Dievs vairāk ir ieinteresēts tavā garīgajā izaugsmē, tava rakstura formēšanā, nekā ātrā atbildē uz tavu lūgšanu!

Miers jums, dārgie draugi!
Slava Dievam par brīnumaino gudrību, kura uzglabāta Dieva Vārdā, un par iespēju smelties šo gudrību savai personīgajai pārveidei katru dienu.
Mēs izskatām notikumu ar Kānaāniešu sievieti, kura neatlaidīgi stāvēja lūgšanās par savas ļaunā gara apsēstās meitas brīvību. Vakar mēs uzsvērām to, ka pazemība, pateicība un pielūgsme atver durvis brīnumam mūsu dzīvē. Šodien mēģināsim iegūt vēl vairākas pamācības no šī notikuma:

„Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.”
Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.”

Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.”(Mateja 15:21-28).

Pēc tam ,kad Kānaāniešu sieviete bija izdarījusi visu, ko vien varēja, viņa izdzirdēja no Jēzus šādus vārdus:

„Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.”(Mateja 15:26).

Izdzirdēt šādus vārdus, – priekš daudziem tas nozīmētu piedzīvot apvainojumu. Izsakot šādus vārdus, Jēzus it kā salīdzināja viņu ar suni. Taču, apbrīnojumi, šī sieviete neapvainojās uz Jēzu, viņa vienalga turpināja pārvarēt šķēršļus, kas stājās ceļā uz viņas brīnumu. Viņa dzirdēja Jēzus vārdos ko citu. Ja neiemācīsies saklausīt ko citu vārdos, kurus tev saka cilvēki, tu centrēsies uz teikto, apvainosies un pazaudēsi savu brīnumu. Mēs kārtējo reizi redzam, ka ir tik svarīgi iemācīties pārvarēt cilvēcisko faktoru, kurš stājas ceļā lūgšanu atbildei.
Man šķiet, ka Jēzus teica šos vārdus mīlestībā. Šī sieviete dzirdēja un redzēja Jēzus seju, tāpēc viņa reaģēja citādi. Pēc cilvēka ārējā izskata, pēc balss intonācijas un žestiem var ieraudzīt to, kāds ir viņa darbības mērķis.
Man šķiet, ka šī sieviete, skatoties uz Jēzu un dzirdot Viņa vārdus, piedzīvoja un juta Viņa mīlestību.
Patiesībā, šī sieviete bija varone, jo bija pastāvīga ticībā esot ceļā uz savu brīnumu.
Man šķiet, ka Jēzus, sakot viņai šādus vārdus, darīja to apzināti, lai palīdzētu viņai atbrīvot savu ticību. Šī sieviete pārvarēja tik daudz šķēršļu, viņai atlika pavisam nedaudz.
Jēzus nesteidzas atbildēt uz tavu lūgšanu. Dievs vairāk ir ieinteresēts tavā garīgajā izaugsmē, tava rakstura formēšanā, nekā ātrā atbildē uz tavu lūgšanu. Dievam nav grūti atbildēt uz tavu lūgšanu, krietni grūtāk ir mainīt tevi pašu un tavu raksturu.
Cilvēki bieži mēdz būt nepateicīgi. Ejot pa tuksnesi, Israēla tauta lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atbildēja uz viņu lūgšanām, bet tas viņus neizmainīja. Vēlāk, no jauna atnāca problēma, un viņi atkal lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atkal atbildēja viņiem un deva to, ko viņi lūdza. Taču tas vienalga neizmainīja viņus.
Dievs var pastāvīgi atbildēt uz tavām lūgšanām, bet tas tevi neizmaina. Tālab, bieži Dievs pieļauj mūsu dzīvē kādus apstākļus, kuri var palīdzēt mūsu garīgajā izaugsmē.
Dievs tuksnesī vēlējās mācīt Israēla bērnus, tālab atbilde nenāca uzreiz. Piemēram, kad viņi cieta slāpes un vēlējās dzert, viņi lūdza Dievam ūdeni. Bet, pagāja trīs dienas, un ūdens tā arī nebija. Zinātne pierāda, ka cilvēks var izdzīvot bez ūdens vairāk par trim dienām. Dievs deva Israēla bērniem ūdeni tikai pēc trīs dienām. Un kad viņi ieraudzīja šo ūdeni, viņi sāka to dzert, bet tas izrādījās rūgts. Un Israēla bērni sāka kurnēt, taču visu šo laiku Dievs viņus pārbaudīja. Pēc tam Dievs nomainīja šo ūdeni un darīja to saldu.
Dievs māca mūs caur dažādām situācijām, īpaši caur mūsu bērniem.
Šai notikumā ar Kānaāniešu sievieti, mēs redzam, ka, caur šo situāciju ar viņas meitu, Dievs mācīja tai uzticēties Dievam savu problēmu risināšanā un vēlāk, lai tas kļūst par modeli priekš viņas meitai. Caur šo situāciju, ne tikai sieviete pati iemācījās paļauties uz Dievu, bet iemācīja to darīt arī savai meitai. Caur šīs sievietes ticību, viņas meita saņēma dziedināšanu. Es domāju, ja šīs sievietes meita būtu dzīva arī šodien un tai būtu izdevība izstāstīt par savu māti, tā izstāstītu gadījumu, kas bija saistīts ar viņas dziedināšanu, pateicoties mātes ticībai un upurim. Meita palika dzīva un kļuva vesela pateicoties tam ,ka viņas māte bija pastāvīga un neatlaidīga savā ticībā, mīlestībā un lūgšanā. Tas bija noteicošais mirklis šīs meitas dzīvē.
Katrs no mums var atcerēties šādus noteicošos mirkļus savā dzīvē, kas saistīti ar ticību, mīlestību un apsardzību no savas mātes puses.
Atceros tos mirkļus, kad mana mamma teica man iedvesmojošus vārdus: ”Es tev ticu! Tu esi pateicīgs cilvēks! Tev var uzticēties! Tu māki rīkoties ar naudu!” Vēl arvien es atceros šos manas mammas man teiktos vārdus Vēl arvien šie vārdi iedvesmo mani. Vēl arvien šie vārdi skan manā sirdī.

Vecāki spēlē svarīgu lomu savu bērnu dzīvēs. Kad vecāki iedvesmo savus bērnus, tam piemīt varens spēks.
Dievs aicina tevi šodien, lai tu sekotu tam, lai cilvēku vārdi, viņu nevērība vai naidīgums nekad netraucētu tev dzīvē virzīties uz priekšu. Lai aizkavējusies atbilde uz lūgšanu nesarūgtina tevi un nepadara tevi par dzēlīgu cilvēku. Uzticies Dievam tajā, ka Viņš zina, kā izmantot tavas problēmas tam, lai mainītu tavu raksturu. Ļauj savām problēmām nostiprināt tavu ticību.
Ticu, ka jums viss izdosies!
Ar lūgšanām par jums,
Mācītājs Rufus Adžiboije