Mūsu redzējums nosaka to, par ko kļūstam III

Dārgie draugi, laipni lūgti rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Jau vairākas dienas pēc kārtas mēs runājam par to, cik svarīgi ir celt, veidot savu nākotni, Mēs runājām par to, ka bez redzējuma un bez sapratnes par to, ko mēs vēlamies, mēs nespēsim izveidot brīnišķu nākotni savai dzīvei. Vēl mēs runājām par to, ka Dievs vēlas paplašināt mūsu redzējumu, paplašināt skatījumu uz mūsu pašreizējo dzīvi. Mēs to ieraudzījām piemērā no Ābrāma dzīves, kad Dievs apsolīja Ābrāmam padarīt viņu varenu. Dievs nevarēja to izdarīt līdz brīdim, pirms nebija paplašinājis Ābrāma sapratni par viņu pašu un to, ko viņš redzēja. Dievs teica Ābrāmam, ka Viņš dos tam to zemi, kuru Ābrāms būs spējīgs ieraudzīt. Mēs runājām arī par to, ka līdz brīdim, kamēr neieraudzīsim savā iztēlē, savās domās to, kādu Dievs redz mūsu nākotni, – mēs nespēsim tiekties uz šo nākotni. Tāpēc ir rakstīts, ka Dievs dara tikai to, par ko mēs domājam un Viņam lūdzam, un vēl vairāk par to. Tas ir loti svarīgi. Mums pastāvīgi jāuzdod sev jautājumi: Ko, attiecībā uz savu dzīvi, es redzu šobrīd? Kādi ir mani nodomi? Un, kā jau mēs vakar runājām, Dievs nevar to izdarīt bez mūsu līdzdalības, kā arī mēs nespējam sasniegt brīnišķīgu nākotni bez Dieva. Dievs vēlas, lai mēs sadarbojamies ar Viņu. Mūsu nākotne – tā ir brīnišķīga nākotne, spilgta nākotne. Taču, lai šī nākotne kļūtu par mūsu dzīves realitāti, mums pie tās jāstrādā kopā ar Dievu. Iespējas, šodien tu pats savās acīs izskaties sīks, bet Dievs vēlas dot tev brīnišķīgu nākotni. Dievs no Savas puses, saistībā ar to, kādai jābūt mūsu nākotnei, neatstāj mūs bez redzējuma. Šim nolūkam Viņš mums devis Svēto Garu. Viena no lietām, ko Svētais Gars izdara, – Viņš dod atklāsmi par to nākotni, kāda mums sagatavota no Dieva.
„Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. – Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus.”(1.Korintiešiem 2:9-10).
Šajā rakstu vietā redzam, ka Dievam ir plāns, Viņam ir ne tikai nākotne priekš mums, bet brīnišķīga nākotne. Izņemot Svēto Garu, neviens cilvēks nezina šo nākotni. Svētais Gars atklāj mums Dieva plānus, jo Viņš vēro un zina visu to, kas, attiecībā uz tevi personīgi, ir Dieva sirdī. Tāpēc, ir tik svarīgi jautāt Dievam un nevis cilvēkiem par savu nākotni.
„Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit,”(Jeremijas 29:11_13).
Dievs nevēlas, lai mēs nomierināmies un atstājam savu dzīvi pašplūsmā. Mums jāpieliek piepūle tam, lai celtu, veidotu savu brīnišķīgo nākotni, kas pilna uzvaru un lielu varoņdarbu. Tālab mums jāzina, kādi ir Dieva plāni attiecībā uz mums. Mums jāzina ne tikai Dieva plāni, bet jāpieliek piepūle, lai virzītos pretim savai nākotnei. Dievs mums tajā ir apsolījis palīdzēt. Esiet svētīti! Līdz rītdienai! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse

