Cilvēki izmanto dažādus attaisnojumus kā iemeslu tam, lai nepiedotu

Lai vairojas žēlastība jums un miers šai brīnišķīgajā dienā no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es lūdzos par jums, lai Dieva vārds piesātina un stiprina jūs jūsu garā, dvēselē un miesā. Šodien mēs pabeigsim sarunu par piedošanas svarīgumu. Mēs ar jums runājām par to, kā mēs varam staigāt piedošanā. Šim nolūkam mums nepieciešams ņemt vērā zināmus nosacījumus, un konkrēti: 
  1. Pārstāt attaisnot savu aizvainojumu.
 
  1. Pasargāt savu sirdi no aizvainojuma.
 
  1. Lūgt palīdzību Dievam.
 
  1. Ilgstoši nekavēties pie sāpēm, kuras mums sagādājuši citi cilvēki.
 
  1. Lūgt par saviem pāridarītājiem un svētīt viņus.
 
  1. Atdot Dievam savas tiesības apvainoties.
 
  1. Skatīties uz Jēzu.
 Bez tam, mums nepieciešams: 
  1. Rēķināties ar Dievišķajiem faktiem.
 Kad mēs atceramies un rēķināmies ar to, ka par visiem mūsu grēkiem Jēzus jau ir samaksājis pie Krusta, mēs saprotam, ka mums nav pamata un tiesību nepiedot citiem cilvēkiem viņu pārkāpumus. Ņemot vērā šo faktu, mēs varēsim skaidri saskatīt un saprast, kālab Dievs nevar piedot mums mūsu parādus līdz brīdim, kamēr mēs nepiedosim saviem parādniekiem, saviem pāridarītājiem. Vēstulē Filemonam ir aprakstīts konkrēts piemērs. Filemonam bija kalps, kurš nozaga viņa īpašumu un aizbēga. Bet liktenis saveda šo cilvēku ar Pāvilu, kurš, sludinot, atveda šo kalpu pie grēku nožēlas. Pēc savas grēku nožēlas, kalps vēlējās atgriezties pie kunga, bet nezināja, kā viņa kungs Filemons uz to reaģēs. Šai sakarā, Pāvils uzrakstīja Filemonam vēstuli, kuru viņš nodeva caur šo kalpu, kuru sauca Onēzims. Katram no mums var būt savs Onēzims, kurš ir aizvainojis mūs tik ļoti, ka to ir grūti piedot. Taču, nožēlojot grēku, mēs varam viegli piedot un pieņemt, ja vien ņemsim vērā to, ko Pāvils uzrakstīja savā Vēstulē Filemonam: 
„ Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, – lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs; viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ. Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā man kalpotu evaņģēlija važās; bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi. Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga! Ja nu tu ar mani turi sadraudzību, tad pieņem viņu tā kā mani! Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man. Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā.” (Filemonam 1:8-19).
 Ja samainīt vietām Pāvila vārdu ar Jēzus, bet Onēzima – ar tā jūsu pāridarītāja vārdu, kuram jums grūti piedot, tad šis fragments skanēs apmēram tā: 
„Es, Jēzus, lūdzu tevi par Savu dēlu(meitu) (Tamāru, Diānu, Juri utt.), par kuru Es nomiru. Lūdzu tevi pieņem viņu. Taču Es negribu ko darīt bez tavas piekrišanas, lai tavs labais darbs (tavs lēmums piedot) netiktu veikts piespiedu kārtā, bet brīvprātīgi. Un tālab, ja tu turi sadraudzību ar Mani, tad pieņem viņu tā, kā tu pieņemtu Mani Pašu. Ja viņš tevi ir kā aizvainojis vai ir tev ko parādā, pieskaiti to Man. Es, Jēzus, rakstīju to ar Savu roku: Es samaksāšu; nesaku tev to, ka arī tu Man pats sevi esi parādā.”
             Cilvēki izmanto dažādus attaisnojumus kā iemeslu tam, lai nepiedotu. Savukārt Dievs aicina mūs piedot. Izvēle vienmēr paliek mūsu ziņā! Bieži vien cilvēki saka: 
  1. Es nevaru viņam piedot.
 
  • Tu to nevari, bet Dievs var to izdarīt caur tevi.
 
  1. Ja es viņam piedošu, tad viņš mani izmantos vai arī domās, ka es atbalstu viņa grēku.
 
  •       Piedošana nav atkarīga no tā, vai šis cilvēks ir piedošanas cienīgs vai nē. Piedošana nav atkarīga arī no tava pāridarītāja grēku nožēlas vai viņa izmainītās sirds. Mēs piedodam tikai tālab, ka mums pašiem ir piedots pēc Dieva varenās žēlastības.
 
  1. Man ir jāizdara maksimāls spiediens attiecībā pret savu pāridarītāju, lai viņš nožēlotu grēkus. Ja piedošu viņam uzreiz, viņš var tā arī nenožēlot grēkus.
 
