Piedošana nav balstīta uz kalpa paveikto, bet uz Dieva žēlastību

 

Sveicu jūs, dārgie lasītāji, šai brīnišķīgajā dienā! Katru dienu Dievs rada visu jaunu, un Viņa žēlastība pār mums atjaunojas ik rītu!

 

Mēs turpinām runāt par piedošanas svarīgumu.

 

Šodien vērsīsimies pie Jēzus līdzības par kalpu, kuram tika piedots(atlaists) viss viņa parāds, bet viņš savukārt negribēja piedot (atlaist) mazāku parādu savam parādniekam.

 

Šai līdzībā mēs redzam, ka piedošana nav balstīta uz kalpa paveikto (viņa darbiem), bet uz Dieva žēlastību, Kurš piedevis mums mūsu grēkus. Dievs mums ir piedevis krietni vairāk par to, ko citi cilvēki izdarījuši attiecībā pret mums.

 

Izlasīsim šo līdzību:

 

„Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” (Mateja 18:21-35).

 

Šīs līdzības galvenā tēma ir par diviem atšķirīgiem parādiem.

 

Sarunas beigās kungs sacīja:

 

„Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?” (Mateja 18:32-33).

 

Ko kungs galu galā izdarīja ar nekrietno kalpu? Viņš tiesāja viņu ar to pašu tiesu, ar kādu tas tiesāja savu tuvāko.

 

Aplūkosim dažus secinājumus, kuri izriet no šīs līdzības.

 

  1. Apbrīnojami, cik briesmīgs izskatās mans grēks, kad to izdara citi cilvēki.

Mēs projicējam savu grēku uz citiem, un tad dusmojamies uz viņiem. Cilvēks ir akls attiecībā pret saviem grēkiem, viņš tos attaisno, un, tai pat laikā, citus cilvēkus viņš par to pašu nosoda.

 

Šī līdzība atver mums acis uz to, cik milzīgi ir mūsu grēki salīdzinājumā ar tiem grēkiem, kurus izdara pret mums citi cilvēki.

 

Gribu sniegt jums kādu informāciju pārdomām:

 

1 denārijs – tā ir alga par 1 dienu($100).

 

Tas nozīmē, ka 100denāriji – tā ir alga par 100dienām($10000).

 

1 talents – tie ir 6000 denāriji vai alga par 6000 dienām ($600000).

 

10 000 talenti = 60 miljoniem denāriju vai algai par 60 miljoniem dienu – tas ir 164 000 gadiem ($ 6 000 000 000).

 

No šīs informācijas izriet, ka pirmajam kalpam nebija nekādu izredžu nomaksāt savu parādu, lai arī cik ilgu laiku tam viņam dotu. Par zemes ilgdzīvotāju līdz pat šim laikam tiek uzskatīts Metusaēls, kurš nodzīvoja 969 gadus. Kā lai tādā gadījumā nomaksā parādu, kurš līdzinās algai par 164 000 gadiem?

 

Savukārt otrs kalps, ja vien viņam tiktu piešķirts parāda atmaksas pagarinājums, varēja izmaksāt savu parādu. Viņš varētu izmaksāt savu parādu 2 vai 3 gadu laikā.

 

Dievs vēlas, lai mēs izprotam, cik liela ir Viņa žēlastība pret mums, jo Viņš ir piedevis mums visus mūsu grēkus. Un Dievs vēlas, lai mēs izrādām tādu pat žēlastību attiecībā pret citiem cilvēkiem.

 

 

Turpināsim rīt!

 

Lai Dievs bagātīgi svētī katru no jums!

 

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi

    „Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. Nemaldaities, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:13-17).

    „Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, - jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un...

  • Vai tu dzirdi, ko runā Dievs?

    Dievs runā pastāvīgi! Jautājums ir, vai tu dzirdi, ko Viņš saka? Dievs visu radīja ar Savu Vārdu un visu satur kopā Sava Vārda spēkā. “Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” (1.Mozus 1:3).

    Dievs runā pastāvīgi! Jautājums ir, vai tu dzirdi, ko Viņš saka? Dievs visu radīja ar Savu Vārdu un visu satur...

  • Evaņģelizācija un māceklība

    „Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”(Mateja 4:18-19). Vēlos vērst jūsu uzmanību uz vārdu „ieraudzīja”, kurš izmantots abās šajās Rakstu vietās. Ejot garām, Jēzus ieraudzīja cilvēku – Mateju, Viņš ieraudzīja divus brāļus – Pēteri un Andreju. Jēzus pamanīja šos ļaudis, jo tie ar kaut ko piesaistīja Viņa uzmanību. Jēzus piedāvāja viņiem kļūt par daļu no Savas komandas

    „Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli...

  • Lūgšana – tas ir aicinājums Dievam ņemt dalību mūsu dzīvē

    Dievs neienāks tavā dzīvē, ja tu Viņu neuzaicināsi. Lūgšana – tas ir lūgums Dievam nākt mums palīgā. Tā ir izpratne par to, ka esmu vājš, un ka ir Tas, Kurš ir stiprāks, Kurš mīl un rūpējas par mani. Lūgšana – tas ir uzaicinājums Tam, Kurš ir stiprāks par mani un maniem apstākļiem. Vai atceraties Jairu? Par viņu ir rakstīts Marka Evaņģēlija 5:22.23. Jairs nosūtīja cilvēkus pie Jēzus, lai uzaicinātu Viņu pie sevis uz mājām, jo viņa meita bija tuvu nāvei.

    Dievs neienāks tavā dzīvē, ja tu Viņu neuzaicināsi. Lūgšana - tas ir lūgums Dievam nākt mums palīgā. Tā ir...

  • Attaisnošanās vai ziedošanās? II

    Šodien turpināsim sarunu par to, ko mēs izvēlamies – ziedošanos Dievam un Viņa aicinājumam vai attaisnojumu meklēšanu priekš tā, lai nesekotu savam aicinājumam. Mēs ar jums runājām par to, ka kalpošana cilvēkiem – tas ir ceļš, kurš ved uz svētlaimi (gandarījumu) un paaugstināšanu no Dieva. Bet Jēzus mums māca to, ka, attiecībā pret cilvēkiem, mums nevajag būt aprēķinātājiem. Mums vienmēr ir jābūt motivētiem ar vēlmi svētīt citus, – bez jebkādiem savtīgiem mērķiem vai aprēķina. Kalpojot cilvēkiem, mums ir jāstaigā mīlestībā, gaidot atlīdzību no Dieva, bet ne no cilvēkiem.

    Šodien turpināsim sarunu par to, ko mēs izvēlamies - ziedošanos Dievam un Viņa aicinājumam vai attaisnojumu...

  • Atskaitīšanās pieprasa pastāvību un sistemātiskumu

    Ko es ar to domāju, runājot par pastāvību un sistemātiskumu? Piemēram, es atskaitos reizi pusgadā un tas ir ļoti ilgs laika posms, kurā es varu sadarīt daudz dažādas lietas. Tāpēc man ir vajadzīga tāda struktūra vai sistēma, kurā es varu regulāri un sistemātiski atskaitīties, kā minimums reizi nedēļā.

    Ko es ar to domāju, runājot par pastāvību un sistemātiskumu? Piemēram, es atskaitos reizi pusgadā un tas ir ļoti...