Cilvēki izmanto dažādus attaisnojumus kā iemeslu tam, lai nepiedotu
Lai vairojas žēlastība jums un miers šai brīnišķīgajā dienā no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es lūdzos par jums, lai Dieva vārds piesātina un stiprina jūs jūsu garā, dvēselē un miesā.
Šodien mēs pabeigsim sarunu par piedošanas svarīgumu.
Mēs ar jums runājām par to, kā mēs varam staigāt piedošanā. Šim nolūkam mums nepieciešams ņemt vērā zināmus nosacījumus, un konkrēti:
- Pārstāt attaisnot savu aizvainojumu.
- Pasargāt savu sirdi no aizvainojuma.
- Lūgt palīdzību Dievam.
- Ilgstoši nekavēties pie sāpēm, kuras mums sagādājuši citi cilvēki.
- Lūgt par saviem pāridarītājiem un svētīt viņus.
- Atdot Dievam savas tiesības apvainoties.
- Skatīties uz Jēzu.
Bez tam, mums nepieciešams:
- Rēķināties ar Dievišķajiem faktiem.
Kad mēs atceramies un rēķināmies ar to, ka par visiem mūsu grēkiem Jēzus jau ir samaksājis pie Krusta, mēs saprotam, ka mums nav pamata un tiesību nepiedot citiem cilvēkiem viņu pārkāpumus. Ņemot vērā šo faktu, mēs varēsim skaidri saskatīt un saprast, kālab Dievs nevar piedot mums mūsu parādus līdz brīdim, kamēr mēs nepiedosim saviem parādniekiem, saviem pāridarītājiem.
Vēstulē Filemonam ir aprakstīts konkrēts piemērs. Filemonam bija kalps, kurš nozaga viņa īpašumu un aizbēga. Bet liktenis saveda šo cilvēku ar Pāvilu, kurš, sludinot, atveda šo kalpu pie grēku nožēlas. Pēc savas grēku nožēlas, kalps vēlējās atgriezties pie kunga, bet nezināja, kā viņa kungs Filemons uz to reaģēs. Šai sakarā, Pāvils uzrakstīja Filemonam vēstuli, kuru viņš nodeva caur šo kalpu, kuru sauca Onēzims.
Katram no mums var būt savs Onēzims, kurš ir aizvainojis mūs tik ļoti, ka to ir grūti piedot. Taču, nožēlojot grēku, mēs varam viegli piedot un pieņemt, ja vien ņemsim vērā to, ko Pāvils uzrakstīja savā Vēstulē Filemonam:
„ Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, – lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs; viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ. Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā man kalpotu evaņģēlija važās; bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi. Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga! Ja nu tu ar mani turi sadraudzību, tad pieņem viņu tā kā mani! Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man. Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā.” (Filemonam 1:8-19).
Ja samainīt vietām Pāvila vārdu ar Jēzus, bet Onēzima – ar tā jūsu pāridarītāja vārdu, kuram jums grūti piedot, tad šis fragments skanēs apmēram tā:
„Es, Jēzus, lūdzu tevi par Savu dēlu(meitu) (Tamāru, Diānu, Juri utt.), par kuru Es nomiru. Lūdzu tevi pieņem viņu. Taču Es negribu ko darīt bez tavas piekrišanas, lai tavs labais darbs (tavs lēmums piedot) netiktu veikts piespiedu kārtā, bet brīvprātīgi. Un tālab, ja tu turi sadraudzību ar Mani, tad pieņem viņu tā, kā tu pieņemtu Mani Pašu. Ja viņš tevi ir kā aizvainojis vai ir tev ko parādā, pieskaiti to Man. Es, Jēzus, rakstīju to ar Savu roku: Es samaksāšu; nesaku tev to, ka arī tu Man pats sevi esi parādā.”
Cilvēki izmanto dažādus attaisnojumus kā iemeslu tam, lai nepiedotu. Savukārt Dievs aicina mūs piedot. Izvēle vienmēr paliek mūsu ziņā!
Bieži vien cilvēki saka:
- Es nevaru viņam piedot.
- Tu to nevari, bet Dievs var to izdarīt caur tevi.
- Ja es viņam piedošu, tad viņš mani izmantos vai arī domās, ka es atbalstu viņa grēku.
- Piedošana nav atkarīga no tā, vai šis cilvēks ir piedošanas cienīgs vai nē. Piedošana nav atkarīga arī no tava pāridarītāja grēku nožēlas vai viņa izmainītās sirds. Mēs piedodam tikai tālab, ka mums pašiem ir piedots pēc Dieva varenās žēlastības.
- Man ir jāizdara maksimāls spiediens attiecībā pret savu pāridarītāju, lai viņš nožēlotu grēkus. Ja piedošu viņam uzreiz, viņš var tā arī nenožēlot grēkus.
- Ja tu – neesi Dievs, tad nejaucies Viņa lietās. Dievs var izdarīt vai radīt tādu spiedienu, par kādu neviens no mums nezina.
- Es piedodu savam pāridarītājam(pāridarītājai), bet vairs nekad ar viņu nerunāšu.
- Vai Dievs runāja ar tevi pēc tam, kad Viņš bija tev piedevis?
- Es viņam piedevu, bet nekad to neaizmirsīšu.
- Ja jau Dievs ir piedevis un aizmirsis tavus grēkus, tad kālab tu nevari izdarīt to pašu attiecībā pret citu cilvēku?
- Es zinu, ka man ir jāpiedod, bet manam pāridarītājam ir jāzina, cik ļoti esmu cietis viņa dēļ. Lai arī viņš izbauda līdzīgas sāpes.
- Vai gan Jēzus nepiedeva mums pilnībā, neskatoties uz to, ka tas maksāja Viņam dzīvību?
Piedosim, tāpat kā Dievs Jēzū Kristū ir piedevis mums visus mūsu grēkus!
Lai Dievs bagātīgi svētī jūs un jūsu tuviniekus!
Mācītājs Rufus Adžiboije
