Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs turpinām runāt par disciplīnu. Mēs noskaidrojām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana noteiktai ārējai kārtībai vai noteiktiem likumiem ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Disciplīna ir mūsu vēlmju produkts. Ja mēs pietiekami stipri kaut ko vēlamies, tad tas disciplinēs mūs mūsu izvēles jautājumā. Piemēram, – jums ir vēlēšanās vai sapnis pēc gada kļūt par labāku sievu, vīru vai kalpotāju. Vai arī, piemēram, jūs gribat pēc 2 gadiem redzēt lielāku veiksmi jūsu kalpošanā, karjerā vai finansu sfērā. Šis redzējums ir spējīgs motivēt un pamudināt jūs uz pareizu izvēli, jo jūs saprotat, ka mērķis pats par sevi nepiepildīsies, ja no jūsu puses nebūs nekādas rīcības. Jūs saprotat arī to, ka jebkāda izaugsme pieprasa noteiktas izmaiņas jūsos pašos. Tālab, jums ir viegli pieņemt lēmumu sākt mācīties, jo jūs gribat saprast to, kam konkrēti ir jāmainās jūsos, lai nospraustais mērķis tiktu sasniegts. Šādu lēmumu rezultātā jūs uzzināsiet, kādam jums ir jākļūst, kādas īpašības un iemaņas jums sevī ir jāattīsta, kas jums ir jāsāk darīt vai no kā jums ir jāatsakās, lai jūs varētu atbilst jūsu sapnim. Un tālāk, jūs uzstādāt sev noteiktus noteikumus, likumus vai dzīves ritmu, kas palīdzēs jums aiziet līdz jūsu galamērķim. Tā arī ir disciplīna (Mēs runājām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana tiem likumiem, kurus jūs pats sev uzstādāt, ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi). Disciplinēts cilvēks pakļauj sevi uzstādītajiem likumiem un kārtībai. Ja jums nepastāv nekādi noteikumi vai likumi, ja jums neeksistē vārds „kārtība”, tad jūs esat nedisciplinēts cilvēks, un garīgā izaugsme jums ir vienkārši neiespējama. Garīgā izaugsme, kas saistīta ar pozitīvām pārmaiņām cilvēka dzīvē, neattiecas uz nedisciplinētu cilvēku. Ja cilvēkam nav disciplīnas, tad nav svarīgi, cik daudz likumu vai noteikumu tiks uzstādīti, viņš tik un tā tos pastāvīgi pārkāps. Atcerieties, ka šo kārtību jūs nosakāt pats priekš sevis, jo gribat savā dzīvē sasniegt noteiktu mērķi un attīstīt sevī nepieciešamās rakstura īpašības. Ja jūs spējat kontrolēt savu uzvedību tā, ka nekādi apstākļi un ārējie faktori nevar jūs novērst no nospraustā mērķa, ja jūs spējat audzināt sevī gribasspēku un pakļaut sevi sevis paša uzstādītajai kārtībai, tad jūs varat uzskatīt sevi par disciplinētu cilvēku. Aplūkosim Pāvila dzīvi. Pirmajā Vēstulē Korintiešiem Pāvils sacīja sekojošo: 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Korintiešiem 9:25-27).
 Šajā fragmentā Pāvils runā par to, ka viņam ir vēlēšanās – savas kalpošanas beigās neizrādīties Dieva necienīgam. Tas bija jautājums, kas attiecās uz nākotni. Kad atnāks Jēzus un tiks vērtēta Pāvila dzīve un darbs, viņš negribēja izrādīties necienīgs. Lai tas nenotiktu, Pāvils pastāvīgi kalpināja savu miesu. Citiem vārdiem, Pāvils saka, ka viņš pakļāva sevi noteiktai kārtībai, tas ir – viņš disciplinēja sevi ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Pāvils salīdzināja to ar smagiem treniņiem, kuriem sevi labprātīgi pakļauj atlēti (Olimpisko spēļu dalībnieki). Šie cilvēki ziedo daudzas lietas un atsakās no daudziem labumiem nospraustā mērķa sasniegšanai. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Askēti (sportisti) atturas no tā visa ar nolūku, lai saņemtu iznīcīgu vainagu. Bet, mums ir labāks iemesls pašdisciplīnai, nekā sportistiem, – mums ir mūžība savā sirdī un mēs atturamies no visa ar nolūku, lai saņemtu neiznīcīgu vainagu. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Dotajā fragmentā Pāvils nemin konkrēti to, kādai kārtībai viņš sevi pakļauj, un kādā veidā viņš to dara. Tomēr, mēs varam redzēt, ka Pāvils bija ļoti disciplinēts cilvēks, spējīgs „norūdīt un kalpināt savu miesu” ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi. Viņš nav kāda vergs, bet PATS pārvalda savu miesu un savas vēlmes, norādot tām īsto vietu viņa dzīvē. Rīt mēs turpināsim mācīties no apustuļa Pāvila jautājumā, kas saistīts ar disciplīnu!   Lai Dievs jūs bagātīgi svētī1 Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Jēzus Kristus kundzība II

