Cilvēki, kuri ir mainījušies, domā un rīkojas tā, kā Dievs II

Sveicu jūs, dārgie lasītāji, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par katru no jums un lūdzos, lai jūsos neatdziest slāpes pēc Dieva Vārda un Viņa gudrības, slāpes pēc sadraudzības ar Viņu, jo Dievs ir mūsu dzīvības avots.Vakar mēs runājām par Jāzepu. Pirms Jāzeps atklājās saviem brāļiem, viņš vispirms vēlējās pārbaudīt viņu sirds stāvokli(sirds saturu). Viņš to izdarīja caur virkni dažādu pārbaudījumu. 
„Tad brāļi paņēma dāvanas un divtik naudas un satvēra pie rokas Benjamīnu, cēlās un nogāja uz Ēģipti un nostājās Jāzepa priekšā. Un Jāzeps, ieraudzījis viņus un Benjamīnu, sacīja sava nama pārraugam: “Ieved šos vīrus namā, liec barokli nokaut un sagatavot, jo šie vīri ar mani ēdīs pusdienu.” Un tas vīrs darīja, kā viņam Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā. Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti, un sacīja: “Tas ir tās naudas dēļ, kas toreiz bija atlikta mūsu barības maisos, ka mēs tagad tiekam ievesti; viņi metīsies uz mums un ņems mūs ar mūsu ēzeļiem sev par vergiem. Tad tas vīrs ieveda viņus Jāzepa namā un deva tiem ūdeni, ka tie varēja mazgāt savas kājas, un barību viņu ēzeļiem. Un tie nolika dāvanu, pirms Jāzeps atnāca uz pusdienām, jo tie bija dzirdējuši, ka tie tur ēdīšot. Un tie nesa viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi, un ēģiptiešiem, kas pie viņa ēda, atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst ar ebrejiem kopā maizi. Jo tas ir apkaunojums ēģiptiešiem. Un viņi sēdēja viņa priekšā pēc sava vecuma, no pirmdzimtā pēc viņa dzimšanas līdz jaunākajam pēc viņa dzimšanas; par to tie cits par citu brīnījās. Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda daļa bija piecas reizes lielāka par to, ko citi dabūja. Un tie dzēra un kļuva priecīgi.” (1.Mozus 43: 15-18; 23-24; 32-34).
 Jāzeps speciāli iedeva Benjamīnam porciju, kas bija 5 reizes lielāka par tām, kādas saņēma pārējie brāļi. Un vēl, – atpakaļceļam Jāzeps iedeva Benjamīnam 5 drēbju kārtas un krietni vairāk naudas, nekā viņš iedeva pārējiem brāļiem. 
„Un Israēla bērni darīja tā, un Jāzeps deva tiem ratus, kā faraons to bija teicis, un deva tiem ceļamaizi līdzi ceļā. Un ikvienam viņš deva savu drēbju kārtu, bet Benjamīnam viņš deva trīs simti seķeļu sudraba naudas un piecas drēbju kārtas.”(1.Mozus 45: 21-22).
 Jāzeps pārbaudīja viņus, bet viņi pat nereaģēja uz Jāzepa paaugstināto interesi un labvēlību pret viņu brāli Benjamīnu. Caur to visu Jāzeps patiešām redzēja, ka viņa brāļi ir izmainījušies un kļuvuši citādi. Tomēr, viņiem nācās izturēt vēl vienu pārbaudījumu, par kuru mēs lasām 1.Mozus grāmatas 44 nodaļā. 
„Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: “Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsgalā. Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū.” Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis. No rīta, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti – viņi paši un viņu ēzeļi. Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps sava nama pārraugam sacīja: “Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer un no kā viņš mēdz nākotni pareģot. Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami.” Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus.”(1.Mozus 44:1-6).
 Jāzeps to visu darīja tālab, lai atrastu iemeslu aizturēt Benjamīnu un palūkotos uz savu brāļu reakciju. Pēc tam, kad brāļi no Ēģiptes devās atpakaļ uz mājām, viņus panāca Jāzepa kalpi. Un pēc tam, kad pie Benjamīna tika atrasts Jāzepa kauss (tas speciāli tika ieliks Benjamīna maisā), tika pasludināts, ka visi, izņemot Benjamīnu ir brīvi. Jāzepa brāļi krita izmisumā un devās pie Jāzepa lūgt atlaist jaunāko brāli. Viens no brāļiem – Jūda – bija gatavs pat iet cietumā, lai tikai tiktu atlaists Benjamīns – tēva mīlulis. (skat. 1.Mozus 44:15-34). Līdz šim, tieši Jūda bija iniciators tam, lai pārdotu Jāzepu verdzībā. 
„Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: “Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.” Un viņa brāļi tam paklausīja.” (1.Mozus 37:26-27).
 Tagad mēs redzam, kā Jūda no vakardienas apsūdzētāja un sava labuma meklētāja , kurš bija gatavs pārdot savu miesīgo brāli verdzībā, kļūst par aizstāvi. Tagad, Jāzepa brāļu sirds saturs bija pilnīgi citāds – izmainīts. Viņu sirdīs vairs nebija skaudības, liekulības, ļaunu nodomu, dusmu un nepiedošanas. Tagad, viņi pastāvīgi nožēloja to, ka līdz šim bija netaisnīgi izturējušies pret savu brāli – Jāzepu.Redzot to visu, Jāzeps atzinās tajā, ka viņš ir viņu miesīgais brālis. 
„Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties to priekšā, kas ap viņu stāvēja, un viņš sauca: “Lai aiziet visi, kas pie manis!” Tad neviena vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem. Un viņš pacēla savu balsi un sāka raudāt, tā ka to dzirdēja ēģiptieši un to dzirdēja faraona nams. Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?” Bet viņa brāļi nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot. Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Nāciet tuvāk klāt!” Un tie pienāca. Un viņš sacīja: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību. Jo šis ir otrais bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas. Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi.”(1.Mozus 45:1-8).
 Cilvēki kuri mainījušies, domā un rīkojas kā Dievs.Kā tu reaģē uz to cilvēku acīmredzamu veiksmi un labklājību, kurus tu sauc par saviem brāļiem un māsām? Vai tu vari priecāties par viņu veiksmi?Ja tu varēsi priecāties par citu veiksmi, tad veiksme ienāks arī tavā dzīvē, – tas ir Dieva garīgais princips. Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Par piedošanas spēku un svarīgumu

