Dieva klātbūtne III

Labdien, dārgie draugi!

Priecājos no jauna dalīties ar jums vārdā no Dieva.

Mēs sākām runāt par Dieva klātbūtni un par to, kā arvien vairāk un vairāk piedzīvot Viņa klātbūtni savā dzīvē. Mēs runājām par to, ka tieši Dieva klātbūtne mūsu dzīvē liek atšķirties mums kā Dieva tautai no citām tautām. Dieva klātbūtne padara mūs virs zemes stiprākus un Dieva slava mūsu dzīvē izpaužas arvien vairāk un vairāk, tālab tā mums ir vajadzīga kā gaiss.

Vakar mēs ieraudzījām, ka, lai piedzīvotu Dieva klātbūtni, mums ir apzināti jātuvojas Dievam.

Šodien mēs turpināsim analizēt kādu rakstu vietu.

„tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis! Esiet nelaimīgi un vaimanājiet un raudiet, jūsu smiekli lai top pārvērsti vaidos un jūsu prieks skumjās. Zemojieties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.”(Jēkaba 4:8-10).

Augšminētajā Rakstu vietā mēs redzam, ka grēks un elku kalpība attālina cilvēku no Dieva un bloķē ceļu uz pieeju Dieva klātbūtnei, spēkam un Dieva slavai. Tāpēc ir vēl kas, izņemot lūgšanu, kas tuvina mūs Dievam un atnes Dieva klātbūtni mūsu dzīvē – tā ir grēku nožēla un mūsu nodošanās svētai dzīvei.

Efektīvas lūgšanas cena – tas ir svētums un dievbijība. Lūk, tāpēc Jēkabs, aicinot mūs tuvoties Dievam, tūlīt pat koncentrē mūsu uzmanību uz nepieciešamību attīrīt un skaidrot savu sirdi, kā arī zemoties un salūzt Dieva priekšā.

Augšminētajā fragmentā šķīstas rokas (tīras rokas) runā par mūsu ārējo dzīvi, tas ir, par mūsu acīmredzamo rīcību, attieksmi un uzvedību.

Skaidra sirds – runā par mūsu iekšējo dzīvi, par mūsu motīviem un domām.

Salūšana un zemošanās Dieva priekšā liecina par to, ka Dievs un Viņa Vārds kontrolē mūsu dzīvi. Tikai tas ir pierādījums tam, ka mūsu griba it visā ir pakļauta Dieva gribai, bet tas nozīmē, ka mēs atļaujam Dievam būt par Saimnieku un Kungu mūsu dzīvē.

Bez šķīstām rokām, bez skaidras sirds, bez zemošanās un salūšanas Dieva priekšā mēs nevarēsim tuvoties Dievam.

Tātad, tā kā tas garantē Viņa klātbūtni mūsu dzīvē, mēs ar lūgšanu tuvojamies Dievam. Tomēr, lai tuvotos, mums ir nepieciešams attīrīt savu dzīvi. Mūsu gatavība ar svētu un dievbijīgu dzīvi maksāt cenu liecina par to, ka mēs vaļsirdīgi atzīstam, ka mums izmisīgi ir nepieciešama Dieva klātbūtne.

Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt!

Dieva mierā!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Evaņģelizācija un māceklība II

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.”(Raudu Dziesmas 2:19).Tas nav aicinājums uz kārtējo lūgšanu, tas ir aicinājums uz to, lai mēs ar jums brēcam, saucam uz to Kungu par to, lai Viņš sūta mums atmodu un atsvabina mūsu bērnus un nākamo paaudzi no neizbēgamām katastrofām un traģēdijām. Katra nopietna atmoda reiz sākās ar ļaužu lūgšanu vaimanām no visas sirds, kas tika vērstas uz Dievu.

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas...

  • Jēzus ir mūsu patiesās kalpošanas piemērs

    Mēs redzam, ka Jēzum bija nopietnas grūtības Viņa dzīves laikā šeit uz zemes, bet Viņš tām nepiegrieza vērību. Jēzus bija aizņemts ar kalpošanu Tēvam un tiem, kam Viņš bija sūtīts. Kalpojot cilvēkiem, Dievs rūpējās par to, lai cilvēki kalpotu Jēzum. Dievs piepildīja Jēzus vajadzības caur kalpošanu citiem.Kad mēs kalpojam cilvēkiem, tad Dievs parūpēsies, lai cilvēki kalpotu mums. To ko mēs sējam, mēs noteikti pļausim. Mēs kalpojam cilvēkiem, ne tāpēc, ka mums nav savu problēmu. Mēs kalpojam cilvēkiem, tāpēc, ka tas ir tīkami Dievam. Un kad mēs kalpojam, neskatoties uz to, ka mums pašiem ir problēmas, vajadzības un rūpes, tad Dievs parūpēsies par to, lai arī citi cilvēki, pat tie par kuriem mēs pat nenojaušam, kalpotu mums, lai piepildītu mūsu vajadzības.

    Mēs redzam, ka Jēzum bija nopietnas grūtības Viņa dzīves laikā šeit uz zemes, bet Viņš tām nepiegrieza vērību...

  • Ar nepiedošanu mēs laupām sev gan ticību, gan arī tīru sirdsapziņu

    Mēs varam piedzīvot savas ticības sakāvi un nokļūt cietumā līdz ar garīgajiem tirāniem.Savukārt piedošana pielīdzina mūs mūsu Kungam un Glābējam Jēzum Kristum, Kurš ir piedevis mums visus mūsu grēkus.„ Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:2-3).

    Mēs varam piedzīvot savas ticības sakāvi un nokļūt cietumā līdz ar garīgajiem tirāniem. Savukārt piedošana...

  • Ražas un pavairošanas likums II

    „Klausaities: raugi sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc, ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi”(Marka, 4:3-8).

    „Klausaities: raugi sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.Un...

  • Kāds, tad patiesībā – izskatās atbildīgs cilvēks? III

    „…Tu(Dievs) esi pār Savu vārdu paaugstinājis Savus apsolījumus.”(Psalms 138:2).Mēs esam Dieva bērni, radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Ja mūsu Dievs atbild par to, ko Viņš ir teicis, tieši to pašu Viņš gaida arī no mums. Bez tam, Dievs nedomā, ka mums pašiem būs ar to visu jātiek galā, – mums ir dots Palīgs, Skolotājs, Mierinātājs, Advokāts – Svētais Gars, Kurš vienmēr ir kopā ar mums.

    „...Tu(Dievs) esi pār Savu vārdu paaugstinājis Savus apsolījumus.”(Psalms 138:2). Mēs esam Dieva bērni, radīti...

  • Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!

    Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.

    Rodas jautājums, - kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā...