Kāpēc mums ir jāpiedod cilvēkiem? Kādas ir nepiedošanas sekas?

Sveicu jūs, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus! Vakar mēs sākām izskatīt Jēzus līdzību, ar kuras palīdzību Dievs vēlas atklāt mums piedošanas būtību un svarīgumu. Dievs ir piedevis mums visus mūsu grēkus, un Viņš vēlas, lai mēs izrādām tādu pat žēlastību attiecībā pret citiem cilvēkiem. No Jēzus līdzības mēs redzam, ka ļoti bieži cilvēks ir akls attiecībā pret savām kļūdām vai arī attaisno tās, bet, tai pat laikā, viņš nosoda citus cilvēkus par kļūdām, kuras izdara pats un ir bargs pret citu kļūdām. Kādas vēl mācības mēs varam smelties no šīs līdzības? *Ja cilvēks pārspīlē citu cilvēku grēkus, tas ir pierādījums tam, ka viņš mazina savus grēkus.       * Piedošana – tā nav savu sāpju noklusēšana vai apspiešana.             Piedošana notiek tikai pēc savu sāpju, dusmu vai naida atzīšanas. * Piedošana – tas nenozīmē dot cilvēkam iespēju turpināt grēkot. Attiecībā pret grēku mums ir jāpieņem aktīvi mēri. Ja tas ir ticīgs cilvēks, tad mēs piedodam viņam saskaņā ar to, kas teiktsMateja 18:15-17: 
„ Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.”
             Ja cilvēks pārkāpj likumu, tad mēs varam vērsties pēc palīdzības pie tiesībsargājošajiem orgāniem. Ja cilvēks cenšas mums nodarīt fizisku, seksuālu vai emocionālu traumu, mums vajag doties uz kādu drošu vietu, lai tur saņemtu nepieciešamo palīdzību. Jebkurā gadījumā, mums vajag konfrontēt, un nevis noklusēt vai aizvērt acis uz grēku. Neskatoties uz mūsu pāridarītāja reakciju, mums viņam ir jāpiedod. Nedaudz vēlāk mēs vēl atgriezīsimies pie šīs domas, jo tā ir ļoti svarīga lai mēs varētu izprast grēka būtību. Neatkarīgi no tā, ka mums pašiem ir vajadzīga piedošana, pastāv arī citi iemesli, kuru dēļ mums ir cilvēkiem jāpiedod. Kāpēc mums ir jāpiedod cilvēkiem? Kādas ir nepiedošanas sekas? 
  1. Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus.
Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis. Ja mēs nepiedodam kā mums to liek darīt Bībele, – tad mēs vairāk sasaistām sevi, nekā to, kurš mums nodarījis pāri. Ja mēs zinātu, kādu postu mums atnes nepiedošana, mēs turētos tālāk no tā visa. Jēzus, runājot par piedošanu, atklāja mums svarīgus principus: 
„ Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.”( Mateja 5:25-26).
             Kas ir pretinieks? Tas ir tas, kurš ir aizvainojis tevi, vai arī tas, kuru esi aizvainojis tu. Tas ir cilvēks, kuru tu neieredzi tev nodarīto sāpju dēļ. Tas ir cilvēks, kurš nodevis vai nomelnojis tevi, un tāpēc, viņš ir kļuvis par tavu pretinieku vai apsūdzētāju. Kā ir jāizturas pret pretinieku?             Ar viņu vajag izlīgt. Tas nozīmē, ka vajag atrisināt strīdu, izlīgt, atrisināt konflikta situāciju. Tas var nozīmēt – lūgt viņam piedošanu, atvainoties, mainīties vai arī mainīt savu attieksmi vienam pret otru. Tas nozīmē, darīt visu, kas ir atkarīgs no tevis, lai izlīgtu, vai arī iniciēt izlīgšanas procesu, – pat tad, ja pretinieks par to pat nedomā. Kad to vajag darīt?             To vajag darīt pēc iespējas „ātrāk”. Vārds „ātrāk” norāda uz neatliekamības pakāpi. Izlīgt vajag pēc iespējas ātrāk, un kamēr ir tāda izdevība. Jo citādi, tavs pretinieks var nodot tevi soģim.  Rīt mēs turpināsim runāt par to, kas ir soģis, un ko viņš var izdarīt ar to cilvēku, kurš nepiedod.  Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mēs esam radīti labiem darbiem, kurus Dievs mums ir paredzējis piepildīt II

