Author: Mācītājs Rufus Adžiboije

Kā likums, mēs neiedalam laiku kādām lietām, kamēr mēs neieraugam lielu nepieciešamību pēc tām. Tad kad mēs ieraudzīsim to, ko mēs zaudējam bez Dieva balss izpratnes un dzirdēšanas, tad mūsos ir jāpamostas degsmei un stimulam darīt visu kas no mums ir atkarīgs, lai iedalītu tam īpašu uzmanību un laiku. Saprotiet, ka sātans ir zaglis un ja viņam tiks dota vismazākā iespēja, tad viņš atņems mums visas privilēģijas un iespējas Dievā.

Jaunajā Derībā 15 reizes Jēzus lieto frāzi: “kam ausis dzirdēt, lai dzird”. (sk. Mat 11:15; 13:9,43; Маrka 4:9, 23; 7:16; Lūkas 8:18; 14:35; Atkl.2:7, 11, 17, 29; 3:6,13,22; 13:9).

Filipa Bībeles tulkojumā šie panti skan tā: „Cilvēks, kuram ir ausis, lai tās izmanto”.

Lai izzinātu Viņa gribu, mums ir jādzird Viņa balss. Dievs runā uz mums, taču, mums ir jāiemācās atšķirt un dzirdēt Viņa balsi.

Mēs runājām, ka Bībelē tiek izmantoti divi grieķu vārdi – „LOGOS” un „REMA”, – kuri ir tulkoti kā „vārds”.

Ko mēs patiesībā domājam, uzdodot sev jautājumu: „Kāda ir Dieva griba priekš manis?” Vairākums cilvēku ar to grib teikt: „Kāds ir Dieva plāns priekš manis šai situācijā? Kāds pareizs lēmums man šobrīd ir jāpieņem?”

Mēs vēlamies saņemt virzienu no Dieva dažādos dzīves apstākļos. Mēs gribam pazīt Dieva balsi, jo, pazīstot Dieva balsi, mēs nonākam pie atziņas par Viņa gribu. Savukārt Dievs vēlas, lai ikviens no mums zinātu Viņa gribu attiecībā uz itin visu.

Ja cilvēkam nav Kristus rakstura, tad Svētā Gara dāvanas neko nemāca citiem un nenes apmierinājumu arī pašam cilvēkam.

Dievs vēlas, lai mūsu galvenie centieni un mērķis ir – pielīdzināties Jēzum. Ja Dieva vēlēšanās kļūs arī par mūsu vēlēšanos, tas mudinās mūs atklāt sevī tās dāvanas, kuras Dievs mums ir devis. Tas mudinās mūs arī kalpot cilvēkiem ar to dāvanu, kuru Tas Kungs mums piešķīris.

„Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē.” (1.Jāņa 4:17).

Man parādās uzdrīkstēšanās vai drosme Dieva priekšā tikai tad, ja es rīkojos tā, kā, dzīvojot šai pasaulē, rīkojās Jēzus.

Ja cilvēkam nav Kristus rakstura, tad Svētā Gara dāvanas neko nemāca citiem cilvēkiem un nenes arī apmierinājumu pašam cilvēkam.

1) Jēzus Pats, dzīvojot uz zemes, itin visā paļāvās uz Svēto Garu. Tāpēc, arī mums itin visā ir jāpaļaujas uz Viņu.

2) Kristīšana ar Svēto Garu un piepildīšanās ar Svēto Garu – tā ir Dieva pavēle, un nevis Viņa ieteikums vai padoms mums.

Pamatojoties uz Apustuļu Darbiem 1:1-12 mēs noskaidrojām, ka Jēzus Pats, dzīvojot uz zemes, itin visā paļāvās uz Svēto Garu. Jēzus saprata Savu atkarību no Svētā Gara un nepieciešamību pēc Svētā Gara. Tieši par to Viņš mācīja arī Saviem mācekļiem. Bez tam, mēs ieraudzījām, ka kristīšana ar Svēto Garu un piepildīšanās ar Svēto Garu – tā ir Dieva pavēle, un ne Viņa padoms mums. Piepildīties ar Svēto Garu vajag pastāvīgi. Un tas, kurš to nedara, nepaklausa Dievam. Savukārt paklausība – tā ir mūsu cena, kuru mēs maksājam par to, lai ietērptos Dieva spēkā.

„ Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni,..” (Efeziešiem 5:18).

Pāvils uzrakstīja šos vārdus, jo pats bija piedzīvojis spēku, ko sniedz piepildīšanās ar Svēto Garu.

Piepildīties ar Svēto Garu vajag pastāvīgi.

1)Jēzus deva Apustuļiem pavēles caur SVĒTO GARU. (2.pants)

Jēzus Pats paļāvās uz Svēto Garu itin visā, ko Viņš, atrodoties miesā, darīja. Jēzus, iemājojot miesā, bija miesas ierobežots, tālab Viņam bija nepieciešams Svētais Gars. Mēs, kā cilvēki, dzīvojam miesā, un arī mēs esam savas miesas ierobežoti.