Ikdienas vārds

Ļoti svarīgi ir ieraudzīt, ka piedošana saviem parādniekiem ir nosacījums tam, lai mēs paši turpinātu saņemt piedošanu no Dieva.

Dievs izturas pret mums tā, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem. Dievs mērī mūs ar tādu pat mēru, ar kādu mēs mērījam citus cilvēkus.

Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem cilvēkiem. Tālab, patiesa grēku nožēla ietver sevī arī atzīšanos savos grēkos citu cilvēku priekšā, – to, kurus mēs esam aizvainojuši vai kuriem esam nodarījuši sāpes.

Dievs piedod mums mūsu grēkus pamatojoties uz Jēzus Kristus upuri. Tomēr, vispirms mums ir jāatzīstas Viņa priekšā savos grēkos, jāizsūdz savi grēki un jānožēlo tie.

„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:9).

Ja Dievs mums ir piedevis, tad kā? Tam vajag pievērst uzmanību divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tas palīdzēs mums ar cieņu pieņemt Dieva piedošanu.

Otrkārt, tas parādīs mums to, kā mums vajag piedot citiem cilvēkiem.

Piedošana atbrīvo mūs no vainas apziņas.

„ Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu. ”(Psalms 32:5).

2.Piedošana dod mums spēku iet savu dzīves ceļu (piepildīt savu aicinājumu).

„ Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.”(Ebrejiem 12:1-2).

Piedošana – tā ir tā, bez kuras dzīve uz šīs zemes pārvērstos par elles mocībām.

Ik pa laikam katrs cilvēks saskaras ar piedošanas jautājumu un tās nepieciešamību.

Mums patīk vārds „piedošana” brīžos, kad mums jāsaņem piedošana. Bet tad, kad no mums tiek prasīts piedot kādam – dot no sevis, – tad mums bieži vien to negribas darīt.

Paradokss ir tajā, ka vairums kristiešu, kuri disciplinē sevi citās savas dzīves sfērās lai sasniegtu panākumus – darbā vai savā karjerā – tai pat laikā, neuzskata par vajadzīgu disciplinēt sevi ar mērķi, lai sasniegtu dievbijību. Runa iet par labiem kristiešiem, kuri ir uzticīgi Dzīvā Dieva draudzes locekļi. Tie ir cilvēki, kuri mīl Dieva vārdu un bieži demonstrē patiesu entuziasmu attiecībā uz Dieva darbiem. Tomēr, neesot pietiekamai garīgajai disciplīnai, viņi samazina savu efektivitāti Dieva Valstībā.

Gavēnis
„Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.” (Mateja 4:2).

Vientulība
„Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka 1:35).

Garīgā disciplīna – tie ir ieradumi(individuālie vai vispārējie), kas sekmē vai veicina mūsu garīgo izaugsmi. Tie ir ieradumi, kurus vēl no Bībeles laikiem savā dzīvē ir praktizējuši varenie vīri un sievas, un konkrēti – tā ir pilnīga savas dzīves ziedošana Dievam, sadraudzība ar Viņu un ikdienas praktiskā kristīgā dzīve.