vai no kā jums ir jāatsakās, lai jūs varētu atbilst jūsu sapnim. Un tālāk, jūs uzstādāt sev noteiktus noteikumus, likumus vai dzīves ritmu, kas palīdzēs jums aiziet līdz jūsu galamērķim. Tā arī ir disciplīna (Mēs runājām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana tiem likumiem, kurus jūs pats sev uzstādāt, ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi). Disciplinēts cilvēks pakļauj sevi uzstādītajiem likumiem un kārtībai. Ja jums nepastāv nekādi noteikumi vai likumi, ja jums neeksistē vārds „kārtība”, tad jūs esat nedisciplinēts cilvēks, un garīgā izaugsme jums ir vienkārši neiespējama. Garīgā izaugsme, kas saistīta ar pozitīvām pārmaiņām cilvēka dzīvē, neattiecas uz nedisciplinētu cilvēku. Ja cilvēkam nav disciplīnas, tad nav svarīgi, cik daudz likumu vai noteikumu tiks uzstādīti, viņš tik un tā tos pastāvīgi pārkāps. Atcerieties, ka šo kārtību jūs nosakāt pats priekš sevis, jo gribat savā dzīvē sasniegt noteiktu mērķi un attīstīt sevī nepieciešamās rakstura īpašības. Ja jūs spējat kontrolēt savu uzvedību tā, ka nekādi apstākļi un ārējie faktori nevar jūs novērst no nospraustā mērķa, ja jūs spējat audzināt sevī gribasspēku un pakļaut sevi sevis paša uzstādītajai kārtībai, tad jūs varat uzskatīt sevi par disciplinētu cilvēku. Aplūkosim Pāvila dzīvi. Pirmajā Vēstulē Korintiešiem Pāvils sacīja sekojošo: 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Korintiešiem 9:25-27).
 Šajā fragmentā Pāvils runā par to, ka viņam ir vēlēšanās – savas kalpošanas beigās neizrādīties Dieva necienīgam. Tas bija jautājums, kas attiecās uz nākotni. Kad atnāks Jēzus un tiks vērtēta Pāvila dzīve un darbs, viņš negribēja izrādīties necienīgs. Lai tas nenotiktu, Pāvils pastāvīgi kalpināja savu miesu. Citiem vārdiem, Pāvils saka, ka viņš pakļāva sevi noteiktai kārtībai, tas ir – viņš disciplinēja sevi ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Pāvils salīdzināja to ar smagiem treniņiem, kuriem sevi labprātīgi pakļauj atlēti (Olimpisko spēļu dalībnieki). Šie cilvēki ziedo daudzas lietas un atsakās no daudziem labumiem nospraustā mērķa sasniegšanai. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Askēti (sportisti) atturas no tā visa ar nolūku, lai saņemtu iznīcīgu vainagu. Bet, mums ir labāks iemesls pašdisciplīnai, nekā sportistiem, – mums ir mūžība savā sirdī un mēs atturamies no visa ar nolūku, lai saņemtu neiznīcīgu vainagu. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Dotajā fragmentā Pāvils nemin konkrēti to, kādai kārtībai viņš sevi pakļauj, un kādā veidā viņš to dara. Tomēr, mēs varam redzēt, ka Pāvils bija ļoti disciplinēts cilvēks, spējīgs „norūdīt un kalpināt savu miesu” ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi. Viņš nav kāda vergs, bet PATS pārvalda savu miesu un savas vēlmes, norādot tām īsto vietu viņa dzīvē. Rīt mēs turpināsim mācīties no apustuļa Pāvila jautājumā, kas saistīts ar disciplīnu!   Lai Dievs jūs bagātīgi svētī1 Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Auglīgums un tā nozīme

    Bībelē ļoti skaidri tiek runāts par to, ka Dievs vēlas, lai mēs kā Viņas bērni, nestu augļus Debesu Valstībai. Kad mēs nesam augļus – Dievs tiek pagodināts. Pagodināt Dievu – tas ir kas vairāk, nekā dziedāt Viņam slavas un pielūgsmes dziesmas. Dieva godināšana ir saistīta ar to, ko mēs darām ar savu dzīvi. Vairākas dienas mēs runāsim par auglīgas dzīves nozīmi, mērķi un principiem.
  • Bez Dieva es nespēju, bet ar Viņu es spēju visu !

