Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs turpinām runāt par disciplīnu. Mēs noskaidrojām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana noteiktai ārējai kārtībai vai noteiktiem likumiem ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Disciplīna ir mūsu vēlmju produkts. Ja mēs pietiekami stipri kaut ko vēlamies, tad tas disciplinēs mūs mūsu izvēles jautājumā. Piemēram, – jums ir vēlēšanās vai sapnis pēc gada kļūt par labāku sievu, vīru vai kalpotāju. Vai arī, piemēram, jūs gribat pēc 2 gadiem redzēt lielāku veiksmi jūsu kalpošanā, karjerā vai finansu sfērā. Šis redzējums ir spējīgs motivēt un pamudināt jūs uz pareizu izvēli, jo jūs saprotat, ka mērķis pats par sevi nepiepildīsies, ja no jūsu puses nebūs nekādas rīcības. Jūs saprotat arī to, ka jebkāda izaugsme pieprasa noteiktas izmaiņas jūsos pašos. Tālab, jums ir viegli pieņemt lēmumu sākt mācīties, jo jūs gribat saprast to, kam konkrēti ir jāmainās jūsos, lai nospraustais mērķis tiktu sasniegts. Šādu lēmumu rezultātā jūs uzzināsiet, kādam jums ir jākļūst, kādas īpašības un iemaņas jums sevī ir jāattīsta, kas jums ir jāsāk darīt vai no kā jums ir jāatsakās, lai jūs varētu atbilst jūsu sapnim. Un tālāk, jūs uzstādāt sev noteiktus noteikumus, likumus vai dzīves ritmu, kas palīdzēs jums aiziet līdz jūsu galamērķim. Tā arī ir disciplīna (Mēs runājām, ka disciplīna – tā ir sevis pakļaušana tiem likumiem, kurus jūs pats sev uzstādāt, ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi). Disciplinēts cilvēks pakļauj sevi uzstādītajiem likumiem un kārtībai. Ja jums nepastāv nekādi noteikumi vai likumi, ja jums neeksistē vārds „kārtība”, tad jūs esat nedisciplinēts cilvēks, un garīgā izaugsme jums ir vienkārši neiespējama. Garīgā izaugsme, kas saistīta ar pozitīvām pārmaiņām cilvēka dzīvē, neattiecas uz nedisciplinētu cilvēku. Ja cilvēkam nav disciplīnas, tad nav svarīgi, cik daudz likumu vai noteikumu tiks uzstādīti, viņš tik un tā tos pastāvīgi pārkāps. Atcerieties, ka šo kārtību jūs nosakāt pats priekš sevis, jo gribat savā dzīvē sasniegt noteiktu mērķi un attīstīt sevī nepieciešamās rakstura īpašības. Ja jūs spējat kontrolēt savu uzvedību tā, ka nekādi apstākļi un ārējie faktori nevar jūs novērst no nospraustā mērķa, ja jūs spējat audzināt sevī gribasspēku un pakļaut sevi sevis paša uzstādītajai kārtībai, tad jūs varat uzskatīt sevi par disciplinētu cilvēku. Aplūkosim Pāvila dzīvi. Pirmajā Vēstulē Korintiešiem Pāvils sacīja sekojošo: 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Korintiešiem 9:25-27).
 Šajā fragmentā Pāvils runā par to, ka viņam ir vēlēšanās – savas kalpošanas beigās neizrādīties Dieva necienīgam. Tas bija jautājums, kas attiecās uz nākotni. Kad atnāks Jēzus un tiks vērtēta Pāvila dzīve un darbs, viņš negribēja izrādīties necienīgs. Lai tas nenotiktu, Pāvils pastāvīgi kalpināja savu miesu. Citiem vārdiem, Pāvils saka, ka viņš pakļāva sevi noteiktai kārtībai, tas ir – viņš disciplinēja sevi ar nolūku, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Pāvils salīdzināja to ar smagiem treniņiem, kuriem sevi labprātīgi pakļauj atlēti (Olimpisko spēļu dalībnieki). Šie cilvēki ziedo daudzas lietas un atsakās no daudziem labumiem nospraustā mērķa sasniegšanai. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Askēti (sportisti) atturas no tā visa ar nolūku, lai saņemtu iznīcīgu vainagu. Bet, mums ir labāks iemesls pašdisciplīnai, nekā sportistiem, – mums ir mūžība savā sirdī un mēs atturamies no visa ar nolūku, lai saņemtu neiznīcīgu vainagu. 
„Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.”(1.Korintiešiem 9:25).
 Dotajā fragmentā Pāvils nemin konkrēti to, kādai kārtībai viņš sevi pakļauj, un kādā veidā viņš to dara. Tomēr, mēs varam redzēt, ka Pāvils bija ļoti disciplinēts cilvēks, spējīgs „norūdīt un kalpināt savu miesu” ar nolūku, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi. Viņš nav kāda vergs, bet PATS pārvalda savu miesu un savas vēlmes, norādot tām īsto vietu viņa dzīvē. Rīt mēs turpināsim mācīties no apustuļa Pāvila jautājumā, kas saistīts ar disciplīnu!   Lai Dievs jūs bagātīgi svētī1 Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse II

    Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos pasvītrot kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums.Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks, tā, ticīgam cilvēkam, ir privilēģija no Paša Dieva.
  • Sarīkojot brāļiem dažādus pārbaudījumus, Jāzepam bija savs mērķis!

    Vai atceraties, ka mēs līdz šim runājām par to, ka pirmā izmainīta cilvēka pazīme ir viņa izmainītā attieksme pret citiem cilvēkiem. Tas, ka Jāzeps bija mainījies, mēs redzam pēc viņa attieksmes pret brāļiem. Iedomājieties, ka tieši šie cilvēki pārdeva Jāzepu verdzībā, un tieši viņu dēļ Jāzeps izgāja cauri sāpēm, bēdām, zaudējumiem, pārbaudījumiem un nopietnām problēmā. Un tagad, brāļi nāk pie Jāzepa pēc palīdzības, un viņš dod tiem visu nepieciešamo bez maksas, bez vēlēšanās atriebties par sevi. Tas viss notiek tāpēc, ka Jāzeps bija mainījies un bija brīvs no nepiedošanas, rūgtuma un aizvainojuma.
  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
  • Lūdz Dievam pēc reformācijas savā dzīvē, īpaši lūgšanu dzīvē!

    Dievs vēlās, lai mēs saprotam, ka draudze, kura lūdz – ir draudze, kura uzvar, tā ir vienīgā draudze, kuru elles vārti nespēs uzvarēt. Draudze, kura lūdz – ir draudze, kura pieaug, kura piedzīvo Dieva spēku un brīnumus. Dievs teica, ka Viņš radīs Draudzi un elles vārti šo Draudzi neuzvarēs.Lai Dievs palīdz katram no mums, lai lūgšana ieņem svarīgu vietu mūsu dzīvē, lai atnāk Dieva kārtība lūgšanu dzīvē. Es nerunāju par to lūgšanu, kura neaizsniedz debesis, bet es runāju par lūgšanu, kura aizsniedz debesis un atnes atbildi.
  • Kad jūs Dievam sakāt „Jā!”, tad arī apstākļi jums sacīs: „Jā, kungs!” II

    Kā tas ir ar tevi, dārgais lasītāj? Kas tevi traucē virzīties uz Dievišķo mērķi? Vai tu esi nomiris kritikai, vai arī joprojām baidies no sabiedrības viedokļa? Vai esi nomiris savas miesas patmīlībai, vai arī vēlēšanās izpatikt miesai joprojām traucē tev ziedot savu dzīvi Dievam par 100%? Ar ko tu attaisno savu remdeno garīgo stāvokli? Kādus argumentus tu sniedz, – kāpēc tu nevari dzīvot Dievam un piepildīt Viņa aicinājumu savai dzīvei?Ļauj Dievam atvērt tev acis uz šiem meliem un atbrīvot no tā.
  • Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

    Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.