    Ja tu nepraktizē lūgšanu, tad tajā brīdī, kad tev tā izmisīgi būs nepieciešama, tu nezināsi, kā vajag lūgt. Tas ir ļoti svarīgi! Katram no mums reiz izmisīgi ir bijusi nepieciešama vai arī būs nepieciešama lūgšana. Mēs spēsim pieaugt tikai tajā, ko praktizējam un darām pastāvīgi. Ja mēs neesam sadraudzībā ar Dievu, tad noteikti atradīsies kas tāds, kas piepildīs mūsu laiku, un mēs pamanīsim to, ka runājam vienu, bet mūsu dzīvē notiek pavisam kas cits. Mēs sakām: „Es mīlu Tevi, Kungs!”, bet mūsu darbi parāda to, ka mums nav laika Dievam, ka mēs nepiegriežam vērību Dievam, un mēs nedisciplinējam sevi, lai praktizētu tās lietas, kas tuvina mūs Viņam.
  • Kas ir aicinājums? Kā atklāt savu aicinājumu?

    Savas dzīves aicinājuma un uzdevuma izzināšana – ir process, kas sastāv no liela daudzuma mazām detaļām. Bieži, cilvēki cenšas atklāt savu aicinājumu, bet tajā pašā laikā, viņi neņem vērā šīs mazās detaļas, no kurām sastāv viss process. Daudzi cilvēki šodien ir nelaimīgi, jo viņiem nav redzējums par savu dzīvi, vai arī viņiem nav sapratne, kā piepildīt šo redzējumu. Tāpēc, mēs centīsimies ar to visu tikt skaidrībā.Pirmais, kas mums būtu jāzina, ir tas, – ka esam dzimuši, lai risinātu noteiktu uzdevumu. Bībele runā par to, ka mūsu dzīvei ir noteikts mērķis un nozīme. Jūs neesat nejaušība! Jūs piedzimāt uz šīs zemes, ne dēļ tā, lai vienkārši aizņemtu kādu vietu un elpotu gaisu. Jums ir misija, kuru ir nepieciešams piepildīt un ir ceļš, pa kuru ir jānoiet. Jūs esat radīti tam, lai izrādītu rūpes un esat glābti, lai kalpotu. Par to tiek runāts daudzās Bībeles rakstu vietās. Konkrētāk, mēs runāsim par to, ko Pāvils ir uzrakstījis vēstulē Efeziešiem 2: 10:
  • Gara auglis kopumā parāda Dieva raksturu

    Tas ir kopums tam, ko Dievs caur Sevi pārstāv. Katru reizi, kad Dievs nāk pie mums, Viņš vēlas redzēt Sava Paša atspulgu mūsu raksturā. Viņš vēlas redzēt to, ka Viņa bērni staigā mīlestībā. Dievs vēlas redzēt to, ka Viņa bērni pieaug un pastāvīgi pārvēršas Jēzus Kristus līdzībā. Viss, kas notiek mūsu dzīvē, to Dievs vēlas izmantot mūsu labā.
  • Grēku nožēlas gudrība II

    Dāvids runā par tām acīmredzamajām priekšrocībām, kuras ienāk cilvēka dzīvē pēc grēku nožēlas.1.Pārdabiska brīvība no vainas apziņas un nosodījuma. « Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.» (Ps.32:5). Pēc mūsu atzīšanās grēkos, Dievs tūlīt piedod mums mūsu grēku vainu. Kad mūsu sirds mūs tiesā, kad mēs atrodamies zem vainas apziņas, mūsu grēku smaguma dēļ, tad tādā stāvoklī mums ir ļoti grūti iet un ar uzdrīktēšanos pielūgt Dievu. Vainas apziņa atņem mums drosmi. Tāpēc, lai atbrīvotos no vainas apziņas, mums ir nepieciešams atzīties savos grēkos.
  • Kas ir garīgā disciplīna?

    Garīgā disciplīna – tie ir ieradumi(individuālie vai vispārējie), kas sekmē vai veicina mūsu garīgo izaugsmi. Tie ir ieradumi, kurus vēl no Bībeles laikiem savā dzīvē ir praktizējuši varenie vīri un sievas, un konkrēti – tā ir pilnīga savas dzīves ziedošana Dievam, sadraudzība ar Viņu un ikdienas praktiskā kristīgā dzīve.