    Mēs nevaram darīt Dieva darbus bez Dieva. Ļoti bieži mēs mēģinām savā spēkā darīt to, ko Dievs liek mums darīt kopā ar Viņu. Bieži mēs paļaujamies uz sevi, uz to, ko jau zinām. Bieži paļaujamies uz savu pieredzi. Bet tad, kad lūgšana ir mūsu prioritāte, mēs saprotam, ka, paļaujoties uz sevi un darot darbus bez lūšanas, mēs velti tērējam laiku un spēkus. Bez spēcīgas lūgšanu kustības draudzē, draudzes redzējumu nav iespējams realizēt. Tas vienkārši nav iespējams!
  • Sātans kā traģēdiju iemesls

    Iespējams, kādam no jums radīsies jautājums par to, kāpēc sātans valda pār šo zemi un nevis Dievs? Atbilde uz šo jautājumu ir sekojoša: Dievs ir uzticējis šīs zemes pārvaldi cilvēkiem līdz zināmam laikam, un Viņš nevar atcelt to līdz nozīmētajam laikam.“ jūs, kuri esat svētīti Tam Kungam, kas radījis debesis un zemi! Debesu debesis pieder Tam Kungam, bet zemi Viņš deva cilvēku bērniem. ”(Ps.115: 15-16).
  • Nevajag koncentrēties uz to, kā tev nav, vajag izmantot to, kas tev ir! II

    Dievs dod mums tik, cik mums ir pa spēkam, tāpēc Viņš neaicina mūs darīt to, ko mēs nespējam izdarīt. Ja Dievs tev uzdod vai uztic kaut ko izdarīt, tas nozīmē tikai to, ka tu spēj to izdarīt. Dievs tev nedos vairāk, kā tu spēj panest. Vienkārši izmanto to, kas tev ir.Es izlasīju kādu stāstu par sievieti, kura uzcēla skolu nabadzīgiem cilvēkiem. Kad vēl nekā nebija, šīs sievietes sirdī dzima vēlēšanās uzcelt skolu nabadzīgajiem. Tas kļuva par viņas sapni, par kuru tā pastāvīgi domāja. Bet uz to brīdi viņai nekā nebija – ne mācību grāmatu, ne skolotāju, ne ēkas, ne naudas. Bet viņai bija milzīga vēlēšanās to sasniegt.
  • Noteikti pieraksti redzējumu no Dieva!

    Tomēr, kad atnāk atklāsme un sapratne no Dieva, jums ir jāpieraksta it viss, ko runā vai parāda jums Dievs. Un tad tas kļūst par dzīvības avotu, kas atdzīvina jūs un atnes tādu cerību, kas atbrīvo jūsos ticību un paļāvību uz Dievu.Pierakstīt redzējumu – tas nozīmē fiksēt redzēto uz papīra. Mums ir jāpieraksta redzējums skaidrā un saprotamā valodā, un, tādejādi, jāsaglabā tas rakstiskā veidā. Tieši šādā veidā mēs varēsim padarīt savu redzējumu par to, uz ko mēs varēsim gaidīt vai, uz ko varēsim cerēt. Tas ir viens no veidiem, kā mēs varam savienot sevi ar šo redzējumu un ziedot sevi tā realizēšanai.
  • To, ko mēs sēsim, mēs arī pļausim

    Ir svarīgi atzīmēt, ka mēs pļaujam daudz vairāk, nekā sējam. Taču, ja mēs neko neiesēsim, mēs neko nenopļausim. Ja vēlies būt varens un auglīgs Dieva Valstībā, ja vēlies, lai tavai dzīvei ir cildena ietekme, tad tev jāsēj sava dzīve. Nav cita īsāka ceļa uz varenību un ietekmīgu dzīvi. Ir muļķīgi gaidīt varenību, gaidīt pieaugumu un auglību bez sēšanas. Tie ir maldi un pašapmāns!