  • Ja tu – neesi Dievs, tad nejaucies Viņa lietās. Dievs var izdarīt vai radīt tādu spiedienu, par kādu neviens no mums nezina.
 
  1. Es piedodu savam pāridarītājam(pāridarītājai), bet vairs nekad ar viņu nerunāšu.
 
  • Vai Dievs runāja ar tevi pēc tam, kad Viņš bija tev piedevis?
 
  1. Es viņam piedevu, bet nekad to neaizmirsīšu.
 
  • Ja jau Dievs ir piedevis un aizmirsis tavus grēkus, tad kālab tu nevari izdarīt to pašu attiecībā pret citu cilvēku?
 
  1. Es zinu, ka man ir jāpiedod, bet manam pāridarītājam ir jāzina, cik ļoti esmu cietis viņa dēļ. Lai arī viņš izbauda līdzīgas sāpes.
 
  • Vai gan Jēzus nepiedeva mums pilnībā, neskatoties uz to, ka tas maksāja Viņam dzīvību?
 Piedosim, tāpat kā Dievs Jēzū Kristū ir piedevis mums visus mūsu grēkus! Lai Dievs bagātīgi svētī jūs un jūsu tuviniekus! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta

    Saiešanas telts svētajā vietā drīkstēja ieiet tikai priesteri, kuri pienācīgā veidā bija sevi tam sagatavojuši. Ieiešana svētajā vietā skaitījās liela privilēģija, kas tika piešķirta tikai priesteriem. Ja ārējā pagalmā drīkstēja sapulcēties liels cilvēku pūlis, tad svētajā vietā, savukārt, drīkstēja ieiet tikai neliela cilvēku grupa. Vēstījums, kas saistīts ar šo simboliku vai Vecās Derības prototipiem ir acīmredzams katram no mums.
  • Vienotības svarīgums II

    Es pateicos Dievam par šo dienu un ticu, ka šī diena būs piepildīta ar svētībām no Tā Kunga. Šodien es gribu turpināt sarunu, kuru iesāku vakar, t.i., par vienotības svarīgumu. Vakar mēs redzējām, ka, komandai darbojoties saliedēti, jebkurš nams tiks uzcelts un jebkurš projekts īstenosies, un ka tāda komanda vienmēr gūs uzvaras. Bībelē mēs redzam, ka arī Jēzus mācīja par vienotības svarīgumu.
  • Ko tu dari ar savu paaugstinājumu? III

    Kurš vēlas no Dieva tikt paaugstināts, tam jāpaliek vaļsirdīgam, atklātam.Esmu ievērojis tādu īpatnību, ka daudzi no mums vairs nespēj tā vienkārši, atklāti dejot Dieva priekšā, jo kļuvuši augstprātīgi. Kaut atcerieties, kā jūs līksmojāt un priecājāties Dieva priekšā pēc savas grēku nožēlas. Ar daudziem ticīgajiem šodien ir ļoti grūti uzturēt savstarpējos kontaktus, sazināties, jo viņi ir kļuvuši pārāk augstprātīgi, pieauguši. Dāvids – gans un Dāvids – ķēniņš vienlīdz mīlēja un slavēja Dievu, viņa stāvoklis nemainījās un nepadarīja viņa sirdi uzpūtīgu. Mums jāizvāc no savas sirds visi šie atkritumi.
  • Cerība palīdz mums attīrīties un mainīties Tā Kunga Jēzus Kristus līdzībā!

    Cerība visgrūtākajos mūsu dzīves brīžos palīdz izpausties mūsu pašām labākajām īpašībām. Cerība, līdzīgi spožām zvaigznēm, palīdz mums mirdzēt pēdējo dienu ļaunuma un sabiezējušās tumsas vidū.Cerība palīdz mums atraidīt bezdievību un pasaules kārības un šinī laikā dzīvot prātīgi, taisni un dievbijīgi.„Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.”(Titam 2:11-14).
  • Pastāv trīs ticīgo tipi: novērotāji, patērētāji un kalpotāji!

    Kādam ticīgo tipam piederi tu? Kas tu esi? Novērotājs, patērētājs vai kalpotājs?Šodien mēs mēģināsim tikt skaidrībā par to, ar ko tad atšķiras viens no otra novērotājs, patērētājs un kalpotājs.Novērotājam ir pilnīgi vienalga, kas notiek viņam visapkārt, viņš ir vienaldzīgs pret itin visu. Tas, kas notiek draudzē, viņu neskar, pēc viņa uzskatiem, viņa uzdevums ir tikai viens – atnākt uz svētdienas dievkalpojumu. Ir slavēšana, ir sprediķis, – tas ir pietiekoši. Tādam cilvēkam nav problēmu, viņam viss ir kārtībā gan darbā, gan mājās. Tāds cilvēks vienkārši vēro notiekošo un viņam ir labi. Ja jūs esat – novērotājs, tad jums nepieciešams kļūt par kalpotāju.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

    5. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.