Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs turpinām runāt par disciplīnu. Mēs noskaidrojām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana noteiktai ārējai kārtībai vai noteiktiem likumiem ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Disciplīna ir mūsu vēlmju produkts. Ja mēs pietiekami stipri kaut ko vēlamies, tad tas disciplinēs mūs mūsu izvēles jautājumā. Piemēram, – jums ir vēlēšanās vai sapnis pēc gada kļūt par labāku sievu, vīru vai kalpotāju. Vai arī, piemēram, jūs gribat pēc 2 gadiem redzēt lielāku veiksmi jūsu kalpošanā, karjerā vai finansu sfērā. Šis redzējums ir spējīgs motivēt un pamudināt jūs uz pareizu izvēli, jo jūs saprotat, ka mērķis pats par sevi nepiepildīsies, ja no jūsu puses nebūs nekādas rīcības. Jūs saprotat arī to, ka jebkāda izaugsme pieprasa noteiktas izmaiņas jūsos pašos. Tālab, jums ir viegli pieņemt lēmumu sākt mācīties, jo jūs gribat saprast to, kam konkrēti ir jāmainās jūsos, lai nospraustais mērķis tiktu sasniegts. Šādu lēmumu rezultātā jūs uzzināsiet, kādam jums ir jākļūst, kādas īpašības un iemaņas jums sevī ir jāattīsta, kas jums ir jāsāk darīt vai no kā jums ir jāatsakās, lai jūs varētu atbilst jūsu sapnim. Un tālāk, jūs uzstādāt sev noteiktus noteikumus, likumus vai dzīves ritmu, kas palīdzēs jums aiziet līdz jūsu galamērķim. Tā arī ir disciplīna (Mēs runājām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana tiem likumiem, kurus jūs pats sev uzstādāt, ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi). Disciplinēts cilvēks pakļauj sevi uzstādītajiem likumiem un kārtībai. Ja jums nepastāv nekādi noteikumi vai likumi, ja jums neeksistē vārds „kārtība”, tad jūs esat nedisciplinēts cilvēks, un garīgā izaugsme jums ir vienkārši neiespējama. Garīgā izaugsme, kas saistīta ar pozitīvām pārmaiņām cilvēka dzīvē, neattiecas uz nedisciplinētu cilvēku. Ja cilvēkam nav disciplīnas, tad nav svarīgi, cik daudz likumu vai noteikumu tiks uzstādīti, viņš tik un tā tos pastāvīgi pārkāps. Atcerieties, ka šo kārtību jūs nosakāt pats priekš sevis, jo gribat savā dzīvē sasniegt noteiktu mērķi un attīstīt sevī nepieciešamās rakstura īpašības. Ja jūs spējat kontrolēt savu uzvedību tā, ka nekādi apstākļi un ārējie faktori nevar jūs novērst no nospraustā mērķa, ja jūs spējat audzināt sevī gribasspēku un pakļaut sevi sevis paša uzstādītajai kārtībai, tad jūs varat uzskatīt sevi par disciplinētu cilvēku. Aplūkosim Pāvila dzīvi. Pirmajā Vēstulē Korintiešiem Pāvils sacīja sekojošo: 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Korintiešiem 9:25-27).
 Šajā fragmentā Pāvils runā par to, ka viņam ir vēlēšanās – savas kalpošanas beigās neizrādīties Dieva necienīgam. Tas bija jautājums, kas attiecās uz nākotni. Kad atnāks Jēzus un tiks vērtēta Pāvila dzīve un darbs, viņš negribēja izrādīties necienīgs. Lai tas nenotiktu, Pāvils pastāvīgi kalpināja savu miesu. Citiem vārdiem, Pāvils saka, ka viņš pakļāva sevi noteiktai kārtībai, tas ir – viņš disciplinēja sevi ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Pāvils salīdzināja to ar smagiem treniņiem, kuriem sevi labprātīgi pakļauj atlēti (Olimpisko spēļu dalībnieki). Šie cilvēki ziedo daudzas lietas un atsakās no daudziem labumiem nospraustā mērķa sasniegšanai. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Askēti (sportisti) atturas no tā visa ar nolūku, lai saņemtu iznīcīgu vainagu. Bet, mums ir labāks iemesls pašdisciplīnai, nekā sportistiem, – mums ir mūžība savā sirdī un mēs atturamies no visa ar nolūku, lai saņemtu neiznīcīgu vainagu. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Dotajā fragmentā Pāvils nemin konkrēti to, kādai kārtībai viņš sevi pakļauj, un kādā veidā viņš to dara. Tomēr, mēs varam redzēt, ka Pāvils bija ļoti disciplinēts cilvēks, spējīgs „norūdīt un kalpināt savu miesu” ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi. Viņš nav kāda vergs, bet PATS pārvalda savu miesu un savas vēlmes, norādot tām īsto vietu viņa dzīvē. Rīt mēs turpināsim mācīties no apustuļa Pāvila jautājumā, kas saistīts ar disciplīnu!   Lai Dievs jūs bagātīgi svētī1 Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievs maina mūs caur pilnīgi visiem savstarpējo attiecību veidiem

