Ikdienas vārds

Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu.
Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”

Pirmais, ko Dievs izdarīja ar Ābramu, – Viņš izveda viņu no telts jeb no viņa komforta zonas. Kamēr mēs atrodamies komforta zonā, kur mums ir ērti, kur no mums netiek prasīta īpaša piepūle, kur viss notiek pēc ierastā scenārija, tikmēr mēs arī nebūsim spējīgi ieraudzīt to, ko Dievs vēlas mums parādīt. Tāpēc ļoti bieži Dievs mudina mūs iziet no komforta zonas, no sava pierastā, ērtā dzīvesveida un pieliekam pūliņus, lai paplašinātu savas zināšanas par Dieva gribu mūsu dzīvei.

Es priecājos, ka mēs no jauna varam iedziļināties Dieva Vārdā un smelt no tā spēku un gudrību, lai šī diena būtu mums veiksmīga.
Mēs iesākām runāt par Ābrahāma dzīvi. Šodien mēs apskatīsim kādu ticības principu, kurš darbojās Ābrahāma dzīvē.
Dievs parādījās Ābramam. Viņam bija varens redzējums Ābrama dzīvei. Par to mēs varam lasīt 1. Mozus grāmatā (12:1-4):
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. “

Tas, no kā esi gatavs šķirties, noteiks to, kas nākotnē ienāks tavā dzīvē.
Vakar mēs lasījām, ka Dievs aicināja Ābrahāmu atstāt savu zemi, sava tēva mājas un savus radiniekus, lai dotos uz to zemi, kuru Dievs viņam parādīs.

„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu” (1. Mozus, 12:1).

Šodien es gribētu uzsākt sarunu par Ābrahāma dzīvi. Dievs vēlas mums atklāt kādus ļoti svarīgus principus no Ābrahāma dzīves un viņa attiecībām ar Dievu.
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus, 12:1-3).

Es pateicos Dievam par šo dienu un ticu, ka šī diena būs piepildīta ar svētībām no Tā Kunga.
Šodien es gribu turpināt sarunu, kuru iesāku vakar, t.i., par vienotības svarīgumu. Vakar mēs redzējām, ka, komandai darbojoties saliedēti, jebkurš nams tiks uzcelts un jebkurš projekts īstenosies, un ka tāda komanda vienmēr gūs uzvaras.
Bībelē mēs redzam, ka arī Jēzus mācīja par vienotības svarīgumu.

Šajā Rakstu vietā mēs lasām, ka cilvēkiem bija kopīgs mērķis un viena valoda, ka viņi bija stingri apņēmušies panākt iecerēto, tāpēc ir teikts, ka „tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams”. Dievs teica, ka šīs vienotības dēļ viņiem izdosies viss, ko tie nodomājuši.
Bībelē Dievs ļoti bieži Savai tautai atgādina par vienotību. Vienotība ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj mums kā Dieva tautai jeb draudzei uz zemes īstenot Viņa gribu un savu aicinājumu.

Šodien, es gribu, lai mēs paskatāmies uz ļoti svarīgu patiesību, kura noslēdzas sekojošajā: ja tu, savā dzīvē un darbībās būsi paklausīgs Dievam, tad tas, kas iznīcina citus, kļūs tev par paaugstināšanas avotu.
Augstāk minētajā rakstu vietā, mēs redzam, ka ūdens, kurš bija plūdos iznīcināja visu pasauli un tajā pašā laikā, tas pats ūdens pacēla Noa šķirstu, kuru viņš bija cēlis pēc Tā Kunga Vārda. Viens un tas pats ūdens, vienus iznīcināja un citus paaugstināja – Nou. Paklausīgajam Noa, ūdens no plūdiem kļuva par viņa glābiņu.

„Šis ir stāsts par Noa: Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu.” (1Mozus 6:9)
1. Noa bija taisns cilvēks.
2. Noa bija taisns un bezvainīgs cilvēks savā dzimtā, savā paaudzē.
3. Noa staigāja Dieva priekšā.
Kad Dievs atrod tādu cilvēku, Viņš nostiprina Savu derību ar viņu.

„Un Viņš uz tiem sacīja: „ Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.”

Priekš mums, šajā īsajā Jēzus Kristus paziņojumā, ir apslēpta ļoti svarīga pamācība.
Dievs šeit saka, ka sabats ir radīts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Dzīvē bieži var novērot šādu ainu: tās lietas, pār kurām mums vajadzētu valdīt, bieži valda pār mums. Un šīs Dieva noliktās kārtības neievērošana nes lielas problēmas daudzu cilvēku dzīvēs.