Disciplinēts cilvēks saprot to, kas viņam der, un kas – nē

Lai vairojas žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus šai brīnišķīgajā dienā! Es lūdzos, lai Dieva vārds piesātina un nostiprina jūs jūsu garā, dvēselē un miesā. Vakar mēs runājām par to, kā sevi disciplinēja apustulis Pāvils. Sakarā ar to, ka Pāvilam bija vēlēšanās neizrādīties necienīgam Dieva priekšā, viņš savaldīja un paverdzināja savu miesu ar nolūku, lai sasniegtu savu mērķi. Un mēs runājām par to, ka disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi, tai pat laikā, viņš nav kāda cita vergs, bet PATS pārvalda savu miesu un savas vēlmes. Pirmajā Vēstulē Korintiešiem Pāvils par sevi raksta: 
„Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt. Barība vēderam, un vēders barībai. Bet Dievs abus iznīcinās. Miesa nav netiklībai, bet Tam Kungam, un Tas Kungs miesai.” (1.Korintiešiem 6:12-13).
 Pāvils saka, ka viss viņam ir atļauts, bet ne viss der. Disciplīna – tā ir spēja atpazīt to, kas ir derīgs un kas nav derīgs, un, saskaņā ar šo atziņu, pakļaut sevi tam, kas der. Pāvils izvēlējās darīt tikai to, kas viņam der, un atsacījās no tā, kas nenes viņam labumu. Tas nav nejauši, ka augšminētajā Rakstu vietā Pāvils uzreiz pārgāja pie tēmas par ēdienu. Tas ir viens no piemēriem tam, kur mums vajag sevi disciplinēt. Piemēram, disciplinēts cilvēks neēd visu pēc kārtas, bet tikai to, kas ir noderīgs viņa veselībai. Nedisciplinēts cilvēks ēd visu pēc kārtas, un, tai pat laikā, attaisno sevi ar fragmentiem no Bībeles. Tāds cilvēks var sacīt, ka Dievs taču mums saka, lai mēs vienkārši svētījam ēdienu un ēdam visu, kas mums ir. Vai jūs zināt, ka var pazaudēt garīgo modrību tāpēc, ka nav disciplīnas jautājumā kas skar ēdienu? Tieši par to runā Jēzus nākamajā Rakstu vietā: 
„ Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.”( Lūkas 21:34-36).
 Bībeles tulkojumā krievu valodā – „…..ka jūsu sirdis netiek apgrūtinātas no pārēšanās un reibuma un laicīgām rūpēm……” Pārēšanās var notrulināt cilvēka garīgo jūtīgumu tādā mērā, ka viņš pārstāj saprast Dieva laiku. Bez tam, gavēnis kā atturēšanās no ēdiena būs pa spēkam tikai tādam cilvēkam, kurš ir disciplinēts jautājumā, kas skar ēdienu. Atcerieties, ka visi sportisti(atlēti) atturas no daudz kā, lai sasniegtu savu mērķi. Šī atturēšanās ietver sevī arī atturēšanos no ēdiena. Atturēšanās no ēdiena vai gavēnis – tā ir garīgā disciplīna visiem, kas grib būt efektīvi Dieva Valstībā un saņemt debesīs neiznīcīgu vainagu. Tas viss prasa no mums disciplinētību un skaidru vērtību sistēmu. Un tātad, disciplinēts cilvēks saprot to, kas viņam der, un kas – nē. Bez tam, lai sasniegtu savu mērķi, disciplinēts cilvēks ir gatavs atteikties no visa, kas tam ir atļauts, bet kas viņam neder. 
„ Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt. Barība vēderam, un vēders barībai. Bet Dievs abus iznīcinās. Miesa nav netiklībai, bet Tam Kungam, un Tas Kungs miesai.” (1.Korintiešiem 6:12-13).
 Bez jautājuma par ēdienu, Pāvils runā arī par disciplīnu jautājumā, kas skar seksuālās vēlmes. 
„Miesa nav netiklībai……”(1.Korintiešiem 6:13).
 Runājot par disciplīnu, runāts tiek par savu vēlmju kontroli visās dzīves sfērās, lai tas nekļūtu par traucēkli savas dzīves misijas piepildīšanai. Pāvils saka, ka viņš negrib izrādīties necienīgs tai brīdī, kad atnāks Jēzus un vērtēs viņa darbus. Šāds mērķis pamudināja Pāvilu uzstādīt sev noteiktu ārējo kārtību un noteiktus savu vēlmju ierobežojumus. Tas attiecas arī uz jautājumu kas skar ēdienu, seksuālo vēlmju un miega jautājumu, un finanšu sadales un materiālo resursu jautājumu, un daudzus citus jautājumus. Tieši tāpēc, Pāvils saka, ka viņš paverdzina savu miesu. Pāvils nebija personīgo vēlmju vergs, – viņš pakļāva savas vēlēšanās Dieva gribai. Nākamais fragments no Rakstiem atver mums acis uz to, kādā veidā Pāvils sevi paverdzināja. 
„ Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai kalpošana netiek pelta. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” (2.Korintiešiem 6:3-10).
 Un tātad, – disciplīna prasa vai liek paverdzināt sevi augstu dzīves mērķu sasniegšanai – debesu aicinājuma sasniegšanai. Dievs mūs maina caur disciplīnu, tāpēc, ja mēs gribam mainīties, mums vajag nopietni izturēties pret disciplīnas jautājumu, un mums vajag pašiem sevi disciplinēt.   Turpināsim rīt! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ko tu dari ar savu paaugstinājumu? III