    Iespējams, tu strādā firmā, un esi nolēmis manīt savu darbu, jo tev liekas, ka tavs priekšnieks nav tāds, kādam tam vajadzētu būt, un bez tam, tev nepatīk viņa (viņas) attieksme pret tevi. Nesteidzies ar secinājumiem un lēmumiem! Iespējams, tieši viņu Dievs vēlas izmantot tam, lai pilnveidotu tavu raksturu. Iespējams, tu pat lūdz par to, lai Dievs aizvāc šo priekšnieku un dod citu. Bet, tev par lielu pārsteigumu, tu redzi, – jo vairāk tu lūdz par to, jo vairāk svētību ienāk tava priekšnieka dzīvē. Tā var būt kā zīme tam, ka Dievs vēlas izmantot šo cilvēku tava rakstura pilnveidošanai.
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai! II

    Mīlestība – tās nav jūtas, bet uzupurēšanās, bet uzupurēšanās – tas ir lēmums.Mīlestībā, protams, ir jūtas. Bet, ja mēs mīlam Dievu, tad mūsu savstarpējām attiecībām ar Dievu nav jābūt tikai jūtu līmenī.Bībelē tiek runāts par cilvēkiem, kurus Dievs sauc par Saviem draugiem. Ar ko šie cilvēki bija īpaši? Visi šie cilvēki pierādīja savu mīlestību uz Dievu ar savu uzupurēšanos. Viņi neatļāvās darīt daudzas lietas tikai tālab, ka viņi mīlēja Dievu un vēlējās draudzību ar Viņu.
  • KĀ MĒS VARAM KATRU DIENU TUVOTIES DIEVAM?

    1) ieejiet pa durvīm un palieciet Dieva klātbūtnē.Mums jānāk Tēva priekšā ar Jēzus Kristus Asins starpniecību.« Tā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni ». (Ēbr. 10:19-22).
  • Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem! III

    Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi. Tas nosaka arī to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum.Dievs vēlas, lai mēs garīgi pieaugam. Viena no ticīga cilvēka garīgās izaugsmes pazīmēm ir tā, ka viņš piepilda citu cilvēku vajadzības. Tāds cilvēks ne tikai pieņem, bet arī atdod no sevis. Došana, kalpošana – tas ir viens un tas pats vārds, kurš nosaka to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum. Bībele saka, ka Jēzus atnāca uz zemi ne tālab, lai Viņam kalpotu, bet tālab, lai kalpotu citiem. Jēzus mums ir kalpošanas piemērs. Daudzi no mums grib, lai citi cilvēki mums kalpotu. Taču Dievs saka, lai mēs kalpojam cilvēkiem. Dievs grib, lai mēs atdarinām Viņu, lai mēs kļūstam līdzīgi Viņam.
  • Mūsu augstākais aicinājums – parādīt (demonstrēt) Dievu savā miesā III

    Tagad, Jēzus aicina katru ticīgo sekot Viņa piemēram un caur savu dzīvi demonstrēt Dievu citiem cilvēkiem. Jēzus parādīja Dievu divos veidos:• caur Savu dzīves veidu (raksturu)un• caur Saviem darbiem(dāvanām).
  • Nevajag koncentrēties uz to, kā tev nav, vajag izmantot to, kas tev ir!

    Katrs cilvēks ir unikāls Dieva radījums. Katrs cilvēks ir apveltīts ar unikālām spējām un talantiem. Uz šīs zemes nav neviena nevajadzīga cilvēka, nav mazsvarīga talanta vai spēju. Viss, ko Dievs saka, – tas kādam ir vajadzīgs, tas iecerēts ar nolūku, lai kādu svētītu. Palūkojies uz sevi šodien savādāk, no jauna, kā uz unikālu un Dieva apdāvinātu personību vienīgajā eksemplārā. Nav otra tāda, kāds esi tu. Tu – unikāla Dieva iecere! Bet, dažkārt mums traucē tas, ka sākam sevi salīdzināt ar citiem, sākam skaust citus tikai tāpēc, ka viņiem ir tas, kā nav mums. Līdz ar to mēs pārstājam novērtēt to, ko Dievs mums piešķīris, un tālab mēs bieži vien vienkārši neko nedarām.