    „Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” No Ciānas Tas Kungs izplatīs tava sceptera varu. Valdi savu ienaidnieku vidū!” (Psalms 110:1-2).Šai rakstu vietā tiek runāts par Kristu: „Valdi savu ienaidnieku vidū!”, bet Kristus Miesa – Viņa Draudze – ir iekļauta šajā pravietiskajā vārdā. Jēzum ir teikts, lai Viņš sēžas pie Dieva labās rokas, bet tieši Dieva bērni pakļaus Dieva ienaidniekus un visu, kas saceļas pret Dieva gribu. Dievs vēlas, lai mēs valdām pat ienaidnieku vidū un nelabvēlīgos apstākļos.
  • Kāpēc Jēzus slavēja un pateicās Dievam?

    Jēzus pateicās Dievam par to ka Dievs atklājās daudziem cilvēkiem un ka tie varēja pieņemt gaismu no debesīm. Tajā mēs redzam Jēzus attieksmi pret Dievišķajām atklāsmēm un tas ir piemērs, lai arī mēs rīkotos tāpat. Mums ir jāciena Dievišķās atklāsmes tieši tāpat kā to darīja Jēzus. Mēs varam pateikties Dievam par visu to ko Viņš mums atklāj. Bībele runā par Dievišķo gudrību kā par noslēpumainu un dārgu gudrību, kas ir apslēpta daudziem. Ne visiem atklājas Dievišķā gudrība.
  • Katra patiesa kalpošana sākās Dieva klātbūtnē IV

    Vai tu esi tik aizņemts ar kalpošanu, ka nav laika pavadīt laiku ar Kungu? Kā tu zināsi vai iepriecini Viņu vai nē, ja nebūsi veltījis laiku ieklausoties Viņa vērtējumā par tavu darbību? Ir ļoti svarīgi attīstīt jūtīgu sirdi, kas var viegli atpazīt Dieva vēlmes. Šādu sirdi varam iemantot saprotot, ka kalpošanai jāsākas ar Dieva klātbūtni.
  • Kā mēs varam piedzīvot Dievu savā dzīvē?

    Kad mēs studējam Bībeli, mēs redzam daudzus cilvēkus, caur kuriem Dievs veicis lielus varoņdarbus. Dievs varēja īstenot Savus nodomus caur viņiem, pateicoties viņu atklāsmei vai sapratnei par noteicošajiem Dieva principiem. Lai arī šie cilvēki dzīvoja dažādās kultūrās, dažādos gadsimtos un laikos, tiem bija dažāds izglītības līmenis, pamatā, visiem šiem varoņiem ir daudz kas kopējs.Mēs varam ieraudzīt šo Bībeles varoņu veiksmes un varoņdarbu noslēpumu, – viņi pazina Dievu un sadarbojās ar Viņu. Viņi piedzīvoja Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Kā viņiem tas izdevās? Tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņi nodeva sevi Dievam.
  • Evaņģelizācija un māceklība II

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.”(Raudu Dziesmas 2:19).Tas nav aicinājums uz kārtējo lūgšanu, tas ir aicinājums uz to, lai mēs ar jums brēcam, saucam uz to Kungu par to, lai Viņš sūta mums atmodu un atsvabina mūsu bērnus un nākamo paaudzi no neizbēgamām katastrofām un traģēdijām. Katra nopietna atmoda reiz sākās ar ļaužu lūgšanu vaimanām no visas sirds, kas tika vērstas uz Dievu.
  • Cik svarīga ir labvēlība pret Dieva Valstību II

    „Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.”(Filipiešiem 1:6).Kāpēc Pāvels bija pārliecināts, ka Kungs pabeigs labo darbu, kuru Viņš iesācis ticīgo cilvēku dzīvēs? Rūpīgi aplūkojot kontekstā, jūs ieraudzīsiet, ka Pāvela pārliecība balstījās uz šo cilvēku attieksmi pret Dieva darbiem. Savas Vēstules iesākumā Pāvels runā par to, ka jau no paša sākuma, kopš šie cilvēki sāka staigāt ar Dievu, viņi ņēma līdzdalību evaņģēlijā.