    Kurš vēlas no Dieva tikt paaugstināts, tam jāpaliek vaļsirdīgam, atklātam.Esmu ievērojis tādu īpatnību, ka daudzi no mums vairs nespēj tā vienkārši, atklāti dejot Dieva priekšā, jo kļuvuši augstprātīgi. Kaut atcerieties, kā jūs līksmojāt un priecājāties Dieva priekšā pēc savas grēku nožēlas. Ar daudziem ticīgajiem šodien ir ļoti grūti uzturēt savstarpējos kontaktus, sazināties, jo viņi ir kļuvuši pārāk augstprātīgi, pieauguši. Dāvids – gans un Dāvids – ķēniņš vienlīdz mīlēja un slavēja Dievu, viņa stāvoklis nemainījās un nepadarīja viņa sirdi uzpūtīgu. Mums jāizvāc no savas sirds visi šie atkritumi.
  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
  • Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu! II

    „Dāvanas(spējas vai talants) atver cilvēkam durvis un vārtus, tās noved viņu arī lielu kungu vaiga priekšā.”(Salamana pamācības 18:16).Pētot draudzes vēsturi, mēs redzam, ka visi Dieva ģenerāļi nesāka uzreiz ar lielu kalpošanu. Šie cilvēki sāka izmantot to, kas tiem bija, un sāka darīt to, ko tie prata. Rezultātā, viņu dāvana vai spējas atrada viņiem vietu Jēzus Miesā un aizveda viņus pie lielas kalpošanas.Piemēram, doktors T.L.Osborns ieraudzīja vajadzību cilvēku glābšanā, un tāpēc, viņš sāka piepildīt šo vajadzību tādā veidā, kā viņš to saprata un spēja: viņš sāka drukāt traktātus uz savas rakstāmmašīnas un iznēsāt tos no mājas uz māju, atstājot šos traktātus pasta kastītēs. Tolaik viņš pat nespēja iedomāties, ka tas novedīs līdz grandiozas starptautiskas evaņģelizācijas kalpošanai, kāda viņam ir šodien.
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai! V

    Tu nevari mīlēt, un, tai pat laikā, neko neupurēt, nedarīt neko labu sava mīlestības objekta labā. Tu nevari mīlēt, un, tai pat laikā, nepavadīt laiku kopā ar to, kuru mīli. Tas vienkārši nav iespējams! Laiks – tā ir mūsu dzīve. Pavadot laiku kopā ar to, kuru tu mīli, tu ar to dāvā viņam daļu savas dzīves.Tam, lai nopelnītu naudu, ir vajadzīgs laiks, un lai tērētu naudu , arī ir nepieciešams laiks. Ja tev ir nauda, bet nav laika to tērēt, šī nauda nenesīs tev svētības. Ja tu pazaudēsi naudu, rīt var nopelnīt to atkal. Bet, ja tu pazaudēsi laiku, – to vairs nekad neatgūsi!
  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta II

    Mēs runājām par to, ka privilēģija ieiet svētajā vietā piederēja tikai priesteriem. Priesteri nāca uz svēto vietu katru dienu, tālab, lai nestu upuri Dievam. Bībele saka, ka ikviens, kurš tic Jēzum Kristum ir priesteris. Šodien mūsu, kā priesteru, aicinājums ir, – tuvoties Dievam, ikdienu pienest Viņam garīgus upurus. Bez tam, mēs runājām par to, ka, ja mēs gribam baudīt Dieva klātbūtni, tad mums jāiemācās atstāt visas savas rūpes un jāmācās visā pilnībā nodoties Dieva pielūgsmei.
  • Kas tevi vada šodien – bailes vai ticība?

    Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?(Ps.27:1)Arī tad ja tev kaut kas neizdosies, vai arī pieļausi kādu kļūdu, darot to ko tev ir uzticējis Dievs, – tā nav problēma. Tik un tā turpini darīt to, ko no tevis sagaida Dievs. Nebaidies! Dievs ir tavs spēks un Palīgs. Viņš piecels un palīdzēs tev.