    Piedošana – tā ir tā, bez kuras dzīve uz šīs zemes pārvērstos par elles mocībām.Ik pa laikam katrs cilvēks saskaras ar piedošanas jautājumu un tās nepieciešamību.Mums patīk vārds „piedošana” brīžos, kad mums jāsaņem piedošana. Bet tad, kad no mums tiek prasīts piedot kādam – dot no sevis, – tad mums bieži vien to negribas darīt.
  • Kāpēc mums nepieciešama labvēlība?

    „Dievs, paši savām ausīm mēs esam dzirdējuši, mūsu tēvi to ir pauduši: lielus darbus Tu esi darījis viņu dienās, sendienās, ar paša roku. Svešas ciltis Tu esi padzinis, bet viņus dēstījis to vietā, tautas esi sagrāvis, bet viņiem licis izplesties. Un nevis ar savu zobenu tie iekaroja zemi, nedz viņu elkonis tiem bija par palīgu, nē, bet Tava labā roka, Tavs elkonis un Tava vaiga gaisma, tāpēc ka Tu viņus mīlēji!” (Psalms 44: 2-4).
  • Bīsties Dievu un nepriecājies par kāda cita kritienu!

    „Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi,”(Salamana pam. 24:17).Ir lietas, kurām mums jāpievērš sava uzmanība. Svētība nekad nemēdz būt automātiska, arī paaugstināšana tāda nemēdz būt, tās ir jāizpelnās. Ja tu piever savas acis uz šīm lietām, un tu domā, ka šīs svētības tik un tā nokritīs no debesīm pār tevi, tu vienkārši sevi māni. Dievs vēlas izliet pār mums Savu gaismu. Mums nav jāpriecājas, kad krīt mūsu ienaidnieks.
  • Evaņģelizācija un māceklība II

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.”(Raudu Dziesmas 2:19).Tas nav aicinājums uz kārtējo lūgšanu, tas ir aicinājums uz to, lai mēs ar jums brēcam, saucam uz to Kungu par to, lai Viņš sūta mums atmodu un atsvabina mūsu bērnus un nākamo paaudzi no neizbēgamām katastrofām un traģēdijām. Katra nopietna atmoda reiz sākās ar ļaužu lūgšanu vaimanām no visas sirds, kas tika vērstas uz Dievu.
  • Bez Svētā Gara mēs nevarēsim parādīt Dievu savā dzīvē

    1)Jēzus deva Apustuļiem pavēles caur SVĒTO GARU. (2.pants)Jēzus Pats paļāvās uz Svēto Garu itin visā, ko Viņš, atrodoties miesā, darīja. Jēzus, iemājojot miesā, bija miesas ierobežots, tālab Viņam bija nepieciešams Svētais Gars. Mēs, kā cilvēki, dzīvojam miesā, un arī mēs esam savas miesas ierobežoti.
  • Īpašības, kas dara mūs par zemes sāli un gaismu šai sabiedrībā

    1) Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība (Mateja 5:3). Mūsu dzīve ir atkarīga no Dieva. Un arī no tā, ka mēs apzināmies savu atkarību no Dieva, apzināmies to, ka mums pastāvīgi ir jānāk Dieva priekšā un pastāvīgi jāpavada laiks kopā ar Viņu.2) Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. (Mateja 5:4). Grēks, pretlikumības, netaisnība, kas ir mums visapkārt, – tam visam ir jāmudina mūs aizlūgt vai saukt savā garā, lūgties Dieva priekšā un pastāvēt aizlūgšanās par savu zemi. Tam visam ir jāpamudina mūs nožēlot savas tautas grēkus un netaisnības. Kad mēs uz visu skatāmies ar Dieva acīm, tad itin viss, kas sarūgtina Dievu, sarūgtinās arī mūs.