Tur, kur ir patiesa mīlestība, tur vienmēr būs ziedošanās. Tāpēc mana mīlestības mēraukla ir mana spēja ziedoties. Mēs runājam un apgalvojam to, ka mēs mīla Dievu, mēs iedvešam sev šo patiesību, taču mēs nedrīkstam aizmirst faktu, ka mūsu mīlestības pret Dievu mēraukla nav tikai mūsu mutes apliecība. Tās mēraukla ir mūsu ziedošanās!
Kā man zināt vai es esmu pareizajā draudzē vai sektā?
Kā man izvēlēties, kura baznīca tieši man būtu tā īstā un pareizā?
„ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt .” (Mateja 17:16-20).
Bībele māca, ka gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā.
Kamēr nav dievbijības, nevar būt runa par gudrības garu vai atklāsmi no Dieva. Tāda dievišķa gudrība, kas liek jūsu sejai mirdzēt arī dzīves tumšajos brīžos un liek jūsu zvaigznei spīdēt spožāk par spīti dzīves nelabvēlīgajiem apstākļiem, rodas no dievbijības.
Slavēšana ir mūsu ticības uz Dievu izrādīšana.
Romiešiem 4: 20, mēs lasām, ka Ābrahāms „Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā”. Viens no veidiem, kā mēs varam gan parādīt, gan celt stipru ticību savā dzīvē, ir iemācīties pagodināt jeb dot slavu. Viens no veidiem, kā mēs pagodinām Dievu, ir Viņam ticēt, Viņu slavēt un turēties pie Viņa vārda par spīti dzīves negatīvajiem apstākļiem. Tikai tie, kas tic, ka Dievs valda pār viņu dzīvi un situāciju, spēj tā dzīvot. Bet patiesība ir tā, ka mēs nevaram izbaudīt dzīvi Dievā, līdz mēs neiemācīsimies Viņu pagodināt, parādot Viņam savu ticību caur ikdienas slavēšanu.
Lai piedzīvotu izrāvienu, ir nepieciešams saprast, kas tas ir un kāpēc mums tas ir vajadzīgs.
Lūk, daži paskaidrojumi tam, kas tiek domāts tad, kad runa iet par izrāvienu:
• Izrāviens – ir tas, kas iznīcina jebkuras barjeras (sātaniskās vai cilvēciskās), kuras mūs dzīvē ierobežo.
• Izrāviens – ir tas, kas tavas traģēdijas pārvērš liecībās.
• Izrāviens – ir tas, kas tavas slimības pārvērš veselībā.
• Izrāviens – ir tas, kas tavas vilšanās pārvērš iespējās.
• Izrāviens – ir tas, kas dod pāreju no grūtībām uz komfortu.
Izrāviens maina cilvēka statusu un stāvokli. Šodien, es vēlos, lai jūs vērstu uzmanību uz to, ka šajā stāstā izrāvienu saņēma ne tikai tizlais vīrs, bet arī apustuļi – Pēteris un Jānis. Ne tikai tizlajiem ir vajadzīgs izrāviens. Katram cilvēkam ir vajadzīgs izrāviens!
Tajā pašā laikā, kad tizlais vīrs saņēma savu izrāvienu, arī apustuļi Pēteris un Jānis saņēma savu izrāvienu, jo brīnumi, kuri nekad agrāk viņu kalpošanā nebija fiksēti, notika tieši tajā dienā. No tā laika, dažāda veida brīnumi, viņu dzīvē un kalpošanā nekad nebeidzās. Pat ēna no garāmejošā Pētera, sāka dziedināt slimos. Iedomājieties, kas ar jums notiks, kad jūs sāksiet piedzīvot pastāvīgu izrāvienu katrā, savas dzīves sfērā.
Izrāviens pārceļ mūs no vājības spēkā. Šī vīrā, kas bija tizls no mātes miesām, pēdas un krumšļi bija nespēcīgi, tāpēc viņš nevarēja staigāt. Kad Dievs viņam deva izrāvienu, pēdas un krumšļi momentā kļuva stingri. «…un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri» (Ap.d.3:7).
Vājās vietas jūsu dzīvēs kļūs stipras no šīs dienas Jēzus Kristus Vārdā. Pēc izrāviena vājais patiešām varēs teikt : «Es esmu spēcīgs!»
Pierašana pie savas situācijas.
Ļoti bieži cilvēki pierod pie savām situācijām un nedara neko, lai izmainītu lietu kārtību. Šis vīrs, kas bija tizls no mātes miesām, bija pieradis sēdēt vienā un tajā pašā vietā jau 40 gadus. Viņš jau vairs neticēja nekādām pārmaiņām.
Es lasīju stāstu par suni, kurš bija piesiets pie staba. Katru reizi, kad suns mēģināja bēgt, viņš juta savu ierobežojumu. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem bēgt, suns pierada pie sava stāvokļa. Pēc tam, kad viņu atsēja, viņš tā arī turpināja staigāt ierastajā rādiusā.