    „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”(Efeziešiem 2:8-10).Te mēs redzam, ka labie darbi neglābj cilvēku. Dievs nepasludina cilvēku par taisno tikai tālab, ka tas dara daudz labu darbu. Tieši pretēji, Dievs attaisno tādu cilvēku, kurš ticībā pieņem Dieva dāvanu – Jēzu Kristu. Cilvēks iemanto labvēlību Dieva acīs tad, kad viņš ticībā pieņem tos darbus, ko Dievs paveicis Kristū.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? IV

    Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad cilvēki tieksies pie tevis, pat nesaprotot, kāpēc viņi to dara. Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad tavā dzīvē būs labvēlība no Dieva un cilvēku puses. Kas ir labvēlība? Tā ir vēlēšanās sniegt tev palīdzību. Cilvēki vēlēsies tev palīdzēt. Cilvēki vēlēsies ņemt aktīvu dalību tavā dzīvē, pat bez tā, ka tu viņiem to lūgsi vai sauksi viņus palīgā. Tā ir Dieva labvēlība. Un, nav obligāti, ka tie būs cilvēki, kurus tu pazīsti. Tie var būt cilvēki, kuri tevi, ne reizi nav redzējuši. Dievs – ir brīnišķīgs Dievs! Un, tas ir jāpiedzīvo personīgi.
  • Disciplīna – tā ir pastāvība izvēlētās rīcības virzienā

    Kuram no jums ir bijis tā, ka jūs sākāt attīstīt sevī kādus jaunus ieradumus, un tad, pēc neilga laika, jūs no jauna atgriezāties pie vecajiem ieradumiem? Es domāju, ka daudziem. Kālab tā notiek? Es nezinu visus iemeslus, bet es zinu, ka viens no iemesliem ir disciplīnas trūkums. Izmaiņas pieprasa ne tikai rīcību, bet arī pastāvību izvēlētajā rīcībā. Bez pastāvības, mūsu rīcībā nebūs stabilu pārmaiņu uz labo pusi, bet vien īslaicīgs emociju uzliesmojums, kas ātri vien apdzisīs.
  • Nevajag koncentrēties uz to, kā tev nav, vajag izmantot to, kas tev ir!

    Katrs cilvēks ir unikāls Dieva radījums. Katrs cilvēks ir apveltīts ar unikālām spējām un talantiem. Uz šīs zemes nav neviena nevajadzīga cilvēka, nav mazsvarīga talanta vai spēju. Viss, ko Dievs saka, – tas kādam ir vajadzīgs, tas iecerēts ar nolūku, lai kādu svētītu. Palūkojies uz sevi šodien savādāk, no jauna, kā uz unikālu un Dieva apdāvinātu personību vienīgajā eksemplārā. Nav otra tāda, kāds esi tu. Tu – unikāla Dieva iecere! Bet, dažkārt mums traucē tas, ka sākam sevi salīdzināt ar citiem, sākam skaust citus tikai tāpēc, ka viņiem ir tas, kā nav mums. Līdz ar to mēs pārstājam novērtēt to, ko Dievs mums piešķīris, un tālab mēs bieži vien vienkārši neko nedarām.
  • Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!

    Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.
  • Dievs vēlās darīt Savus darbus mūsu vidū

    „ … Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaul ē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. ” (Jāņa 17:18).Bet kā Dievs varēs mūs sūtīt sludināt, ja mēs nemācēsim dzirdēt no Viņa un saņemt Svētā Gara norādījumus? Nedzirdot Svēto Garu mēs nevarēsim būt efektīvi liecinieki un tad daudzas cilvēku dvēsele, kuras Dievs jau ir sagatavojis pļaujai, var aiziet bojā.